ŽILS VERNS - 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

Un tiešām, tā arī nekavējās. Trīs mēnešus, kuri mums likās kā gadu simteņi, «Ābrams Linkolns» klaiņoja pa Klusā okeāna ziemeļu ūdeņiem, izbraukādams to krustām šķērsām, vajādams ceļā satiktos vaļus, nemitīgi mainīdams virzienu, spēji apstādamies, te pastiprinādams, te pamazi­nādams tvaiku, un to visu darīja tik strauji, ka riskēja salauzt mašīnas. Cik vien iespējams uzmanīgi izpētīja visu apgabalu no Amerikas līdz Japānai. Bet velti! Vis­apkārt tikai bezgala plaši un tukši ūdens klajumi. Vai­rāk nekā! Itin nekā, kas būtu līdzīgs milzenim narvaiim, zemūdens saliņai, avarējušam kuģim vai peldošam rifam, vārdu sakot, nekā pārdabiska.

Tad iestājās reakcija. Ļaudis pārņēma izmisums, un mo­dās neticība. Matrožos iekvēlojās jauna jūtoņa, tā pauda trīs desmitdaļas kauna un septiņas desmitdaļas niknuma. Bij nepatīkami kļūt par muļķiem, kas noticējuši nejēdzī­gai izdomai, un sacēlās dusmas par tādu izmuļķošanu. Gada laikā sakrājušās pierādījumu kaudzes uzreiz sa­bruka; atpūtas vai ēdiena stundās katrs centās atgūt to, kas līdz šim velti bij nokavēts.

Ar cilvēka psihei iedzimtu pārmērību no vienas galē­jības metās otrā. Paši karstākie pasākuma piekritēji nu izvērtās par tā lielākajiem pretiniekiem. No kubrika, pa­mazām izplatīdamās, šī jūtoņa aizsniedza arī virsnieku kajītes, un fregate droši vien būtu devusies atpakaļ uz dienvidiem, ja kapteinis Faraguts šajā gadījumā nepa­rādītu nesalaužamu ietiepību.

Tomēr nesekmīgos meklējumus turpināt vairs nebij iespējams. «Ābrama Linkolna» ļaudis nevarēja vainot par šo neveiksmi, tie bija darījuši visu, kas viņu spēkos.

Nekad vēl amerikāņu flotes matroži nebij izrādījuši tādu pacietību un izturību. Pasākuma neizdošanās nebij atka­rīga no viņiem. Acīm redzot, atlika tikai griezties atpakaļ uz mājām.

Pie kapteiņa arī vērsās ar tādu prasību, bet tas palika pie sava. Matroži neslēpa nemieru un sāka izpildīt uzde­vumus daudz nolaidīgāk. Līdz klajam dumpim gan neno- nāca, tomēr, neilgi pretojoties, kapteinis Faraguts, kā savā laikā Kolumbs, izkaulēja vēl trīs dienas. Ja arī šajās trijās dienās briesmonis neparādīsies, tad stūrmanis ap­griezīs ratu trīs reizes un «Ābrams Linkolns» dosies uz Eiropas jūrām.

Solījums tika dots 2. novembrī, un tas uzreiz pacēla kuģa ļaužu saplakušo dūšu. Visu acis atkal vērās okeānā. Tālskati tika cilāti ar drudžainu nepacietību. Ikviens ar šo pēdējo skatienu ietvēra brauciena atmiņas. Tas bij pē­dējais izaicinājums milzenim narvaiim, kam tagad vairs nebij nekāda iemesla izvairīties no cīņas.

Tā pagāja divas dienas. «Ābrams Linkolns» brauca pa­lēnām. Matroži izlietoja visus iespējamos līdzekļus, lai piesaistītu dzīvnieka uzmanību vai iztrauktu viņu no slinkuma, ja viņš atrastos tuvumā. Haizivīm par lielu ap­mierinājumu, ūdenī meta prāvus speķa gabalus. Tad «Ābrams Linkolns» apstājās pavisam, bet ap to uz visām pusēm slīdēja laivas, katru vietu rūpīgi izlūkodamas. Pienāca 4. novembra vakars, taču noslēpums, kā bijis, pa­lika noslēpums.

Nākamajā dienā, 5. novembrī, ap pusdienu izbeidzās noteiktais laiks. Ar pēdējo pulksteņa sitienu solījumam al­laž uzticīgais kapteinis Faraguts dos pavēli griezt kuģi uz dienvidaustrumiem un atstāt Klusā okeāna ziemeļu ūdeņus.

Fregate atradās uz 31° 15' ziemeļu platuma un 136° 42' austrumu garuma. Japānas salas bij no mums pretvēja pusē ap divi simti jūdžu tāli. Tuvojās nakts. Pulkstenis nosita astoņi. Smagi mākoņi aizslēpa mēness pirmā ceturk­šņa disku. Viļņi vienā laidā skalojās ap fregates sāniem.

