ŽILS VERNS - 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

— Palīgā! Palīgā! — es kliedzu un visiem spēkiem centos peldēt uz kuģa pusi.

Apģērbs mani stipri kavēja; pielipis miesai, tas trau­cēja locekļu kustības. Es jutu, ka grimstu. Elpa aiz­rāvās …

— Palīgā!

Vairāk kliegt es nevarēju. Mute bij ūdens pilna. Sāku ķepuroties; es jutu, ka grimstu.

Piepeši stipra roka satvēra mani aiz svārkiem. Es ma­nīju, ka mani izceļ virs ūdens, un tad pie auss izdzirdu šādus vārdus:

— Profesora kungam būs vieglāk peldēt, ja viņš pie­turēsies man pie pleca.

Es ar savu roku satvēru uzticamā Konsela roku.

— Tas esi tu! — es iesaucos. — Tu!

— Kas tad cits! — Konsels atbildēja. — Esmu pro­fesora kunga rīcībā.

— Vai tu līdz ar mani iekriti jūrā?

— Nē, es neiekritu. Bet, tā kā kalpoju profesora kun­gam, tad sekoju viņam.

Šim lāga zēnam tas šķita pavisam dabiski.

— Bet fregate? — es vaicāju.

— Fregate? — Konsels atsaucās, atmezdamies uz mu­guras. — Es ieteiktu profesora kungam vairāk nedomāt par to.

— Ko tu saki?

— Tikai to, ka, ielēkdams jūrā, es dzirdēju sardzes matrozi kliedzam: «Skrūve un stūre ir salauztas!»

— Salauztas? v

-— Jā, briesmoņa zoba salauztas. Man liekas, «Ābrams Linkolns» tika cauri ar šiem bojājumiem vien. Bet mums šis atgadījums ir ārkārtīgi nepatīkams. Fregate nevar vairs ieturēt virzienu.

, — Tad mēs esam pagalam!

—• Var jau būt, — Konsels mierīgi atbildēja. — Tomēr dažas stundas vēl ir mūsu rīcībā, un pa to laiku daudz ko var izdarīt.

Konsela nesatricināmā aukstasinība sadrošināja arī mani. Es sāku peldēt ar jaunu sparu, bet piemirkušās, svina smagās drēbes kavēja katru kustību, un es tikai ar lielām pūlēm turējos virs ūdens. Konsels to bij novē­rojis.

— Varbūt profesora kungs atļaus man mazu grie­zumu? — viņš vaicāja.

Un, pabāzis atvāztu nazi zem mana uzvalka, viņš ar vienu rāvienu pārgrieza to no augšas līdz apakšai un steigšus norāva man nost, kamēr es viņu pašu turēju uz ūdens.

Es no savas puses izdarīju Konselam tādu pašu pakal­pojumu, un tad abi peldējām tāpat blakus.

Tomēr stāvoklis bij tikpat briesmīgs. Varbūt mūsu nozušanu neviens nebij pamanījis, un, ja arī pamanītu, fregate bez stūres tik un tā nespēja pret vēju steigties mums palīgā. Tikai ar laivu bij vēl iespējams mūs glābt.

Konsels mierīgi apsvēra šīs iespējamības un sastādīja mūsu rīcības plānu. Apbrīnojams cilvēks! Viņš palika tikpat nosvērts kā ikdienišķā dzīvē.

Tā kā mūsu izglābšanās bij atkarīga vienīgi no «Āb­rama Linkolna» laivas, tad jāmēģina noturēties pēc iespē­jas ilgāk virs ūdens. Lai abi nepatērētu spēkus reizē, mēs vienojāmies rīkoties šādā kārtā: kamēr viens mierīgi sakrustotām rokām un izstieptām kājām gulēja uz mu­guras, otrs peldēja un virzīja viņu uz priekšu. Tā mēs mainījāmies katras desmit minūtes un cerējām noturēties dažas stundas, varbūt pat līdz gaismai.

Vāja cerība! Un tomēr tā tik sīksti turas cilvēka sirdī! Mēs taču bijām divi. Turklāt varu apgalvot, ka pat gri­bēdams es nebūtu varējis atmest dzīvības instinktu un laisties dibenā.

Fregates sadursme ar narvali notika apmēram vienpa­dsmitos vakarā. Es aprēķināju, ka varēsim noturēties as­toņas stundas — līdz saules lēktam. Ar dažiem atpūtas brīžiem tāds ceļojums varbūt bij iespējams. Jūra bij pus­līdz rāma, un mēs pārāk nenomocījāmies. Laiku pa laikam es mēģināju ar skatieniem iespiesties dziļajā tumsā, kur tikai lāgu lāgiem atspīda mūsu saviļņotā ūdens fosfo- riskais mirdzums. Es raudzījos savu roku sakultajos, spī­dīgajos viļņos, kuru virspuse vizuļoja zilganiem lāsumiem. Mēs it kā peldējām dzīvsudraba baseinā.

