ŽILS VERNS - 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

Nu man bij jāsaņem kopā visi prāti, jāatsvaidzina at­miņa un jākontrolē agrākie secinājumi.

Kanādieša pēdējie vārdi spēji saviļņoja manu prātu. Es steigšus pacēlos stāvus uz šās ūdenī pa pusei iegri­mušās būtnes vai priekšmeta, kur mēs bijām patvērušies. Es tam piesitu ar kāju. Bez šaubām, tas bij ciets ķer­menis, pilnīgi citāds nekā lielajiem jūras zīdītājiem.

Bet tās varēja būt arī kaula bruņas kā aizvēsturisko laikmetu dzīvniekiem, un tad man nāktos ierindot viņu zināmā rāpuļu amfībiju kārtā, pie bruņurupučiem vai ali­gatoriem.

Tomēr nē! Melnīgsnējā mugura, uz kuras es stāvēju, nebij zvīņaina, bet gludi pulēta. Ja tai piedauzīja, tā ska­nēja kā metāls, un, lai cik neticami tas arī izklausītos, likās — ko likās! — skaidri bij redzams, ka tā darināta no sakniedētām tērauda plāksnēm.

Šaubām te nebij vietas. Šis dzīvnieks, šis nezvērs un dabas fenomens, kas bij saviļņojis visas pasaules zināt­niekus, uztraucis un izbiedējis abu pusložu jūrniekus, tas acīm redzamā un brīnišķā kārtā izrādījās par cilvēka rokas darinājumu.

Kāda teiksmaina, mitoloģiska dzīvnieka atradums mani nebūtu pārsteidzis vairāk. Ka daba spēj veidot brīnišķus

Mēs gulējām uz zemūdens kuģa muguras.

radījumus, tas viegli saprotams. Bet prāts apjūk, ja sa­vām acīm redzat, ka cilvēks veidojis kaut ko pārdabisku un apbrīnojamu.

Taču nevarēja vairs šaubīties. Mēs gulējām uz zem­ūdens kuģa muguras, cik varēja spriest, uz milzīgas tē­rauda zivs. Neda Lenda ieskats par šo jautājumu jau bij pilnīgi noteikts. Mums ar Konselu atlika tikai pievienoties viņam.

— Bet tādā gadījumā, — es teicu, — šim kuģim taču ir kāds dzinēja mehānisms un cilvēki, kas to vada.

— Bez šaubām, — harpūnists atsaucās, — un tomēr visu to trīs stundu laikā, kamēr es atrodos uz šīs peldošās salas, neesmu manījis ne mazākās dzīvības zīmes.

— Vai tad šis kuģis nemaz nav kustējies?

— Nē, Aronaksa kungs. Viņš šūpojas viļņos, bet pats nekustas.

— Mēs taču neapšaubāmi zinām, ka kuģis spēj kustēties ārkārtīgi atri. Un, ta ka ši atruma attīstīšanai tam ir mehānisms un mehāniķi mašīnu vadībai, tad man šķiet — mēs esam glābti.

— Hm … — Neds Lends kā šaubīdamies noņurdēja.

Itin kā apstiprinot mūsu secinājumu, kaut kas sāka kult

ūdeni šā brīnišķā kuģa pakaļējā galā, kur droši vien tā dzinējam bij pierīkota skrūve, un tas sāka slīdēt uz priekšu. Mēs tikko paspējām uzrāpties tā augstākajā daļā, kura apmēram astoņdesmit centimetru pacēlās virs ūdens. Par laimi, kuģis nebrauca pārāk ātri.

— Kamēr tas uzturas horizontāli, — Neds Lends mur­mināja, — man nav nekas pretī. Bet, ja viņš iedomājas nolaisties dziļāk, es pat divus dolārus nedodu par savu ādu.

Kanādietis varēja sacīt vēl mazāk. Skaidrs, ka bij ne­pieciešams mēģināt sazināties ar tām būtnēm, kuras mā­joja šajā mašīnā. Es sāku meklēt tā virspusē kādu spraugu, kādu paceļamo lūku vai, zinātniskā valodā ru­nājot, ieeju un izeju cilvēkam. Bet kniežu rindas gar apšuvuma plākšņu malām bij vienmuļas un cieti piestip­rinātas.

Pa to laiku arī mēness bij norietējis, un mēs atradā­mies pilnīgā tumsā. Atlika tikai nogaidīt rītu, lai aplū­kotu, kā iespējams iekļūt šā zemūdens kuģa iekšienē.

Tātad mūsu glābiņš bij atkarīgs no šo noslēpumaino kuģotāju iedomām — ja viņiem ienāktu prātā nolaisties dzīlē, mēs būtu pazuduši! Izņemot šo gadījumu, es ne­šaubījos, ka mums izdosies stāties ar viņiem sakaros. Patiešām, ja viņi paši nepagatavoja sev nepieciešamo gaisu, reižu reizēm viņiem bij jāpaceļas virs ūdens, lai atjaunotu elpojamās vielas krājumus. Bet tad katrā ziņā nepieciešama kāda sprauga, lai ārienes atmosfēra iekļūtu kuģī.

