ŽILS VERNS - 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

Ārkārtīgi saniknots, kapteinis Faraguts plūkāja savu biezo, skaisto bārdu.

— Ned Lend! — viņš sauca.

Kanādietis tūliņ bij klāt.

— Nu, Lenda kungs, — kapteinis vaicāja, — vai ne­būtu laiks nolaist laivas?

— Nē, kaptein, — Neds Lends atbildēja, — šo nezvēru mēs nepanāksim, ja viņš pats negrib laist mūs klāt.

— Ko lai iesākam?

— Ja iespējams, pastipriniet tvaiku, kaptein. Es ar jūsu atļauju novietošos kuģa priekšējā galā un, tiklīdz no­kļūsim pietiekami tuvu, metīšu harpūnu.

— Labi, Ned! — kapteinis Faraguts atbildēja. — Me­hāniķa kungs, pastipriniet tvaika spiedienu!

Neds Lends aizgāja atpakaļ savā vietā. Uguns kurtuvēs tika vēl pastiprināta; skrūve sāka griezties četrdesmit trīs reizes minūtē; tvaiks pa vārstuļiem plūda laukā. Iz­meta lagu [5] un pārliecinājās, ka fregate iet ar astoņpa- dsmitarpus jūdzes stundā.

Bet tūliņ izrādījās, ka arī tas nolādētais dzīvnieks tā­pat iet astoņpadsmitarpus jūdzes stundā.

Veselu stundu fregate brauca ar tādu ātrumu un ne par asi netika tuvāk. Tas bij apvainojoši vienam no labā­kajiem amerikāņu flotes kuģiem. Kuģa ļaudis ārkārtīgi uzbudinājās. Matroži lamāja nezvēru, bet tas viņus pat neievēroja. Kapteinis Faraguts vairs neplucināja, bet ko­dīja savu bārdu.

Atkal pasauca mehāniķi.

— Vai augstāks tvaika spiediens vairs nav iespē­jams? — kapteinis vaicāja.

Nē, — mehāniķis atbildēja.

Jusu vārstuļu slodze pastiprināta?

— Līdz sešarpus atmosfēru spiedienam.

•— Kāpiniet līdz desmit atmosfērām!

Tā bij tīri amerikāniska pavēle. Pat Misisipi skriešanās sacīkstēs neviens nebūtu iedrošinājies vairāk.

— Zini ko, Konsel, — es teicu savam blakus stāvo­šajam kalpotājam. — Mēs laikam gan drīz uzlidosim gaisā.

— Kā profesora kungam labpatiks, — Konsels atbil­dēja.

Jaatzīstas, man šī riskanta spele sāka iepatikties.

Drošības vārstuļi tika noslēgti. Kurtuvēs no jauna uz­mestas oglej. Ventilatori svieda veselas gaisa straumes kurtuvēs. «Ābrama Linkolna» ātrums pieauga. Masti dre­bēja līdz pašiem pamatiem, dūmu mutuļi tikko jaudāja izspraukties pa tievajiem skursteņiem.

Lagu izmeta vēlreiz.

— Nu, stūrman? — kapteinis jautāja.

— Deviņpadsmit un trīs desmitdaļas jūdzes.

— Vēl pastipriniet uguni krāsnīs!

Mehāniķis paklausīja. Manometrs rādīja desmit atmo­sfēru spiedienu. Bet valis arī katrā ziņā bij «pastiprinājis spiedienu» un bez jebkādas piepūles tāpat brauca deviņ­padsmit un trīs desmitdaļas jūdzes stundā.

Tā tik bij skriešanās! Es nevaru aprakstīt to uztrau­kumu, kas bij pārņēmis visu manu būtni. Neds Lends stāvēja savā vietā ar harpūnu rokā. Reižu reizēm dzīv­nieks mūs pielaida tuvāk.

— Noķersim! Noķersim! — kanādietis kliedza.

Bet tai pašā mirklī, kad viņš jau taisījās mest harpūnu, dzīvnieks attālinājās, mazākais, ar trīsdesmit jūdžu āt­rumu stundā. Un arī tas vēl nebij viss. Kad fregate brauca ar pilnu tvaiku, valis, it kā ņirgādamies par mums, apbrauca vēl mūsu kuģim apkārt. Uz klāja no visām pusēm atskanēja nevaldāmu dusmu kliedzieni.

Pusdienas laikā mēs bijām tikpat tālu no nezvēra kā astoņos rītā. Kapteinis Faraguts beidzot bij apņēmies ķer­ties pie radikālākiem līdzekļiem.

— Šis dzīvnieks, — viņš teica, — peld ātrāk par «Āb­ramu Linkolnu». Labi! Palūkosim, vai viņš var izbēgt arī no mūsu koniskajām lodēm. Bocman! Vīrus pie priekšējā lielgabala!

Lielgabalu, kas atradās uz kvātera, nekavējoties pie­lādēja un notēmēja. Norībēja šāviens, bet lode noskrēja dažas pēdas pāri valim, kas turējās pusjūdzi tālu.

