ŽILS VERNS - 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

Es kļūdījos. Kuģis mēģināja aizbraukt, bet pārdabis­kais dzīvnieks tuvojās ar divkāršu ātrumu.

Mēs stāvējām mēmi un nekustīgi — vairāk no pārstei­guma nekā no bailēm. Dzīvnieks it kā rotaļādamies mums tuvojās. Viņš aplieca loku apkārt fregatei, kura brauca ar čerpadsmit mezglu ātrumu, un ar saviem elektriskajiem stariem applūdināja to kā ar mirdzošiem putekļiem. Tad atvirzījās divi trīs jūdzes attālu, atstādams aiz sevis fos­forisku sliedi, kas bij līdzīga ātrvilciena lokomotīves iz­mestiem tvaika mutuļiem. Un tad atkal no tumšā ap­vāršņa apmales, kur nezvērs bij atvirzījies, lai būtu at­statums ieskrieties, viņš piepeši 110 jauna ar šausmīgu ātrumu traucās uz «Ābramu Linkolnu», pēdu divdesmit atstatu negaidīti apstājās un pēkšņi izdzisa; briesmonis nebij ieniris ūdenī, jo tā starojums tad izdzistu pamazām, bet tas notika piepeši, it kā viņa staru avots pēkšņi iztukšotos. Tad viņš parādījās atkal kuģim otrā pusē — vai nu apmetis loku, vai izlīdis pa apakšu. Jebkuru acu­mirkli varēja notikt liktenīgā sadursme.

Mani pārsteidza fregates manevrēšana. Tā bēga un ne­maz netaisījās uzbrukt. Fregates uzdevums bij vajāt, bet tagad turpretī izrādījās, ka tā pati tiek vajāta. Es to aiz­rādīju kapteinim. Viņa parasti mierīgajā sejā bij redzams dziļākais pārsteigums.

— Aronaksa kungs, — viņš atbildēja, — es nezinu, ar kādu baismīgu dzīvnieku man darīšana, un tādā tumsā nevaru fregati pakļaut briesmām. Starp citu, kā lai uz­brūk tam, kuru nepazīst, pret kuru nespēj aizsargāties? Nogaidīsim rīta ausmu, tad lomas mainīsies.

— Tagad jūs, kaptein, vairs nešaubāties par šā dzīv­nieka sugu?

•— Nē, profesor, kā liekas, tas ir milzīgs narvalis, tikai elektrisks.

— Varbūt, ■— es atteicu, — viņam, tāpat kā elektris­kajam zutim, nav iespējams tuvoties?

— Patiešām, — kapteinis atbildēja, — ja viņam ir vēl ari postošs spēks, tad tas ir visbīstamākais dzīvnieks pa­saulē. Tāpēc man arī jāpiesargās.

Augu nakti uz kuģa visi bij_kājās. Par gulēšanu ne­viens nedomāja. Izrādījās, ka «Ābrams Linkolns» ātrumā nevar mēroties ar narvali, tāpēc palēnināja gaitu. Vien­radzis no savas puses, it kā kariķēdams fregati, laiski šūpojās viļņos un nemaz nedomāja atstāt kaujas lauku.

Tomēr ap pusnakti viņš pazuda vai, pareizāk sakot, izdzisa kā milzīgs jāņtārps. Vai viņš aizmuka? Mēs ne­drīkstējām to vēlēties. Bet bez septiņām minūtēm vienos piepeši atskanēja apdullinošs svilpiens, itin kā ūdens stabs ar ārkārtīgu spēku sāktu šļākt gaisā. Kapteinis Faraguts, Neds Lends un es tajā brīdī atradāmies uz klāja; mēs visi trīs ar ārkārtīgu uzmanību lūkojāmies melnajā nakts dzīlē.

— Ned Lend, — kapteinis vaicāja, — vai jums bieži gadījies dzirdēt vaļu saceltu troksni?

— Bieži, kaptein, bet vēl nekad es neesmu sastapis vali, kas parādoties vien ienestu man divus tūkstošus dolāru.

— Jā, jums ir tiesības uz balvu. Bet sakiet — vai šis troksnis ir līdzīgs tam, kas rodas, kad valis izšļāc ūdeni pa nāsīm?

— Ļoti līdzīgs, kaptein, tikai nesalīdzināmi stiprāks. Nav ne mazāko šaubu, ka mums darīšana ar vali. Ar jūsu atļauju, — Neds piebilda, — rīt ap saules lēktu parunāsim ar viņu pāris vārdu.

— Ja vien viņš vēlēsies jūs uzklausīt, Ned, —- es ne­droši ieminējos.

— Ja tikai man izdotos piekļūt viņam četru harpūnu ga­ruma tuvu, — kanādietis iesmējās, — tad viņam gribot negribot nāktos mani uzklausīt.

— Tādā gadījumā man būs jādod jūsu rīcībā laiva?

— Katrā ziņā.

— Un jāriskē ar manu cilvēku dzīvībām?

— Ar manu arī, — vaļu mednieks vienkārši atbildējā.