Uz kapteiņa Faraguta palīdzību un glābiņu mums it nepavisam vairs nebij ko cerēt. Mēs braucām projām uz rietumiem, lai gan ne pārāk ātri, tomēr man šķita — jūdzes divpadsmit stundā. Skrūves lāpstiņas vienmērīgi, ar matemātisku precizitāti šķēla ūdeni, reizēm uzšļāk­damas augstu gaisā fosforiski spīdošas šļakatas.

Ap četriem rītā mūsu kuģa ātrums manāmi pieņēmās. Mēs tikai ar mokām noturējāmies šajā straujajā skrejā, viļņu apskaloti. Par laimi, Neds bija sataustījis plākšņu mugurā iestiprinātu lielu riņķi, un mēs cieši turējāmies pie tā.

Beidzot šī garā nakts bij pagājusi. Manā atmiņā visi šie pārdzīvojumi uzglabājušies nepilnīgi. Tikai viens sī­kums palicis prātā. Viļņu un vēja aprimas mirkļos man vairākkārt šķita, ka dzirdu itin kā vāju, tālumā skanošu izklaidu akordu harmoniju. Kādu noslēpumu gan glabāja šis zemūdens kuģis, kuram izskaidrojumu meklēja visa pasaule? Kādas būtnes mājoja tajā? Ar kāda brīnišķa mehānisma palīdzību tas tik ātri varēja pārvietoties no vienas vietas uz otru?

Atausa diena. Mūs vēl ietīstīja rīta migla, bet ari tā sāka izklīst. Es patlaban biju sācis pamatīgāk izpētīt kuģa korpusu, kura augšējā daļā bij ierīkota it kā horizontāla platforma, kad piepeši manīju, ka tas palēnām grimst.

— Velns un elle! — Neds Lends iekliedzās, pasperdams kāju pret. skanošo tērauda plāksni. — Atveriet taču, ne­viesmīlīgie kuģotāji!

Bet skrūves apdullinošo troksni pārkliegt bij grūti. Par laimi, kuģis mitējās grimt.

Piepeši kuģa iekšienē atskanēja spēcīgi klaudzieni, tika atgrūsti aizšaujamie. Kāda plāksne pacēlās, kāds vīrs pabāza galvu, savādi iekliedzās un atkal pazuda.

Mirkli vēlāk parādījās astoņi spēcīgi vīri maskētām sejām un, ne vārda nerunājuši, ievilka mūs sava draus­mīgā kuģa iekštelpās.

MOBILIS IN MOBILE

Šī brutālā sagūstīšana notika zibeņātri, Es nepaguvu ar saviem biedriem ne vārda pārmainīt. Nezinu, ko īsti viņi sajuta, pēkšņi ieslodzīti šajā peldošajā cietumā, bet man auksti šermuļi pārskrēja pār kauliem. Kādos nagos mēs te bijām iekrituši? Bez šaubām, tie bij jūras laupītāji, kuri gluži jaunā veidā piekopa savu amatu.

Tikko šaurā lūka virs_mums bij aizvērusies, es atrados necaurredzamā tumsā. Ara gaišuma pieradušās acis nekā nespēja saskatīt. Tikai jutu, ka manas kailās kājas virzās pa dzelzs trapu. Neds Lends un Konsels man sekoja, cieši ielenkti. Trapa galā atvērās kādas durvis un tūliņ no jauna šķindēdamas aizvērās aiz mums.

Mēs atkal bijām vieni. Kur? Es to nevarēju pateikt, pat ne lāgā iedomāties. Visapkārt bij tik tumšs, ka acis ne­jaudāja uztvert visniecīgāko gaismas stariņu, kāds sa­manāms pat vistumšākajā naktī.

Bet Neds Lends, no tādas apiešanās saniknots, ļāva vaļu saVām dusmām.

— Velns un elle! — viņš iekliedzās. — Tie ir cilvēki, kuri viesmīlību mācījušies kaut kur Kaledonijā! Trūkst tikai, ka viņi vēl būtu kanibāli! Arī par to nevarētu brī­nīties, bet es saku skaidri, ka šādā gadījumā sīvi pre­tošos.

— Apmierinieties, mīļais Ned, apmierinieties! — Kon­sels rāmi iebilda. — Neuztraucieties priekšlaikus! Pat­laban jau mēs vēl netiekam cepti.

— Cepti vēl ne! — kanādietis attrauca. — Bet pie krāsns jau esam, tas skaidrs! Te taču ir tumšs kā ellē. Labi, ka savu nazi neesmu pametis, ar to rīkoties man gaismas allaž pietiks. Pirmais bandīts, kurš mēģinās man piedurt roku …

— Neuztraucieties, Ned, — es mierināju harpūnistu, — un ar savu pārsteidzību nepadariet mūsu stāvokli vēl ļaunāku. Kas zina, vai mūsu sarunu kāds nenoklausās! Labāk mēģināsim orientēties, kur īsti atrodamies!