ŽILS VERNS - 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

— Neaizmirstiet savu solījumu, — es piezīmēju kanā­dietim.

Ar to mūsu diskusija tika nobeigta, un mēs katrs par sevi nodevāmies savām domām. Atzīstos, ka, par spīti vi­siem kanādieša apgalvojumiem, es šajā ziņā neloloju ne­kādas cerības. Es neticēju tādiem izdevīgiem gadījumiem, par ko Neds Lends bij runājis. Tik izveicīgi vadītam zemūdens kuģim bij vajadzīgs liels skaits ļaužu, un cīņas gadījumā mēs varējām būt vājākā puse. Bet vispirms tad jābūt brīviem, un mēs taču nebijām tādi. Es pat neredzēju nekāda ceļa, kā izkļūt no šīs hermētiski noslēgtās dzelzs kajītes. Jau tāpēc vien, ka šim dīvainajam kapteinim ne­apšaubāmi glabājams kāds noslēpums, viņš neļaus mums brīvi staigāt pa klāju. Un tad — vai viņš varmācīgā kārtā lūkos atsvabināties no mums vai arī kādu dienu izmetīs mūs kādā neapdzīvotā zemes stūrī? Tas nebij uzminams. Visas šīs hipotēzes bij pieņemamas, un tikai tā harpūnists varēja cerēt atgūt brīvību.

Es nomanīju — jo Neds Lends vairāk domāja, jo pik­tāks viņš kļuva. Bij dzirdams, ka. arvien skaļāki lāsti laužas pār viņa lūpām un žesti atkal sāka kļūt draudoši. Viņš pietrūkās kājās, skraidīja kā satraukts zvērs pa krātu, spārdīja sienu ar kāju un dauzīja ar dūri. Bet laiks aizritēja, izsalkums atkal lika sevi smagi just, apkalpo­tājs nerādījās. Ja viņiem bij labi nodomi ar mums, tad pārāk ilgi viņi aizmirsa, ko esam pārdzīvojuši slīkstot.

Sava tukšā, veselīgā vēdera krampju mocīts, Neds Lends uzbudinājās arvien vairāk un vairāk. Par spīti viņa dota­jam vārdam, es sāku baidīties eksplozijas, ja viņam ta­gad gadītos sastapt kādu no kuģa ļaudīm.

Divu stundu laikā kanādieša dusmas vēl pieauga. Viņš sauca, viņš kliedza, bet velti. Dzelzs plākšņu durvis bij kurlas. Es nedzirdēju ne to vismazāko troksnīti šā kuģa iekšienē — tas likās pilnīgi izmiris. Viņš stāvēja uz vie­tas, citādi es būtu manījis, kā dreb kuģa korpuss, skrūvēm griežoties. Bez šaubām, ūdens bezdibeņos nogrimis, tas vairs nepiederēja zemei. Šausmas pārņēma šajā drūmajā klusumā.

Es nedrīkstēju domāt par to, cik ilgi mums nāksies palikt karcerī, vientuļi ieslodzītiem. Cerības, kas bij pa­modušās, satiekoties ar kapteini, pamazām izgaisa. Šī cil­vēka laipnais skatiens, viņa augstsirdīgā seja un cēlā iz­turēšanās — viss man zuda no atmiņas. Es iedomājos šo noslēpumaino personu tādu, kādai tai nenovēršami jā­būt, — cietsirdīgu un nežēlīgu. Es jutu, ka šis cilvēks dzīvo ārpus cilvēces, nav pieejams nekādai līdzcietībai, nepielūdzams cilvēku ienaidnieks; pret cilvēkiem, šķiet, viņš jūt nesamierināmu naidu.

Bet vai šis cilvēks patiešām grib, lai mēs aizejam bojā šajā šaurajā cietumā ieslodzīti, pakļauti visiem bada trakuma radītajiem briesmīgajiem vilinājumiem? Šī šaus­mīgā doma uzmācās ar neatvairāmu spēku, iedomas varā es itin kā slīgu drausmīgā nebūtībā. Konsels palika mierīgs. Neds Lends rēca.

Šajā acumirklī ārā atskanēja troksnis. Soļi dunēja uz metāla platēm. Aizšaujamie tika atvilkti, atkal parādījās kalpotājs.

lekāms es paspēju aizkavēt, kanādietis pielēca nelaimī­gajam klāt, nogāza to zemē un sagrāba aiz rīkles. Kalpo­tājs likās noslāpstam šajos briesmīgajos žņaugos.

Konsels piesteidzās un mēģināja atraut harpūnista ro­kas no gandrīz noslāpētā upura, es metos viņam palīdzēt, bet piepeši mani pienagloja uz vietas vārdi, izteikti franču valodā:

— Palieciet mierā, meistar Lend, un arī jūs, profesor, uzklausiet mani!

Runāja kuģa kapteinis.

