ŽILS VERNS - 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

— Tās varētu gan būt mežoņa, nevis kultūras cilvēka tiesības, — es atbildēju.

— Profesora kungs, — kapteinis strauji atsaucās, — es neesmu tas, ko jūs saucat par kultūras cilvēku! Esmu pārtraucis visus sakarus ar sabiedrību man vienam, zināmu iemeslu pēc. Es nerēķinos vairs ar tās likumiem un lūdzu tos man nekad neatgādināt.

Tas bij teikts pietiekami skaidri. Naids un nicinājums paplaiksnījās svešā acīs, un es no jaudu, ka šim cilvēkam pagātnē ir bijuši drausmīgi pārdzīvojumi. Viņš ne tik vien kā nerēķinājās ar cilvēku sabiedrības likumiem, bet bij pratis nodrošināt savu patstāvību un neatkarību vis­plašākajā nozīmē. Kas gan mēģinātu sekot viņam jūras dzelmēs, ja jau virspusē visi uzbrukumi piedzīvoja pil­nīgu neveiksmi? Kāds kuģis varētu turēties pretī viņa zemūdens triecienam? Kādas bruņas varētu izturēt tās ilkņa cirtienus? Nevienam viņš neatbildēja par saviem darbiem. Tikai dievs, ja viņš ticēja tam, un paša sirds­apziņa, ja viņam tāda bij, vienīgie varēja tiesāt viņu. Tādas domas strauji rosījās manā galvā, kamēr svešais klusēja it kā aizmirsies. Ieinteresēts un sabiedēts es vēroju viņu tā, kā Edips savā laikā bij vērojis sfinksu. Pēc ilgāka klusuma brīža kapteinis atkal atsāka.

— Es tātad vilcinājos, — viņš teica, — līdz beidzot nācu pie secinājuma., ka manas intereses tomēr savieno­jamas ar to žēlsirdību, uz kādu ir tiesības ikvienam cil­vēkam. Es paturēšu jūs uz šā kuģa, kur liktenis jūs atvedis. Jūs būsiet brīvi, varbūt mazliet citādi nekā līdz šim, bet tikai ar vienu noteikumu. Man pietiek, ja jūs apsolāties padoties šim noteikumam.

— Runājiet, — es atbildēju, — man liekas, šis no­teikums ir tāds, kam godīgs cilvēks var padoties.

— Jā, kungs, un noteikums ir šāds: var notikt, ka ne­paredzētu iemeslu dēļ būšu spiests ieslēgt jūs kajītē uz dažām stundām vai pat uz dienām. Es vēlētos, lai man tad nebūtu jālieto vara kā šajā, tā visos citos gadījumos, un es prasu no jums labprātīgu paklausību. Tā rīkodamies, es noņemu no jums visu atbildību, jo jūs neredzēsiet to, kas jums nav jāredz. Vai pieņemat šo noteikumu?

Tātad še notiek vairāk vai mazāk dīvaini gadījumi, ko nedrīkst redzēt cilvēki, kas nav pārtraukuši sakarus ar pārējo cilvēci! Šis nebij mazākais starp tiem pārsteigu­miem, ko liktenis man nodomājis nākotnei.

— Mēs pieņemam, — es atteicu, — tikai atļaujiet vēl vienu jautājumu — vienu pašu.

— Runājiet, profesora kungs!

— Jūs teicāt, ka mēs uz šā kuģa būsim brīvi?

— Pilnīgi brīvi.

— Bet es gribu zināt, kā jūs domājat šo brīvību.

— Gluži vienkārši — staigāt pēc patikas, redzēt visu, kas še notiek, atskaitot dažus atsevišķus gadījumus, vārdu sakot, jums būs tāda pati brīvība kā mums visiem.

Bij skaidri redzams, ka mēs viens otru nesaprotam.

— Atvainojiet, kungs, — es teicu, — bet šī brīvība no­zīmē tikai cietumnieka brīvību pastaigāties pa savu cie­tumu. Ar to mēs nevaram būt mierā.

— Un tomēr jums ar to būs jāpietiek!

— Jūs gribat teikt, ka mums uz visiem laikiem jāat­sakās no cerībām redzēt savu tēvzemi, draugus un radus?

— Jā gan, profesora kungs. Bet nemaz nav tik grūti, kā jūs domājat, atmest šo nepatīkamo jūgu, ko jūs saucat par brīvību!

•— Tā tikai vēl trūka! — Neds Lends iekliedzās. — Es nekad jums nedošu solījumu, ka nemēģināšu izglābties!

— Jūsu solījumu es nemaz neprasu, — kapteinis vēsi atbildēja.

— Kapteiņa kungs, — es iebildu, — jūs aplam izlie­tojat savu varu pret mums. Tā ir cietsirdība!

— Gluži otrādi, profesora kungs, tā ir žēlsirdība! Jūs pēc cīņas esat kļuvuši mani cietumnieki. Es saudzēju jūs, lai gan mana pirksta mājiena pietiktu nogremdēt jūs okeāna dzelmē! Jūs man uzbrukāt! Jūs gribējāt atklāt noslē­pumu, ko neviens cilvēks pasaulē nedrīkst zināt, — ma­nas eksistences noslēpumu! Un tad vēl jūs cerat, ka es jūs izcelšu malā uz zemes, kurai par mani nekas nav jāzina! Nekad! Jūs aizturēdams, es nedomāju tik daudz par jums, cik pats par sevi!

