ŽILS VERNS: 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

— Vai es jūs beidzot pārliecināju?

— Jūs, profesora kungs, pārliecinājāt mani par to, ka tādiem dzīvniekiem jābūt ārkārtīgi stipriem — ja viņi vis­pār mājo jūras dziļumos.

— Bet, ja nu viņu tur nav, kā tad jūs, tiepīgais har­pūnist, izskaidrojat notikumu ar «Skotiju»?

•— Tas varētu būt… — viņš stostījās.

— Sakiet, sakiet!

— Tas varētu būt… pilnīgi izdomāts! — kanādietis nobeidza.

Bet tāda atbilde tikai apliecināja vecā vaļu mednieka lielo stūrgalvību. Tajā dienā es viņam vairāk neuzplijos. Par uzbrukumu «Skotijai» nebij ne mazāko šaubu. Ielau- zums taču bij tik reāls, ka to nācās aizlāpīt, es nezinu, kāpēc vēl lai mēģinātu pierādīt, ka tāds tur patiešām ir. Pats no sevis tas tur nevarēja rasties, un, tā kā te nebij vainīga ne zemūdens klints, ne zemūdens mašīna, tad taču Vienīgais cēlonis, bez šaubām, bij kāda dzīvnieka svārpst- veidīgs ilknis.

Uz visu šo secinājumu pamata es biju pārliecināts, ka šis dzīvnieks piederēja mugurkaulniekiem un zīdītājiem, zivsveidīgo vai, beidzot, vaļu dzimtai. Pie kādas dzimtas viņš īsti skaitāms — pie vaļiem, kašalotiem vai delfī­niem, pie kādas ģints un, beidzot, sugas — šī jautājuma noskaidrošana bij jāatstāj vēlākam laikam. Lai šo jautā­jumu izlemtu, nepieciešams uzšķērst šo nepazīstamo ne­zvēru; bet, lai uzšķērstu, tas vispirms jāsagūsta un, lai sagūstītu, jāharpunē, bet tas jau bij Neda Lenda. uzde­vums. Lai viņš varētu veikt šo uzdevumu, dzīvnieks vis­pirms jāierauga, un tas bij kuģa ļaužu pienākums; lai ieraudzītu, viņš bij jāsastop, bet tas nu bij pilnīgi atka­rīgs no gadījuma.

«Ābrama Linkolna» brauciens ilga krietnu laiku bez kādiem sevišķiem notikumiem. Tikai reiz patrāpījās gadī­jums, kad Neds Lends varēja demonstrēt savu apbrīnojamo izveicību un pierādīt, ka uz viņu patiešām var pilnīgi paļauties.

30. jūnijā Malvinas salu apvidū fregate sastapa ameri­kāņu vaļu medniekus un mēs uzzinājām, ka narvali tie nekur nav manījuši. Bet viens no viņiem, tvaikoņa «Mon- roe» kapteinis, padzirdējis, ka Neds Lends atrodas uz mūsu kuģa, lūdza to palīdzēt nomedīt vali, kam viņi pat­laban dzinās pakaļ. Kapteinis Faraguts, vēlēdamies no­vērot Nedu Lendu darbā, atļāva tam doties uz «Monroe». Mūsu kanādietim laimējās it sevišķi: viena vaļa vietā viņš nogalināja divus, vienam trāpīdams tieši sirdī un otru pa­nākdams pēc visai neilgas vajāšanas.

Patiešām, slikti klāsies nezvēram, ja viņš reiz patrā­pīsies Neda Lenda harpūnai pa metienam.

Fregate ātri pabrauca garām Amerikas dienvidaus­trumu krastam. 3. jūlijā mēs atradāmies pie Magelāna jūras šauruma, Jaunavu raga tuvumā. Bet kapteinis Fara­guts negribēja doties līkumainajā spraugā un lika braukt apkārt Horna ragam.

Kuģa ļaudis bij pilnīgi vienis prātis ar kapteini. Pa­tiešām, nebij taču nekādu izredžu sastapt narvali šajā mazajā jūras šaurumā. Daži matroži pat apgalvoja, ka ne­zvērs esot par resnu, lai izpeldētu pa šo šauro spraugu.

6. jūlijā ap pulksten trim pēcpusdienā «Ābrams Lin- kolns» piecpadsmit jūdzes uz dienvidiem apbrauca apkārt tai vientuļajai saliņai, tai klintij Dienvidamerikas lejas- galā, ko holandiešu jūrnieki nosaukuši savas dzimtenes pilsētas vārdā par Hornu. Tur mēs uzņēmām kursu uz ziemeļrietumiem, un nākamajā rītā fregates skrūve bei­dzot sāka kult Klusā okeāna ūdeņus.

— Tagad nu tikai skaties! Tagad skaties! — «Ābrama Linkolna» matroži uzsauca cits citam.

Un jāsaka taisnība: viņi lūkojās uzmanīgi. Divi tūkstoši dolāru lielā godalga kairināja visus, ne acis, ne tālskati ne mirkli nepalika mierā. Dienu un nakti visi vēroja okeāna līmeni, un niktalopiem, kas nakti redz daudz labāk nekā dienā, bij lielas cerības izpelnīties godalgu.

