ŽILS VERNS - 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

— Kā ikviens flāms, ja profesora kungam nav iebil­dumu.

— Gluži otrādi — tas man tieši pa prātam. Laid tik vaļā, mīļo zēn!

Un Konsels savā rāmajā balsī pa trešam lāgam pārstās­tīja mūsu raibos un kļūmīgos piedzīvojumus. Bet, par spīti viņa elegantajai un skaisti akcentētajai valodai, stās­tījumam nebij ne mazākā panākuma.

Tad pilnīgi bezizejas stāvoklī es mēģināju sakopot visu, kas man bij palicis atmiņā no skolas gadiem, un sāku mūsu stāstu latīņu valodā. Cicerons aizspiestu ausis un aizdzītu mani virtuvē. Bet patlaban es darīju, ko pratu. Iznākums atkal bij tas pats.

Pēc šī pēdējā neveiksmīgā mēģinājuma abi nepazīs­tamie apmainīja dažus vārdus savā neizprotamajā valodā un aizgāja projām, nenovēlējuši mums pat kādu uzmun­drinošu žestu, kas saprotams visas pasaules tautām. Durvis atkal noslēdzās.

— Tā ir nekaunība! — Neds Lends kliedza vai div­desmito reizi. — Iedomājieties! Ar viņiem runā franciski, angliski, vāciski un latīniski, bet šiem mūlāpiem nav ne tik daudz pieklājības kā atbildēt!

— Apmierinieties, Ned, — es pierunāju sadusmoto har- pūnistu. — Ar niknumu nekas nav panākams.

— Bet iedomājieties, profesora kungs, — atsaucās mūsu uztrauktais biedrs, — mēs taču šajā dzelzs būrī pavisam nomirsim badā!

— Nu, — ieminējās Konsels, — ar filozofiju var tu­rēties vēl labu laiku.

— Mīļie draugi, — es teicu, — nevajag padoties izmi­sumam. Esam taču bijuši vēl ļaunākos apstākļos. Man par patiku, nespriediet pārsteidzīgi par šā kuģa kapteini un viņa ļaudīm.

— Mans spriedums skaidrs, — atcirta Neds Lends. — Tie ir nelieši…

— Nu, labi! Bet — no kādas zemes?

— No neliešu zemes.

— Labais Ned, tā zeme uz kartes vēl nav noteikti ap­zīmēta, un es galvoju, ka šo abu nepazīstamo tautība ir grūti nosakāma! Tie nav ne angļi, ne franči, ne vācieši — tas ir viss, ko te var sacīt. Tomēr tik daudz es varu liecināt, ka šis kapteinis un viņa palīgs dzimuši zemajos platuma grādos — viņiem piemīt kaut kas dienvidnie- cisks. Bet, vai viņi ir spānieši, turki, arābi vai indieši, to pēc viņu fizioloģiskā tipa nevar nosacīt. Par viņu valodu jāteic, ka tā ir pilnīgi nesaprotama.

— Nelaime tā, ka nezinām visas valodas, — Konsels prātoja, — vai arī — ka visiem nav vienas kopējas va­lodas.

— Tas viss te nekā nepalīdzētu! — Neds Lends atsau­cās. — Vai tad jūs neredzat, ka šiem cilvēkiem izgudrota pašiem sava valoda, lai dzītu izmisumā tos, kas prasa ēst. Bet vai tad visas pasaules malās nav zināms un sa­protams, ko nozīmē atvērt muti, kustināt žokļus, aplaizīt lūpas un paklabināt zobus? Vai Kvebekā, Paumotu salās,. Parīzē un pie antipodiem tādējādi neizteic vienu un to pašu — «Es esmu izsalcis! Dodiet man ēst!»?

— Jā, — piebilda Konsels, — gadās jau arī tik nein­teliģenti cilvēki!

Viņam šos vārdus runājot, durvis atkal atvērās. Kāds kuģa kalpotājs atnesa mums apģērbus — jūrnieku kam­zoļus un bikses; es nevarēju pateikt, no kādas drēbes tās īsti šūtas. Pasteidzos apģērbties, biedri sekoja manam piemēram.

Pa to laiku kalpotājs — mēms, varbūt arī kurls — bij sakārtojis galdu un nolika tur traukus trim perso­nām.

— Tas ir prātīgi, ■— Konsels sprieda, — un sola mums labas izredzes.

— Nu! — purpināja mūžam sapīkušais harpūnists.

— Nezin ar kādu velnu mūs te pacienās? Ar bruņuru­puču aknām, haizivs filē vai roņa bifšteku!

— To mēs redzēsim! — Konsels atteica.

Sudraba vākiem apsegtās bļodas bij kārtīgi saliktas uz galdauta, un mēs sēdāmies klāt. Acīm redzot, mums te bij darīšana ar civilizētiem cilvēkiem. Ja pār mums neplūstu elektriskā gaisma, es iedomātos, ka atrodos Li­verpūles «Ādolfi» viesnīcas vai Parīzes «Grand Hotel» ēdamistabā. Tomēr man jāaizrāda, ka uz galda pilnīgi trūka maizes un vīna. Ūdens bij tīrs un svaigs, bet tieši tas Nedam Lendam vismazāk gāja pie sirds. Starp pa­sniegtajiem ēdieniem bij dažādas labi pagatavotas zivis, bet citās bļodās saliktos gardos ēdienus es nevarētu vārdā saukt, ne arī noteikt, vai tie gatavoti no augu vai no dzīvnieku valsts produktiem. Galds vispār bij klāts ele­ganti un ar smalku gaumi. Ikkatram daiktam — karotei, nazim, dakšiņai, šķīvim — iegravēts burts un puslokā ap to šāda veida uzraksts:

Mobilis in mobile N

Kustošais kustošajā! Šī devīze droši vien raksturo pašu šo zemūdens laivu — ja «in» tulko ar «iekš», nevis ar «uz». Burts «N» katrā ziņā ir šīs mīklainās personas — jūras dzelmes valdītāja vārda iniciālis.

