ŽILS VERNS: 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

Trīs stundas pirms «Ābrama Linkolna» izbraukšanas jūrā es saņēmu šādu vēstuli:

«Aronaksa kungam, Parīzes muzeja profesoram.

Viesnīcā «Piektā avēnija», Ņujorkā.

Cienījamais kungs!

Ja Jūs esat nodomājis piedalīties «Ābrama Linkolna» ekspedīcijā, Amerikas Savienoto Valstu valdībai būs pa­tīkami redzēt Francijas pārstāvi šajā pasākumā. Kapteinis Faraguts nodos Jūsu rīcībā atsevišķu kajīti.

Jūsu padevīgais J. B. Hobsons, Jūras pārvaldes sekretārs.»

Dažus mirkļus pirms J. B. Hobsona vēstules saņemšanas es par narvaļa gūstīšanu biju domājis tikpat maz kā par izbraukšanu pa Ziemeļrietumu jūras ceļu. Dažus mir­kļus pēc cienījamā Jūras pārvaldes sekretāra vēstules iz­lasīšanas es sapratu, ka mans tiešais aicinājums, visas manas dzīves mērķis ir atrast bīstamo briesmoni un atbrī­vot pasauli no viņa.

Tomēr es biju atgriezies no grūta ceļojuma, noguris un alku atpūtas. Vēlējos pēc iespējas drīzāk nokļūt dzim­

tenē, pie saviem draugiem, savā mazajā dzīvoklī Botāniskā dārza apkaimē un palikt pie savām dārgajām un vērtīga­jām kolekcijām. Bet nu nekas mani vairs nevarēja atturēt. Es aizmirsu visu — nogurumu, draugus, savas kolek­cijas — un pieņēmu Amerikas valdības piedāvājumu.

«Turklāt,» es domāju, «visi ceļi ved uz Eiropu, un ari narvalis būs tik laipns, ka ar viņa palīdzību es nokļūšu tuvāk Francijai. Šis godājamais dzīvnieks, man par prieku, ļausies noķerties Eiropas ūdeņos, un es varēšu ievietot savā Dabzinātņu muzejā kādu pusmetru no tā kaula āvas.»

Bet pagaidām mums šis narvalis bij jāmeklē Klusā oke­āna ziemeļu daļā un, lai nokļūtu Francijā, jāapbrauc visa zemeslode.

— Konse'l! — es nepacietīgi iesaucos.

Konsels bij mans sulainis. Uzticams kalps, kas mani pa­vadīja visos ceļojumos. Es šim flāmam biju ļoti pieķēries, un viņš man arī; no dabas flegmātisks, noteikts pēc pār­liecības, uzcītīgs pēc paraduma, no likteņa kļūmēm neie- biedējams, izveicīgs, jebkura darba spējīgs un, par spīti sa­vam vārdam [2] , nekad nemēdza dot padomus, pat ja vi­ņam tos prasīja.

Dzīvodams visu laiku mūsu mazajā Botāniskā dārze. zi­nātņu vīru sabiedrībā, Konsels arī pats šo to bij iemācījies. Viņš man noderēja kā drošs speciālists dabzinātņu klasi­fikācijā, ar akrobāta veiklību acumirklī prata pārskriet dažādu tipu, grupu, klašu, kārtu, dzimšu, ģinšu, sugu un pasugu pakāpēm. Ar to viņa zināšanas arī aprobežojās. Veikls klasifikācijas teorijā — praksē viņš bij gluži neva­rīgs; šaubos, vai Konsels bezzobu vali atšķirtu no kašalota. Un tomēr viņš bija krietns un uzticams cilvēks.

Desmit gadus Konsels bij braukājis līdzi manos zināt­niskajos ceļojumos. Nekad es nebiju dzirdējis viņu žēloja­mies par ceļojuma ilgumu un grūtībām. Nekad viņš ne­bij atteicies no brauciena uz Ķīnu vai Kongo, lai cik tāls tas arī būtu. Nevaicājot nekā, viņš visur brauca man līdzi. Viņš bij ārkārtīgi veselīgs, spēcīgiem muskuļiem, lai arī diezgan jutīgs, tomēr spējīgs turēties pretī visā­dām slimībām un arī ļoti tikumisks.

Viņš bij trīsdesmit gadu vecs, un viņa vecuma samērs ar mani bij kā piecpadsmit pret divdesmit. Es atvainojos, ja še norādu uz saviem četrdesmit gadiem.

Bet viena vājība Konselam tomēr piemita. Būdams liels formālists, viņš mani allaž uzrunāja kā trešo personu, un tas mani bieži vien saniknoja.

— Konsel! — es atkārtoju, strauji kārtodams savas lie­tas ceļojumam.

Protams, es biju pārliecināts par šā puiša padevību. Parasti, jaunu ceļojumu sākdams, es viņam nekad ne­apvaicājos, vai viņš vēlas braukt ar mani vai ne. Bet pat­laban runa bij par ekspedīciju, kura varēja ieilgt uz neno­teiktu laiku, par pārdrošu pasākumu, par kāda dzīvnieka vajāšanu, kas bij spējīgs mūsu fregati kā rieksta čaulu nolaist dibenā. Te pat visaukstasinīgākajam cilvēkam bij mazliet jāpadomā. Ko par to sacīs Konsels?