Ap vieniem naktī mani pārņēma ārkārtīgs nogurums. Viss mans augums sāka raustīties krampjos. Ķoņselam bij jātur mani un vienam jārūpējas par mūsu abu glābšanu. Bet drīz vien viņš sāka smagi elsot, acīm redzot, ari viņš ilgi vairs nespēs turēties.

— Laid mani vaļā! Laid vaļā! — es viņam uzsaucu.

— Pamest profesora kungu? Nekad! — viņš atbildēja — Es ceru, ka noslīkšu pirmais.

Tajā acumirklī skaraiņu mākoņu spraugā, kurus vējš dzina pret austrumiem, parādījās mēness. Jūras līmenis iezaigojās tā staros. Šis labdarīgais spīdums atjaunoja mūsu spēkus. Es pagriezu galvu atpakaļ. Mani skatieni noslīda visgarām apvārsnim. Un tad es pamanīju fregati. Tā atradās apmēram piecas jūdzes tālu un bija saskatāma tikai kā tumša, tikko saredzama masa. Bet nevienas glāb­šanas laivas!

Es gribēju kliegt. Taču kāda tam nozīme tādā atsta­tumā! Pār manām uzpampušajām lūpām nenāca neviena skaņa. Konsels vēl varēja izrunāt dažus vārdus, es dzir­dēju viņu vairākkārt murminām:

— Palīdziet! Šurp!

Mirkli palikuši mierā, mēs sākām klausīties. Var jau būt, ka manas pārkairinātās ausis maldījās, tomēr man likās, ka kaut kas atsaucas uz Konsela kliedzieniem.

— Vai tu dzirdēji? — es čukstēju.

— Jā! Jā!

Un Konsels izmisis kliedza atkal.

Šoreiz vairs nebij ko šaubīties. Kāda cilvēka balss at­saucās mūsējām.

Vai tas bij vēl kāds nelaimīgais, tāpat kā mēs, kuģa katastrofas izmests jūrā? Vai varbūt no fregates izsūtītas laivas mūs saukāja, meklēdamas tumsā?

Konsels saņēmās ar visu sparu; kamēr es vēl cīnījos beidzamajiem spēkiem, viņš atbalstījās pret manu plecu, pa pusei paslējās virs līmeņa un tūliņ atkal slīga at­pakaļ.

— Ko tu tur redzēji?

— Es redzēju . . • — viņš čukstēja. — Es redzēju … Bet labāk nerunāsim … saudzēsim pēdējos spēkus! …

Ko gan viņš bij redzējis? Nezinu, kāpēc šajā acumirklī es pirmo reizi iedomājos nezvēru … Bet kur tad te varēja rasties cilvēka balss? . .. Nav taču vairs tie laiki, kad Jonass patvērās vaļa vēderā.

Tomēr Konsels turpināja joprojām virzīt mani uz priekšu. Laiku pa laikam viņš paslēja galvu, lūkoja kaut ko saskatīt savā priekšā un iekliedzās, bet otra balss at­saucās arvien tuvāk un tuvāk. Es to tikai pa pusei vairs dzirdēju. Mani spēki bij galā, pirksti sāka izplesties, rokas vairs nejaudāja turēt augumu virs ūdens, konvulsīvi at­vērtā mute pieplūda ar sāļu ūdeni, aukstums stindzināja locekļus. Vēl pēdējo reizi es pacēlu galvu, tad sāku grimt…

Šajā acumirklī man uzgrūdās kāds ciets priekšmets. Es krampjaini pieķēros tam. Tad manīju, ka mani velk un paceļ virs ūdens, ka krūtis atkal atvelk elpu, un es zaudēju samaņu… Tiesa, es drīz vien atžirbu, tāpēc ka manu augumu spēcīgi berzēja. Pa pusei atvēru acis ..,

49

— Konsel! — es čukstēju.

— Vai profesora kungs mani sauca? — Konsels at­bildēja.

Tajā brīdī norietošā mēness pēdējā spīdumā pamanīju kāda cilvēka augumu — Konsels tas nebij, bet es viņu tūliņ pazinu.

— Ned! — es iesaucos.

— Es pats tas esmu, profesora kungs. Es dzenos pēc savas godalgas, — kanādietis" atteica.

— Vai jūs arī trieciens iemeta jūrā no fregates?

— Jā, profesora kungs, tikai laimīgāk nekā jūs. Man gandrīz tūliņ laimējās patverties uz kādas peldošas sa­liņas.

— Uz saliņas?

— Jā, vai, labāk sakot, uz jūsu milzeņa narvaļa,

— Paskaidrojiet tuvāk, Ned.

— Es tūliņ sapratu, kāpēc mana harpūna nespēj to caururbt, bet atsitas pret tā ādu.

— Kāpēc tad, Ned, kāpēc?

— Tāpēc, profesora kungs, ka šis zvērs aizsargāts ar tērauda plāksnēm !