Šajos vārdos bij dzirdama tāda noteiktība, pret kuru strīdēties būtu gluži velti.

— Tātad, kapteiņa kungs, — es iebildu, — jūs pavi­sam vienkārši ļaujat mums izvēlēties dzīvību vai nāvi.

— Pavisam vienkārši.

— Mani draugi, — es teicu, — uz tādu jautājumu nav vērts pat atbildēt. Bet arī nekādu solījumu mēs šā kuģa kapteinim neesam devuši.

— Nekādu, — svešais atbildēja.

Tad vēl piebilda mazliet maigākā balsī:

— Atļaujiet man pabeigt to, ko es gribēju jums teikt. Es pazīstu jūs, Aronaksa kungs. Ja nebūtu jūsu biedru, jūs personiski nevarētu žēloties, ka esat kļuvis mana likteņa dalībnieks. Starp manām mīļākajām grāmatām ir arī tā, ko jūs esat sarakstījis par jūras dzelmes noslē­pumiem. Es to bieži lasu. Jūs tur esat attēlojis visu tiktāl, cik to atļauj jūsu sauszemes zinātne. Bet jūs ne­zināt visu, visu jūs neesat redzējis. Atļaujiet man teikt, profesora kungs, ka jūs nenožēlosiet uz mana kuģa pava­dīto laiku. Jūs izceļosiet brīnišķus apvidus. Droši vien jūs vienmēr jutīsieties dziļi pārsteigts un sajūsmināts. Tik drīz jums nemaz neapniks ainas, kas nemitīgi pavērsies jūsu acīm. Kas to lai zina, varbūt es pēdējo reizi tagad ap­braukāšu tik daudzkārt jau izceļoto zem jūras pasauli, un jūs būsiet mans pavadonis. Ar šo dienu jūs pārcelsieties citā pasaulē un redzēsiet to, ko vēl neviens cilvēks nav redzējis, jo es un mani ļaudis nav skaitāmi. Ar manu starpniecību mūsu zemeslode atklās jums savus pēdējos noslēpumus.

Es neliegšos, kapteiņa vārdi atstāja uz mani dziļu iespaidu. Es biju paļāvies savai vājībai un uz mirkli aizmirsis, ka visbrīnišķīgāko ainu pieredze taču neatsver pazaudēto brīvību. Bet šā smagā jautājuma atrisināšanu es atstāju nākotnei. Pagaidām es tikai atteicu:

— Kapteiņa kungs, ja arī jūs esat sarāvis sakarus ar cilvēci, es tomēr ceru, ka visas cilvēciskās jūtas nebūsiet atmetis. Mēs neaizmirsīsim, ka esam slīcēji, kurus jūs

žēlsirdīgi paglābāt uz sava kuģa. Par sevi pašu varu teikt tikai to — ja zinātniskās intereses var atsvērt brīvības zaudējumu, tad mūsu sastapšanās man ir liels ieguvums.

Biju gaidījis, ka kapteinis spiedīs man roku par mūsu norunas apstiprinājuma zīmi. Bet viņš to nemaz nedomāja darīt. Es to nožēloju viņa vietā.

— Atļaujiet man vēl beidzamo jautājumu, — es teicu, redzēdams, ka šis noslēpumainais cilvēks grasās aiziet.

— Runājiet, profesora kungs!

— Kā lai es jūs saucu?

— Jums es esmu tikai kapteinis Nēmo — viņš atbil­dēja. — Un man jūs un jūsu biedri esat tikai «Nautila» pasažieri.

Kapteinis Nēmo sauca. Ieradās kalpotājs. Kapteinis deva viņam kādu pavēli tajā svešajā valodā, kuru es nesapratu. Un tad piebilda, pagriezies pret kanādieti un Konselu:

— Jūs varat brokastot savā kajītē. Sekojiet šim vīram.

— Pret to man nav ko iebilst, — harpūnists atsaucās.

Viņš un Konsels atstāja šo kameru, kur bij ieslēgti

kopš trīsdesmit stundām.

— Un tagad, Aronaksa kungs, arī mēs iesim brokastīs. Atļaujiet man jūs pavadīt.

— Esmu jūsu rīcībā, kaptein.

Es sekoju kapteinim Nēmo un vispirms atrados elek­triski apgaismotā gaitenī, kas bij līdzīgs visiem kuģa gaiteņiem. Pēc metriem desmit atkal kādas durvis atvērās manā priekšā.

Es iegāju noteiktā stilā iekārtotā ēdamistabā. Augsti, melnkoka inkrustācijām greznoti ozolkoka skapji pacēlās abos telpas galos, to izloku plauktos mirdzēja neaprēķi­nāmi dārgi fajansa, porcelāna un kristāla trauki. Sudraba galda rīki vizēja izgleznoto griestu blāvajā gaismā.