— Konsel! — es saucu trešo reizi.

Konsels atnāca.

— Vai kungs mani sauca? — viņš teica ienākdams.

— Jā, mīļais. Sakārto manas lietas un taisies arī pats. Pēc divām stundām mēs dosimies ceļā.

— Kā kungs vēlas, — Konsels mierīgi atbildēja.

— Nedrīkstam zaudēt ne mirkli. Saliec čemodānā visus manus ceļa piederumus — uzvalkus, kreklus, zeķes, vārdu sakot, pēc iespējas vairāk, bet tikai labi drīz.

— Bet kunga kolekcijas? — Konsels ievaicājās.

— Par tām mēs runāsim vēlāk.

— Un kur tad paliek mūsu arhiotēriji, hirakotēriji un citu dzīvnieku skeleti? …

— Tie visi paliks tepat viesnīcā.

— Bet kunga babirusa?

— Gan viņu mūsu prombūtnē pabaros. Es parūpēšos, lai visus mūsu zvērus nogādā uz Franciju.

— Tad uz Parīzi mēs nebraucam? — Konsels vaicāja.

— Kā nu ne… — es izvairīgi atbildēju. — Mēs tikai brauksim ar līkumu.

— Kā profesora kungs vēlas.

— Tas būs tāds pavisam niecīgs līkumiņš! Mēs tikai mazliet novirzīsimies no taisnā ceļa. Brauksim ar «Ābramu Linkolnu».

— Kā kungam tīk, — Konsels mierīgi atbildēja.

— Tu zini, draudziņ, ka runa ir par nezvēru… par sla­veno narvali… Mēs atbrīvosim jūru no viņa!… Divsē- jumu sacerējuma «Jūras dzīļu noslēpumi» autors nevar atteikties pavadīt kapteini Faragutu. Goda pilna misija… arī bīstama! Mēs nemaz nezinām, kurp īsti braucam. Šie

dzīvnieki palaikam ir ļoti kaprīzi. Un tomēr mēs brauk­sim. Uz kapteini varam paļauties.

— Kurp brauks kungs, turp braukšu es, — Konsels at­bildēja.

— Apdomā labi! Es nekā negribu tev noslēpt. Tas ir ceļojums, no kura var arī neatgriezties.

— Kā profesora kungam tīk.

Pēc ceturtdaļstundas mūsu čemodāni bij sakravāti. Kon­sels rīkojās ātri, es biju pārliecināts, ka viss būs pilnīgā kārtībā, jo kreklus un svārkus viņš klasificēja tikpat labi kā putnus un zīdītājus.

Viesnīcas kalpotājs novietoja mūsu mantas starpstāva plašajā vestibilā. Es nokāpu apakšstāvā un samaksāju rēķinu pie platās letes, kur allaž drūzmējās liels pūlis cil­vēku. Norīkojis, lai manus saiņus ar preparētajiem dzīv­niekiem un žāvētajiem augļiem nosūta uz Parīzi, un iemak­sājis pienācīgu summu tropu cūkas — babirusas uzturam, es ar Konselu iesēdos ormanī.

Par divdesmit frankiem salīgtais ormanis brauca pa Brodveju līdz Uniona skvēram, no turienes pa Ceturto avēniju līdz Boveri ielas krustojumam, bet tur nogriezās Katrīnas ielā un pēdīgi pieturēja trīsdesmit ceturtajā kuģu piestātnē. No turienes mūs kopā ar zirgiem un ra­tiem ar prāmi nogādāja Ņujorkas lielajā priekšpilsētā Bruklinā, Istriveras kreisajā krastā, un pēc kāda brīža mēs jau bijām krastmalā, kur «Ābrams Linkolns» no saviem abiem skursteņiem vērpa gaisā veselas dūmu strūklas.

Tūliņ arī mūsu mantas tika sanestas uz kuģa klāja. Es steidzos pa trapu un vaicāju pēc kapteiņa. Kāds matrozis mani pavadīja uz tiltiņa; tur es sastapu laipnu virsnieku, kas sniedza man roku.

— Pjērs Aronaksa kungs? — viņš vaicāja.

— Tas es esmu, — es atbildēju. — Vai kapteinis Fara- guts?

— Kā redzat. Esiet sveicināti, profesora kungs. Atse­višķa kajīte ir jūsu rīcībā.

Es palocījos un, negribēdams traucēt kapteini aizbrauk­šanas brīdī, lūdzu, lai mani pavada uz manu kajīti.

«Ābrams Linkolns» bij pilnīgi piemērots savam jauna­jam uzdevumam. Atrbraucēja fregate, apgādāta ar sevišķi modernām mašīnām, kas darbojās ar tvaika spiedienu līdz septiņām atmosfērām. _