ŽILS VERNS: 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

Ar tādu spiedienu «Ābrama Linkolna» ātrums sasniedza astoņdesmit un ceturtdaļ jūdzes [3] stundā. Ātrums gan bij ievērojams, bet diezin vai tā pietiktu cīņai ar narvali.

Fregates iekšējā iekārta pilnīgi atbilda tās ārējām spējām. Es biju ļoti apmierināts ar savu kajīti kuģa pa- kaļdaļā un tiešu ieeju virsnieku telpās.

— Šeit mums būs ērti, — es teicu Konselam.

— Ar kunga atļauju es teikšu — tikpat ērti kā vien­tuļniekam vēzim gliemežnīcā, — Konsels atbildēja.

Sulaini es pametu, izkravājot čemodānus, bet pats devos uz klāja novērot, kā gatavojas aizbraukšanai.

Kapteinis Faraguts patlaban deva pavēli atraisīt tau­vas, ar kurām «Ābrams Linkolns» bij piesaistīts Bruklinas piestātnei. Tātad, aizkavējies ceturtdaļstundu vai vēl ma­zāk, es būtu zaudējis iespēju piedalīties šajā nepiedzīvo­tajā un nepieredzētajā ekspedīcijā, kuras patiess apraksts dažam tomēr liksies pilnīgi neticams.

Kapteinis Faraguts negribēja zaudēt nevienu dienu, nevienu stundu, bet traucās uz tiem jūras apvidiem, kur brīnišķais dzīvnieks vispēdējā laikā bij manīts. Viņš pa­sauca kuģa mehāniķi.

— Vai dzinējs ir kārtībā? — viņš vaicāja.

— Kārtībā, — tas atbildēja.

Pavēle tūliņ ar aparātu, ko iedarbināja saspiests gaiss, tika noraidīta mašīnu telpā. Mašīnas sāka strādāt, tvaiks šņākdams plūda pa pusatvērtajiem ventiļiem. Iestenējās garie horizontālie virzuļi, skrūves vārpsta sakustējās. Skrūves lāpstiņa sāka griezties arvien ātrāk un ātrāk, «Ābrams Linkolns» diženi izbrauca jūrā, neskaitāmu ska­tītāju pārpilnu laivu un velkoņu pavadīts.

Visa Bruklinas krastmala un Ņujorkas daļa gar Istri- veru bij ziņkāru ļaužu pārpildīta. Pieci simti tūkstoši cilvēku trīs reizes skaļi uzsauca mums «urā!». Tūksto­šiem mutautiņu plīvoja gaisā pār blīvā pūļa galvām, at­sveicinādamies no «Ābrama Linkolna», kamēr tas iebrauca Hudzonas jūras līča ūdeņos garām pussalai, kuras galā atrodas Ņujorka.

Tad fregate, vairāk turēdamās gar vasarnīcām apbū­vēto Ņudžersijas krāšņo krastmalu, pabrauca garām cie­toksnim, no kura salutēja ar lielākajiem lielgabaliem.

Laivu un velkoņu eskorts pavadīja lregati.

«Ābrams Linkolns» atsveicinādamies trīs reizes nolaida un atkal pacēla ar trīsdesmit deviņām zvaigznēm izraiboto Amerikas karogu, tad, mazliet samazinājis ātrumu, iegrie­zās ar bojām apzīmētajā kuģu ceļā, kurš izlocījās aiz Sen- dihuka zemes mēles, un nobrauca gar smilšu kāpu, kur to vēlreiz apsveica vairāki tūkstoši skatītāju.

Laivu un velkoņu eskorts fregati pavadīja līdz peldo­šajai bākai, kuras ugunis norāda kuģiem ieeju Ņujorkas ostā.

Pulkstenis nosita trīs. Locis iekāpa laiviņā un aizbrauca pie mazā šonera, kas to gaidīja ar uzvilktām burām. Ma­šīnu kurtuvēs sakūra lielāku uguni, skrūve sāka vēl strau­jāk kult ūdeni; fregate slīda gar Longailendas zemo, dzel­teno krastu; ap astoņiem aiz apvāršņa ziemeļaustrumu pusē nogrima Fairailendas uguņi, un mēs ar pilnu jaudu devāmies pa Atlantijas okeāna tumšajiem ūdeņiem.

Kapteinis Faraguts bij krietns jūrnieks, savas fregates pilnīgi cienīgs, ar to it kā kopā saaudzis, tās dvēsele. Par meklējamo nezvēru viņam nebij ne mazāko šaubu, viņš nepieļāva nekāda strīda par šā dzīvnieka eksistenci. Ne ar prātu, bet ar sirdi viņš tam ticēja, gluži kā vientie­sīgas sievietes tic teiksmainajam Leviatānam. Briesmonis eksistēja, un kapteinis bij devis zvērestu, ka atbrīvos no tā jūru. Savā ziņā viņš atgādināja seno Rodas bruņi­nieku Djedonē de Gozonu, kas dodas cīņā pret savas dzimtās salas postītāju — pūķi. Vai nu kapteinis Faraguts uzveiks narvali, vai tas viņu. Vidusceļa te nebij.