— Labāku tēmētājuī — kapteinis kliedza. - Un pieci simti dolāru tam, kurš sašaus šo velnišķo kustoni!

Tūliņ iznāca vecs kanonieris ar sirmu bārdu, rāmu skatienu un mierīgu seju. Piegāja pie lielgabala un ilgi tēmēja. Atskanēja apdullinošs, kuģa ļaužu kliedzienu pavadīts šāviens.

Lode bij trāpījusi mērķi. Tā ķēra dzīvnieku, tomēr bez panākumiem, noslīdēja pār viņa izdobto virspusi un pāris jūdžu attālumā iekrita jūrā.

— Velns lai parauj! — ārkārtīgi saniknots, iekliedzās vecais kanonieris. — Tam nelietim ir sešcollīgas bruņas!

— Nolādēts! — atsaucās kapteinis Faraguts.

Vajāšana sākās no jauna. Kapteinis, pieliecies man tu­vāk, teica:

— Es vajāšu, kamēr fregate uzlidos gaisā!

— Pareizi! — es atbildēju.

Bij taču cerams, ka dzīvnieks nogurs, ka viņš būs jutī­gāks nekā tvaika mašīnas. Bet iznāca pavisam otrādi. Pagāja stunda pēc stundas, bet nebij manāmas ne mazākās pazīmes, ka viņš nogurtu.

«Ābramam Linkolnam» par godu, tomēr jāatzīst, ka tas cīnījās ar neatlaidīgu izturību. Man šķiet, ka šajā kļū­mīgajā 6. novembra dienā viņš nobrauca ne mazāk kā pieci simti septiņdesmit jūdzes. Bet tad atkal uznāca nakts un pārklāja tumsas segu saviļņotajam okeānam.

Tobrīd man likās, ka mūsu ekspedīcija pabeigta un ka mēs nekad vairs neredzēsim noslēpumaino dzīvnieku. Un tomēr es biju maldījies.

Desmitos un piecpadsmit minūtēs elektriskais spīdums, tikpat spilgts kā pagājušajā vakarā, atkal parādījās jūdzes trīs no fregates.

Tagad narvalis šķita nekustīgs. Varbūt, dienā noguris, viņš nu atdusējās, šūpodamies viļņos. Kapteinis Faraguts gribēja izmantot šo izdevīgo brīdi.

Viņš izdalīja _vajadzīgās pavēles. Neattīstīdams visai lielu ātrumu, «Ābrams Linkolns» tuvojās sevišķi uzma­nīgi, lai neuzmodinātu ienaidnieku. Bieži gadās sastapt jūrā cieši aizmigušus vaļus, kuriem tad viegli uzbrukt. Dažu labu no viņiem ari Neds ta bij nodūris. Kanadietis atkal nostājās kuģa priekšgalā.

Fregate brauca klusi, divu kabeļtauvu attālumā apstā­jās un tikai aiz inerces slīdēja uz priekšu. Uz klāja ne­viens pat elpu neiedrošinājās atvilkt. Visapkārt bij dziļš

Tūliņ iznāca vecs kanonieris ar sirmu bardu,

klusums. Mēs bijām vairs tikai simts pēdu no spīdošā ovāla, kas kļuva arvien spilgtāks un žilbināja acis.

Pārliecies pār kvātera reliņu, es ieraudzīju Nedu Lendu, kas ar vienu roku turēja harpūnas tauvu, bet ar otru vicināja šausmīgo ieroci. Tikai divdesmit pēdu atstatums mūs vēl šķīra no nekustīgi guļošā dzīvnieka. Piepeši Neda Lenda roka spēji sakustējās un harpūna aizlidoja. Atska­nēja spalgs troksnis, itin kā pret metālu atsistos lode.

Elektriskā gaisma pēkšņi apdzisa, divas milzīgas ūdens strūklas strauji pāršļāca fregates klāju, cilvēkus notriek­damas zemē, visu sagraudamas savā ceļā.

Kuģis drausmīgi sagrīļojās, un, nepaguvis laikā saturē­ties, es pārslīdu pāri malai un iegāzos jūrā.

Šis kritiens man nāca pilnīgi negaidīts, tomēr es visos sīkumos atceros savas izjūtas.

Vispirms es nogrimu pēdas divdesmit dziļi. Esmu labs peldētājs, lai gan negribu lielīties, ka šajā ziņā varu sacensties ar lordu Baironu vai Edgaru Po, bet apziņu es nezaudēju. Pāris reižu kājām spēcīgi atspēries, es atkal izniru virs ūdens.

Protams, vispirms es ar acīm meklēju fregati. Vai tie tur bij pamanījuši manu nozušanu? Vai «Ābrams Lin­kolns» ir mainījis virzienu? Vai kapteinis Faraguts licis nolaist laivu? Vai man ir cerība izglābties?

Visapkārt bij dziļa tumsa. Tomēr austrumu pusē es saskatīju melnu blīvu, kuras signālugunis pamazām no­dzisa tālē. Tā bij fregate. Sapratu, ka bojā eja neno­vēršama.