Es tajā brīdī stāvēju kuģa priekšgala labajā pusē, at­spiedies pret margām. Konsels, novietojies man līdzās, skatījās uz priekšu. Matroži bij sarāpušies uz rājām un vēroja apvārsni, kas pamazām saraucās un satumsa. Virs­nieki ar saviem nakts tālskatiem pūlējās kaut ko saskatīt pieaugošajā tumsā. Laiku pa laikam mēness parādījās divu robotu mākoņu spraugā un iemeta zeltainu, gaišu plan­kumu jūras spoguli. Pēc tam atkal pats pēdējais stars apdzisa mākoņu vālos.

Novērodams Konsela seju, es pārliecinājos, ka arī tas pa daļai ļāvās vispārējai noskaņai. Mazākais, man tā likās. Var būt, ka pirmo reizi mūžā arī viņa nervi bij saspringuši vispārējās ziņkāres plūsmā.

— Redzi, Konsel, — es ierunājos, — šis nu ir pēdējais gadījums iebāzt kabatā divus tūkstošus dolāru.

— Atļaujiet teikt, kungs, — Konsels atbildēja, — es nekad neesmu rēķinājies ar šo godalgu. Sabiedrības valde būtu varējusi izsolīt simts tūkstošus un tāpat ne­zaudētu ne nieka.

— Tev taisnība, Konsel. Iznāca pavisam muļķīgi, un mēs gluži velti iejaucāmies šajā pasākumā. Tik daudz lieki zaudēta laika un uztraukumu! Jau sešus mēnešus mēs varējām būt Francijā.

— Kunga mazajā dzīvoklītī, — Konsels piebilda. — Es klasificētu profesora kunga minerālus. Profesora kunga babirusa būtu novietota krātiņā zooloģiskajā dārzā, un metropoles ziņkārīgie nāktu viņu aplūkot.

— Tas viss taisnība, Konsel, nemaz neminot, ka par mums droši vien zobosies!

— Jā, ■— Konsels mierīgi piebilda, — es domāju, ka par profesora kungu smiesies. Un tad —- es nezinu, vai teikt?…

— Saki vien, Konsel!

— Nu, tad es domāju, ka profesora kungs to arī ir pelnījis!

— Vai tiešām?

— Ja kādam laime būt tik augsti mācītam kā profesora kungs, tad nevajag ielaisties …

Konsels nepabeidza savu pamācību. Vispārējā klusumā piepeši atskanēja spalgs kliedziens. Kliedza Neds Lends.

— Palūk! Mūsu meklējamais ir vēja pusē, tieši pretī!

Pēc šā kliedziena visi metās pie vaļu mednieka: kap­teinis, virsnieki, bocmanis, matroži, jungas, — pat mehā­niķi pameta mašīnas un kurinātāj i krāsnis. Bij dota pavēle kuģi apturēt uz vietas, un fregate tikai aiz inerces vēl mazliet pagāja uz priekšu.

Mūs apņēma necaurredzama tumsa, un, lai gan kanā­dieša redzes spējas bij lieliskas, es tomēr vaicāju sev, kā viņš te varēja ieraudzīt un ko ieraudzījis. Sirds man pukstēja tā, itin kā taisītos pārplīst.

Bet Neds Lends nebij kļūdījies, mēs visi saskatījām pa­rādību, uz kuru viņš rādīja ar roku^

Divu kabeļtauvu atstatumā no «Ābrama Linkolna» labo sānu pusē jūra likās apgaismota no apakšas. Šī gaisma nekādi nevarēja būt parastā fosforiskā parādība. Nezvērs gulēja dažas asis zem ūdens līmeņa un izplatīja to neiz­skaidrojamo, ārkārtīgi spilgto gaismu, par ko minēja daudzi kapteiņi savos ziņojumos. Šo lielisko gaismas iz­starošanu laikam gan radīja kāds ļoti spēcīgs avots. Gais­mas plankums bij milzīgs, visai garena ovāla veidā. Ovāla vidū izstarojums bij sevišķi spilgts, bet, jo tālāk no centra, jo blāvāks.

— Tas ir tikai milzīgs fosforisku organismu kopums, vairāk nekas, — viens no virsniekiem sacīja.

— Nē, — es atbildēju noteikti. — Salpas nekad nespēj attīstīt tik stipru spožumu. Tā ir elektriskā gaisma… Starp citu, skatieties, skatieties! Viņš sāk pārvietoties! Viņš kustas uz priekšu! Atpakaļ! Viņš tuvojas mums!

Kopīgs kliedziens noskanēja pa kuģa klāju.

— Mierā! — kapteinis Faraguts komandēja. — Stūri pret vēju! Padot atpakaļ!

Matroži metās pie stūres, jnehāniķi — pie mašīnām. Uz kreiso pusi pagriezies, «Ābrams Linkolūs» apbrauca pusloku.

— Stūri taisni! Uz priekšu! — kapteinis Faraguts pavē­lēja.

Pavēlēs tika izpildītas, un «Ābrams Linkolns» strauji de­vās prom no spīdošā loka.