Lai gan mani naudas balva nekārdināja, tomēr arī es nepaliku citiem iepakaļ. Atskaitot dažas minūtes pusdie­nas laikam un pāris stundu nakts atpūtai, par spīti sau^ Ies svelmei vai lietum, es allaž biju uz kuģa klāja. Gan pārliecies pār kvātera reliņu, gan atspiedies pret griez­tuvi kuģa pakaļgalā, es ar acīm urbos putotajās vagās, kas balsināja jūras līmeni līdz pašam apvārsnim. Un cik reižu man nenācās uztraukties kopā ar virsniekiem un kuģa ļau­dīm, kad kāds niķīgs valis izslēja no ūdens savu melno muguru! Kuģa klājs acumirklī pārpildījās ļaudīm. No apak­šējām kajītēm virsnieki un matroži bariņiem metās augšā. Apmiglotām acīm, elpu aizturējuši, visi sekoja dzīvnieka kustībām. Es skatījos tik uzmanīgi, ka riskēju sabojāt acis un kļūt akls, kamēr flegmātiskais Konsels teica man savā mierīgajā balsī:

— Ja profesora kungs mazāk ieplestu acis, viņš redzētu daudz labāk!

Bet uztraukums ikreiz izrādījās velts. «Ābrams Linkolns» mainīja kursu un tuvojās pamanītajam dzīvniekam, taču

Par spīti saules svelmei vai lietum, es allaž biju uz kuģa klāja,

tas atkal bij parasts valis vai kašalots, kas, kuģa ļaužu lāstu pavadīts, tūliņ arī nozuda.

Laiks tomēr bij jauks, un brauciens turpinājās visizdevī­gākajos apstākļos. Patiesībā šis bij lietains gadalaiks, jo dienvidu puslodē jūlijs sakrīt ar mūsu janvāri, tomēr de­bess bij skaidra, jūra rāma un pārskatāma visai tālu.

Neds Lends joprojām izrādīja stūrgalvīgu neticību: viņš pat negribēja skatīties jūrā,, ja pats nestāvēja sardzē vai arī neviens valis nebij redzams. Taču viņa ārkārtīgi asā redzes spēja te būtu bijusi visai noderīga. Bet no divpa­dsmit stundām astoņas šis iecirtīgais kanādietis pavadīja kajītē lasīdams vai gulēdams. Simtiem reižu es viņam pārmetu tādu vienaldzību.

— Ak ko, Aronaksa kungs! — viņš atsaucās. — Ja arī tāds dzīvnieks patiešām eksistē, kāpēc jūs domājat, ka mums viņš katrā ziņā jāsastop? Jūs paši zināt, ka mēs braucam uz labu laimi. Stāsta, ka šis nenotveramais zvērs manīts Klusā okeāna ziemeļu ūdeņos. Pieņemsim. Bet no tā laika pagājuši divi mēneši, un, spriežot pēc jūsu narvaļa rakstura, viņš nemīl ilgi uzkavēties vienā vietā! Viņš kustas ar neparastu ātrumu. Un jūs, profesora kungs, zināt labāk par mani, ka daba nekā nedara bez nolūka. Pēc iedabas lēnu kustoni tā neapveltītu ar tādu ātrumu, ja tas viņa eksistencei nebūtu nepieciešams. Tā­tad, ja arī šis narvalis tiešām eksistē, tagad viņš atrodas tālu no šejienes.

Es nezināju, ko uz to atbildēt. Tiešām, mēs te brau­kājām kā akli, — bet ko citu mums bij darīt? Mūsu izre­dzes sastapt nezvēru bij visai niecīgas. Tomēr līdz šim neviens vēl nešaubījās par izdošanos, neviens matrozis nederētu, ka narvaļa nav' un ka viņš drīzumā nepa­rādīsies.

20. jūlijā mēs uz 105° garuma pārkļuvām pāri Mežāža tropam un tā paša mēneša 27. datumā pa 110. meridiānu pārbraucām pāri ekvatoram. Pēc šiem mērījumiem fre­gate pagriezās taisni uz rietumiem un devās Klusā okeāna vidusdaļas ūdeņos. Kapteinis Faraguts sprieda gluži pa­reizi, ka mums labāk jāturas klajā jūrā, tālāk no konti­nentiem un lielām salām, no kurām kustonis, acīm redzot, vairījās, bez šaubām, tāpēc, ka tur viņam par seklu, kā paskaidroja bocmanis. Fregate uzņēma jaunu ogļu kravu, nobrauca garām Paumotu, Marķīza un Sandviča salām, pārbrauca pāri Vēža tropam uz 132° garuma un devās uz Ķīnas jūrām.

Nu mēs beidzot atradāmies briesmoņa pēdējo nedarbu apvidū! Jāatzīstas, ka uz kuģa visi bij ne dzīvi, ne miruši. Visiem sirdis pukstēja ārkārtīgi strauji, varēja pat ras­ties sirdskaites. Es negribu aprakstīt to uztraukumu, ko pārdzīvoja kuģa ļaudis. Tie lāgā vairs ne ēda, ne gulēja. Divdesmit reižu dienā mums visiem nācās pārdzīvot ārkārtīgu uzbudinājumu, neizsakāmas bailes vai nu aprē­ķinu kļūdas, vai optikas mirāžas dēļ, ko bij pamanījis pret kuģa reliņu atspiedies matrozis. Visi šie nerimtīgie uztraukumi mūs turēja pastāvīgā spraigumā, pēc kura drīz vajadzēja iestāties reakcijai.