Neds ar Konselu neko daudz negudro ja. Viņi ēda bez žēlastības, un es arī nepaliku iepakaļ. Vispār es biju pār­liecināts, ka par savu likteni mums nav ko baidīties un ka namatēvs mūs te nenomērdēs badā.

Tomēr visam šajā pasaulē pienāk beigas — pat piec­padsmit stundu neēdušu cilvēku izsalkumam. Ēstgribu apmierinājuši, mēs sajūtām nepārvaramu vēlēšanos gulēt. Tā bij dabiska reakcija pēc bezgalīgi garās nakts, kad mums nācās cīnīties ar nāvi.

— Patiešām, es tagad labi izgulēšos, — Konsels iemi­nējās.

— Bet es jau guļu, — Neds Lends atsaucās.

Abi mani biedri izstiepās uz kajītes grīdsegas un tūliņ aizmiga cietā miegā.

Es tikai pamazām ļāvos neatvairāmajai miega varai. Pārāk daudz domu drūzmējās manās smadzenēs, pārāk

Abi mani biedri tūliņ aizmiga ciešā miegā.

daudz neatrisināmu jautājumu, pārāk daudz iedomu un ainu labu laiku turēja manas acis pusviru. Kur īsti mēs atrodamies? Kāds svešs spēks mūs nes? Es jutu vai, ma­zākais, iedomājos sajūtam, ka mēs nonirstam visdziļākajās jūras dzīlēs. Mani apsēda mocoši rēgi. Es iedomājos ša­jos noslēpumainajos dziļumos redzam nepazīstamus dzīv­niekus, bet pats šis zemūdens kuģis šķita piederam pie tās pašas dzimtas, tikpat dzīvs un kustīgs kā tie, tikpat drausmīgs … Tad pamazām uztrauktās smadzenes norima, manu iztēli pārmāca, snauda, līdz beidzot es iegrimu smagā miegā.

Nezinu, cik ilgi mēs bijām gulējuši, bet laikam gan daudzas stundas, jo jutāmies pilnīgi atspirguši no sava noguruma. Es atmodos pirmais. Mani biedri vēl nebij pakustējušies, bet gluži kā miruši gulēja, kaktā izstie­pusies.

Ar pūlēm piecēlies no diezgan cietās guļas vietas, es jutu, ka galva man skaidra un prāts možs. Tad es ņēmos pamatīgi aplūkot mūsu kajīti. Tajā nekas nebij mainījies. Cietums joprojām palika cietums un ieslodzītie — cie­tumnieki. Tikai kalpotājs, mums guļot, bij nokopis galdu. Bet nekas nerādīja, ka mūsu stāvoklis drīzumā varētu mainīties, un es sev nopietni vaicāju — vai patiešām mums nolemts uz visiem laikiem palikt šajā būrī?

Tādas izredzes mani nomāca jo vairāk tāpēc, ka sma­dzenes bij brīvas no vakarnakts apsēšņiem, bet krūtis jutu savādi sažņaugtas. Elpot nācās grūti. Tur bij vainīgs sasmakušais gaiss. Lai gan telpa bij diezgan prāva, tomēr mēs, acīm redzot, bijām patērējuši lielāko daļu skābekļa. Patiešām, katrs cilvēks stundas laikā izlieto tik daudz skābekļa, cik tā atrodas simts litros gaisa, un šis gaiss, piesātināts ar apmēram tikpat daudz izelpotās ogļskābes, kļūst pavisam nelietojams.

Bij nepieciešams atjaunot gaisu mūsu cietumā un, bez šaubām, arī visās pārējās zemūdens kuģa telpās.

Te man uzmācās viens jautājums. Kā šādā gadījumā rīkojas kuģa kapteinis? Vai viņš to izdara ķīmiskā ceļā, ar karsēšanas palīdzību piegādādams skābekli no Bertolē sāls un iznīcinādams ogļskābi ar kālija hlorīdu? Bet tādā kārtā viņam nepieciešams zināms sakars ar sauszemi, lai no turienes iegūtu šai operācijai nepieciešamās vielas. Vai varbūt viņš vienkārši zem liela spiediena uzkrāja gaisu rezervuāros un no turienes to pēc vajadzības izlietoja sa­viem ļaudīm? Varbūt. Bet var arī būt, ka viņš lietoja ērtāku, ekonomiskāku un, taisnību sakot, arī ticamāku līdzekli, likdams kuģim kā vaļveidīgam dzīvniekam pa­celties virs ūdens un atjaunot gaisa krājumu divdesmit četru stundu vajadzībai. Lai nu kāda būtu viņa metode, bet man likās nepieciešams to bez vilcināšanās laist darbā.