Žils Verns - METEORA MEDĪBAS

Misis Hjudelsone bija sieviete, kādu var vēlē­ties visi vīri, īpaši, ja tie ir astronomi. Diemžēl tadas vairs atrodamas tikai romānos.

Pirmdzimtā Dženija solījās iet mātes pēdās, mīt to pašu dzīves taku. Frānsisam Gordonam, nākamajam Dženijas Hjudelsones vīram, acīmre­dzot bija lemts kļūt par laimīgāko vīrieti pasaulē. Nebūt negribēdams apvainot amerikāņu sievietes, varu apgalvot, ka visā Amerikā tikai ar grūtībām varētu atrast apburošāku, pievilcīgāku, ar visām cildenām dotībām bagātāk apveltītu jaunu mei­teni. Dženija Hjudelsone bija piemīlīga gaišmate zilām acīm, svaigu ādas krāsu, ar skaistām rokām, skaistām kājām un skaistu augumu un apvienoja sevī tikpat daudz daiļuma, cik pazemības, tikpat daudz labsirdības, cik saprāta. Tāpēc arī Frānsiss Gordons viņu vērtēja tikpat augstu, cik viņa Frān- sisu Gordonu. Mistera Dina Forsaita māsas dēls, starp citu, tika ļoti cienīts Hjudelsonu ģimenē, un šīs abpusējās simpātijas tad arī bija par iemeslu, kāpēc viņš drīz vien bija lūdzis mis Dženijas roku. Bildinājums tika pieņemts. Jaunie ļaudis tik labi saderēja kopā! Ar saviem dotumiem Dženijai jau­najā ligzdiņā vajadzēja ienest laimi. Bet Frānsisu Gordonu pabalstīs tēvocis, kura bagātību viņš kādudien saņems. Bet lai nu paliek visas manto­juma perspektīvas. Runa ir nevis par nākotni, bet par tagadni, kurā apvienojas vispilnīgākās lai­mes iespējas.

Tātad Frānsiss Gordons ir saderinājies ar Dže- niju Hjudelsoni un Dženija Hjudelsone ir saderi­nājusies ar Frānsisu Gordonu, un laulību, kuru datumu drīz vien noteiks, noslēgs reverenda Ogarts Svētā Andreja baznīcā — laimīgās Vostonas pil­sētas galvenajā dievnamā.

Varat būt pārliecināti, ka kāzās būs liels viesu pieplūdums, jo abas ģimenes ir vienlīdz ievēroja­mas, cik cienījamas, un tāpat varat būt droši, ka pati jautrākā, pati možākā, pati jūsmīgākā todien būs mīlule Lū (pamazināmais vārds Luīzei), savas dārgās Dženijas līgavas māsa. Lū vēl nav pilni piecpadsmit, viņai ir tiesības justies jaunai. Un šīs tiesības viņa izmanto, varat man ticēt. Viņa ir mū­žīgās kustības iemiesojums, šķelme, kas nemaz ne­kautrējas dzīt jokus par «papiņa planētām». Bet viņai visu piedod, visu «laiž gar ausīm». Doktors hjudelsons par šiem jokiem smejas pirmais un par sodu noskūpsta skuķēna svaigo vaidziņu.

Itulībā misters Hjudelsons bija lāga vīrs, tikai |oli ietiepīgs un ātri aizvainojams. Izņemot Lū, kuras nevainīgos jokus viņš pacieta, visi pārējie respektēja viņa dīvainības un ierašas. Būdams ļoti neatlaidīgs savās astronomiski meteoroloģiskajās •Indijas, |oti iecirtīgs savos pierādījumos, ļoti greizsirdīgi sargādams savus atklājumus, ko iz­darīja vai domājās esam izdarījis, viņš tikai par mata tiesu, neraugoties uz patiesām simpātijām prel Dinu Forsaitu, saglabāja draudzību ar tik nīstamu sāncensi. Divi mednieki vienā medību lauka, kuri dzenas pakaļ tik retai trofejai! Ģimeņu attiecībās vairākkārt bija iestājies atsalums, kas bulu varējis pārvērsties ķildā, ja neiejauktos labā, lēnīgā misis Hjudelsone, kuras samierināšanas centienus atbalstīja abas meitas un Frānsiss Gor­dons. Miermīlīgais kvartets lika lielas cerības uz paredzamajām laulībām, lai sadursmes kļūtu re­tākās. Kad Frānsisa un Dženijas laulība saistīs abas ģimenes vēl ciešāk, pārejošie negaisi plosī­sies retāk un būs mazāk bīstami. Kas zina, varbūt pat iespējams, ka abi astronomijas amatieri sir­snīgi sadarbosies un turpinās astronomiskos pētī­jumus kopīgi? Tad viņi sadalīs Visuma plašajos laukos sadzīto un varbūt pat gūto medījumu lī­dzīgās daļās.