Kuģa virsnieki bij tādos pašos ieskatos kā viņu priekš­nieks. Vajadzēja tikai paklausīties, kā viņi apspriedās, strīdējās, apsvēra dažus iespējamos gadījumus sastapt nezvēru, kā viņi vēroja okeāna neaptveramo plašumu. Šad un tad viens otrs no viņiem labprātīgi uzņēmās sar­dzes dienestu, kamēr citkārt tāds uzdevums nebūt nebij pa prātam. Matroži augu dienu drūzmējās uz rājām, jo klāja sakarsusi grīda dedzināja kājas un viņi nevarēja no­stāvēt uz vietas. Bet Klusā okeāna aizdomīgos ūdeņus «Ābrams Linkolns» tomēr vēl nebij sasniedzis.

Neds Lends bij apmēram četrdesmit gadu vecs.

Kuģa ļaudis no sirds vēlējās sastapt vienradzi, nonāvēt to ar harpūnu, uzvilkt uz kuģa klāja un sacirst gabalos. Itin visi ārkārtīgi uzmanīgi vēroja jūras dzīles. Bez tam kapteinis Faraguts bij apsolījis divi tūkstoši dolāru tam, kurš pirmais pamanīs nezvēru, — jungām vai matrozim, bocmanim vai virsniekam. Nav grūti iedomāties, ar kādu uzmanību «Ābrama Linkolna» ļaudis vēroja jūru.

Arī es nepaliku citiem iepakaļ un katru dienu ilgi lūkojos okeāna gludajā spogulī. Fregate tiešām bij līdzīga senlaiku Argusam. Vienīgi tikai Konsels palika vienaldzīgs, nemaz neinteresējās par jautājumu, kas mums visiem bij prātā, un nepievienojās vispārējai aizrau­tībai.

Es jau pieminēju, ka kapteinis Faraguts bij apgādājis itin visas liela vaļa medībām nepieciešamās ierīces. Lai­kam neviens vaļu medību kuģis nebij iekārtots labāk. Mums te bij visi rīki, sākot ar rokas harpūnu un beidzot ar zobainām bultām un sprāgstošām lodēm. Uz kvātera bij novietots visjaunākās konstrukcijas lielgabals ar biezu stobru un ārkārtīgi mazu caurumu; šā lielgabala modelis vēlāk bij apskatāms 1867. gada pasaules izstādē. Šis pre­cīzais amerikāņu šaujamais rīks četrus kilogramus smagu lodi varēja aizraidīt sešpadsmit kilometrus tālu. Tātad «Ābramam Linkolnam» bij visi nepieciešamie iznīcinā­šanas līdzekļi. Un bez tam viņam līdzi brauca pats Neds Lends, harpūnistu karalis.

Neds Lends, dzimis kanādietis, bij nepārspēts harpūnas metējs. Izveicībā un aukstasinībā, drosmē un viltībā viņš bij sasniedzis augstāko pakāpi; tikai pats veiklākais valis vai viltīgākais kašalots varētu izvairīties no viņa har­pūnas.

Neds Lends bij apmēram četrdesmit gadu vecs, slaidi noaudzis vīrs, vairāk nekā sešas pēdas garš, stiprs, skarbs, sevī noslēdzies, reizēm ass un nikns, ja viņam runāja pre­tim. Viņa izskats imponēja visiem, bet skaidrais skatiens visai viņa būtnei piešķīra sevišķu izteiksmību.

Man šķita, ka kapteinis Faraguts darījis saprātīgi, uz­aicinādams šo cilvēku līdzi. Ar savu veiklo roku un aso skatienu viņš viens atsvēra visus pārējos kuģa ļaudis. Nedu Lendu varētu salīdzināt ar varenu teleskopu, sa­vienotu ar vienmēr pielādētu lielgabalu.

Kanādietis ir tāds pats francūzis, un man jāatzīstas, ka Neds Lends, par spīti savai savrupībai, juta zināmas sim­pātijas pret mani. Droši vien viņu saistīja mana franču tautība. Viņam bij gadījusies iespēja izrunāties savā mā­tes valodā, un es ar patiku klausījos šo veco izloksni, kura kopš Rablē laikiem vēl uzglabājusies dažās Kanādas provincēs. Harpūnista dzimtā pilsēta bij Kvebeka; viņa piederīgie jau toreiz bijuši drošsirdīgākie zvejnieki, kad pilsēta vēl piederēja Francijai.

Pamazām Neds kļuva runīgāks, un es ar patiku klau­sījos viņa nostāstus par piedzīvojumiem polārajās jūras. Viņa stāsti par zivju zveju un cīņu ar vaļiem bij nemāk­slotas dzejiskas jūsmas apdvesti. Tie paši par sevi izvēr­tās episkā formā, un man šķita, ka es-klausos kāda jauna Homēra Ziemeļu jūru Iliādu.

Es aprakstu šo drošsirdīgo cilvēku tādu, kādu to esmu iepazinis. Mēs ar viņu tagad esam sirsnīgā draudzībā, kāda var rasties un nostiprināties tikai viskļūmīgākajos un grūtākajos dzīves brīžos. Jā, brašais Ned, es varētu nodzīvot vēl simts gadu un tomēr neaizmirstu tevi!