Divos no rīta piecas jūdzes no «Ābrama Linkolna» vēja

pusē atkal parādījās gaismas loks, tikpat spilgts kā pir- māk. Par spīti attālumam, skaidri bij dzirdami dzīvnieka drausmīgie astes kūlieni un pat aprautā elsošana. Likās, tajā brīdī, kad šis milzīgais narvalis paceļas virs ūdens " ievilkt elpu, gaiss viņa plaušās tā sabiezē kā tvaiks divi tūkstoši zirgspēku mašīnas resnajos cilindros.

«Hm,» es nodomāju. «Tas nu gan ir valis, kam vienam pašam vesela ka Valērijas pulka spēks!»

Visi līdz pašam rītam palika savās vietās un gatavojās kaujai. Gar kuģa sāniem tika nostādīti dažādi vaļu zvejas rīki. Kapteiņa palīgs lika pielādēt vaļu medību lielga­balus, kuri harpūnu aizmet jūdzi tālu, tāpat pielādēt ga­ras šautenes ar sprāgstošām lodēm, kas nāvīgi ievaino pašus stiprākos dzīvniekus. Neds Lends tikai uztrina savu harpūnu, šo briesmīgo ieroci viņa rokās.

Sešos sāka aust gaisma, bet līdz ar pirmajiem saules stariem apdzisa narvaļa elektriskais spīdums. Septiņos bij jau pietiekami gaišs, bet bieza migla aizklāja ap­vārsni, un pret to paši labākie tālskati izrādījās nespēcīgi. Tas sacēla vilšanās sajūtu un dusmas.

Es uzrāpos bezānmastā. Daži virsnieki jau sēdēja mastu galos.

Ap astoņiem migla virs viļņiem lēni izklīda un platām strēlēm pamazām sāka - celties gaisā. Apvārsnis pletās plašāks un reizē ar to kļuva arī skaidrāks. Piepeši, tāpat kā vakar, atskanēja Neda Lenda balss.

— Viņš guļ kreisajā pusē aiz kuģa pakaļējā gala! — vaļu mednieks kliedza.

Visu acis vērsās norādītajā virzienā.

Tur, pusotras jūdzes no fregates, garš, melns ķermenis gulēja metru virs jūras līmeņa. Viņa aste ātri kuļājās ūdenī, sagriezdama to mutulī. Nekad vēl nebij piedzīvots, ka dzīvnieka aste ar tādu spēku var sakult ūdeni. Milzīga, žilbinoši balta svītra apzīmēja dzīvnieka ceļu un izlie­cās slaidā puslokā.

Fregate piebrauca valim tuvāk, un es viņu varēju labi aplūkot. «Šenonas» .un «Helvēcija» ziņojumos tā apmēri bij mazliet pārspīlēti. Pēc mana aprēķina, viņa garums nepārsniedza divi simti piecdesmit pēdas. Resnumu bij grūti noteikt, tomēr man likās, ka visi tā samēri ir ārkār­tīgi proporcionāli.

Tieši tajā brīdī, kad es to aplūkoju, no vaļa nāsīm izšāvās divi ūdens stabi un pacēlās četrdesmit metru augstu. Tagad man radās sajēga par viņa elpošanas veidu, un es nospriedu, ka šis dzīvnieks katrā ziņā pieder mu­gurkaulniekiem, zīdītāju klasei, zivsveidīgo grupai, vaļu kārtai, dzimtai… te man vēl trūka pietiekamas skaid­rības. Vaļu kārta sadalās trijās dzimtās: vaļi, kašaloti un delfīni; šiem pēdējiem pieskaitāmi arī narvaļi. Katra no šīm dzimtām vēl sadalās ģintīs, katra ģints sugās un katra suga pasugās. Es vēl nevarēju spriest par šā dzīv­nieka dzimtu, sugu un pasugu, bet šo robu cerēju aiz­pildīt ar Neda Lenda un kapteiņa Faraguta palīdzību.

Kuģa ļaudīs nepacietīgi gaidīja sava priekšnieka pa­vēles. Tas uzmanīgi vēroja dzīvnieku un beidzot lika at­saukt vecāko mehāniķi. Viņš tūlīt ieradās.

— Vai katli kārtībā? — kapteinis jautāja.

— Pilnīgi, — mehāniķis atbildēja.

— Tad labi. Dodiet vislielāko tvaiku, un tad uz priekšu ar pilnu jaudu!

Trīskārtīgs «urā!» apsveica šo pavēli. Cīņas mirklis bij klāt. Pēc īsa brīža abi fregates skursteņi jau vēla laukā melnus dūmu vālus un klāju drebināja katlu guldzieni.

Varenā skrūve sāka strādāt, un «Ābrams Linkolns» de­vās dzīvniekam tieši virsū. Tas joprojām gulēja gluži mierīgi, un fregate piebrauca tam puskabeļtauvu tuvu; dzīvnieks, neienirdams ūdenī, sāka palēnām atvirzīties, allaž palikdams tajā pašā atstatumā no fregates.

Vajāšana ilga, mazākais, trīs ceturtdaļstundas, bet fre­gate ne par vienu asi nebij tikusi tuvāk. Acīm redzot, ar Jtādu ātrumu vien dzīvnieku nepanāks.