Izdzirdis šos vārdus, Neds Lends tūliņ pietrūkās kājās. Kalpotājs tikko dzīvs pēc kunga dotās zīmes grīļodamies aizgāja. Kapteiņa vara uz kuģa, acīm redzot, bij tik liela, ka šis cilvēks nekādi neizrādīja savas dusmas, ko, bez šaubām, juta pret kanādieti. Konsels — negribot ieintere­sēts — un'es — apstulbis — abi klusi gaidījām, kā tas viss īsti beigsies.

Pret galda stūri atspiedies, rokas sakrustojis, kapteinis cieši mūs uzlūkoja. Vai viņš vilcinājās runāt? Varbūt viņš nožēloja franču valodā teiktos vārdus? Tas arī bij ticams.

Pēc klusuma brīža, ko traucēt mums nevienam nenāca ne prātā, viņš atkal ierunājās:

— Kungi, — viņš teica rāmā, bet pārliecinošā balsī, — es runāju tikpat labi franciski, angliski, vāciski un latīniski. Es būtu varējis atbildēt jums jau mūsu sastap­šanās pirmajā brīdī, bet vispirms gribēju iepazīt jūs un sevī visu apsvērt. Jūsu četrkārtējais, saturā vienādais stāsts mani pārliecināja, ka jūs runājat patiesību. Tagad es zinu, ka gadījums savedis mani kopā ar Pjēru Aro- naksa kungu, Parīzes muzeja dabzinātņu profesoru, kas sūtīts uz ārzemēm zinātnisku pētījumu nolūkos. Ar viņa sulaini Konselu un kanādieti Nedu Lendu, Amerikas Sa­vienoto Valstu flotes fregates «Ābrams Linkolns» har- pūnistu.

Es palocījos piekrizdams. Kapteinis man neuzstādīja nekādu jautājumu, tātad arī atbilde nebij vajadzīga. Viņš runāja pilnīgi brīvi un bez mazākās izloksnes. Viņa tei­kumi bij skaidri, atsevišķie vārdi pareizi un visa runa ārkārtīgi veikla. Tomēr es viņā nejutu tautieti.

Viņš atsāka atkal:

— Jūs, kungi, droši vien domāsiet, ka es pārāk ilgi esmu vilcinājies jūs še otrreiz apmeklēt. Bet tas tāpēc, ka, pārliecinājies par jūsu stāstu patiesību, es tomēr gri­bēju visu rūpīgi apsvērt, lai zinātu, kā pret jums izturē­ties. Ilgu laiku es šaubījos. Visnepatīkamākais gadījums jūs savedis kopā ar cilvēku, kas pilnīgi aizgājis no pa­saules. Jūs esat ieradušies traucēt manu parasto dzīvi…

— Pašiem negribot, — es iebildu.

— Negribot? — svešais atsaucās mazliet paceltā balsī. — Vai gan «Ābrams Linkolns» negribot meklēja mani pa visām jūrām? Vai gan negribot jūs braucāt uz šīs fre­gates? Vai gan negribot jūsu lodes trāpīja manu kuģi? Vai gan negribot Neds Lends meta uz mums savu harpūnu?

Šajos vārdos es sadzirdu aizturētas dusmas. Bet pret šiem apvainojumiem bij viegla atbilde.

— Mans kungs, — es teicu, — jums droši vien nebūs zināms, kādi strīdi par jums notiek Amerikā un Eiropā. Jūs nezināt, kā sadursmes gadījumi ar jūsu zemūdens kuģi saviļņo visu prātus abās pasaules daļās. Es negribu jūs apgrūtināt ar tām neskaitāmajām hipotēzēm, ar kurām mēģina izskaidrot šo mīklaino noslēpumu, ko jūs vienīgais zināt. Bet to es jums varu teikt, ka, vajādams jūs līdz vistālākajām Klusā okeāna nomalēm, «Ābrams Linkolns» domājās vajājam kādu iznīcināmu jūras nezvēru.

Viegls smaids pārlidoja pār kapteiņa seju. Tad viņš teica rāmā balsī:

— Aronaksa kungs, vai varat apgalvot, ka jūsu fregate nebūtu šāvusi uz zemūdens kuģi tāpat kā uz jūsu minēto nezvēru?

Šis jautājums mani apmulsināja,- jo es zināju labi, ka kapteinis Faraguts nebūtu vilcinājies šaut ari uz zem­ūdens kuģi. Viņš būtu turējis par savu pienākumu to iz­nīcināt tāpat kā bīstamo narvali.

— Jūs sapratīsiet, kungi, — svešais turpināja, — ka man bij tiesības uzskatīt jūs par saviem ienaidniekiem.

Uz to es neko nevarēju atbildēt. Kāpēc lai strīdētos, ja viņš viegli varēja apgāzt visus manus apgalvojumus?

— Es ilgi vilcinājos, — kapteinis atsāka. — Man nebij nekāda pienākuma dot jums patvērumu. Ja jau man jātiek vaļā no jums, kādēļ gan tad vēl apmeklēt un runāties? Es vienkārši varēju likt izvest jūs uz klāja, kur sākumā patvērāties. Ar savu kuģi es nolaistos dzelmē un aizmirstu, ka jūs arī reiz bijuši pasaulē. Vai man nebij tiesības uz to?