Doktora Hjudelsona nams bija ļoti ērts. Labāk iekārtotu māju būtu velti meklēt visā Vostonas pil­sētā. Glītā savrupvilla starp pagalmu un dārzu, skaistu koku un zaļu mauriņu ieskauta, atradās Morisstrītas vidusdaļā. Tai bija divi stāvi ar sep­tiņiem logiem fasādē. Virs jumta kreisajā pusē slējās četrstūrains, metrus trīsdesmit augsts pils tornītis, kas nobeidzās ar balustrādes iežogotu terasi. Vienā stūrī pacēlās masts, kurā svētdienās un svētku dienās uzvilka Amerikas Savienoto Valstu karogu ar piecdesmit vienu zvaigzni.

Tornīša augšējā istaba bija pielāgota īpašnieka darba vajadzībām. Tur bija uzstādīti doktora in­strumenti — tālskati un teleskopi, lai gan reizēm, skaistās naktīs, viņš tos uznesa augšā uz terases, lai brīvi varētu pārredzēt visu debess velvi. Tur, par spīti misis Hjudelsones brīdinājumam, doktors noķēra vispamatīgāko gripu vai iesnas.

— Tā tas turpināsies, — mis Lū mēdza atkār­tot, — kamēr papiņš aplipinās ar iesnām visas planētas!

Bet doktors tādās valodās neklausījās un turē­jās dūšīgi pat septiņu, astoņu grādu aukstās zie­mas naktīs, kad zvaigžņotais jums atklājās pil­nīgā dzidrumā.

No Morisstrītas mājas observatorijas bez grū­tībām varēja saskatīt Elizabetstrītas mājas torni. Mājas šķīra labi ja pusjūdze, un starpā nepacēlās ne piemineklis, ne koks ar biezu lapotni.

Pat bez spēcīga teleskopa, pietika ar labu bi­nokli, varēja pazīt cilvēkus, kas atradās vienā vai otrā tornī. Taisnību sakot, Dinām Forsaitam nerūpēja vērot Sidneju Hjudelsonu un Sidnejam Hjudelsonam nenāca ne prātā velti zaudēt laiku, veroties Dinā Forsaitā. Viņu pētījumu objekts at­radās daudz augstāk. Toties bija gluži dabiski, ka Frānsiss Gordons lūkojās, vai uz terases nav Dže­nija Hjudelsone, un tāpēc viņi caur tālskatiem bieži vien sarunājās acu valodā. Man šķiet, ka tas nav nekas peļams.

Starp abām mājām būtu viegli ierīkot telegrāfa vai telefona vadus. No viena torņa uz otru novilkta

stieple pārraidītu daudzus mīļus vārdus, ko Frānsiss Gordons sacītu Džcnijai IIjudelsonei un Dže- nija Iljudelsone — Frānsisani Gordonam, bet, tā kā Dinām Forsaitam un Sidncjam Hjudelso- nam maigi vārdi nebija sakāmi, tad šādas stiep­les novilkšanu neviens nekad nebija ieprojektējis. Iespējams, ka, abiem saderinātajiem kļūstot par laulātiem draugiem, šis trūkums tiks novērsts. Vē­lāk, pēc laulības saišu nodibināšanas, elektriskā saite vēl ciešāk vienos abas ģimenes.

Tās pašas dienas pēcpusdienā, kad lieliskā, bet ērcīgā Mica lasītājam bija sniegusi savas sulīgās daijvārdības paraugu, Frānsiss Gordons, kā pa­rasts, apmeklēja misis Hjudelsoni un viņas mei­tas — viņas meitu, kā pārlaboja Lū, tēlodama ap­vainoto. Viņu saņēma, ja tā var izteikties, kā mā­jas dieviņu. Tas nekas, ka viņš vēl nebija Dženijas vīrs! Taču Lū vēlējās, lai viņš tai jau būtu brālis un, ja skuķēns kaut ko bija ieņēmis galvā, tad pie tā arī palika.

Bet doktors Fljudelsons bija ieslēdzies savā tornī jau kopš četriem no rīta. Tāpat kā Dins For- saits ar nokavēšanos ieradies brokastīs, viņš, at­kal tāpat kā Dins Forsaits, steidzīgi skrēja atpa­kaļ uz terasi, kad saule izlīda no mākoņiem. Tikpat norūpējies kā sāncensis, viņš nebūt neizskatījās pēc cilvēka, kas drīz atgriezīsies.

Un tomēr bez viņa nevarēja izlemt svarīgo jau­tājumu, ko vajadzēja apspriest kopējā sanāksmē.

— Skaties! — iesaucās Lū, tiklīdz jaunais cil­vēks pārkāpa pār salona slieksni. — Lūk, misters Frānsiss, mūžīgais misters Frānsiss! Nudien, citu nevienu te vairs neredz!

Frānsiss Gordons tikai pakratīja pirkstu, un, kad visi bija apsēdušies, sākās vienkārša, dabiska saruna. Likās, ka viņi kopš vakardienas nemaz ii,iv šķīrušies, un, vismaz domās, abi saderinātie patiešām viens no .otra nekad nešķīrās. Mis Lū pat apgalvoja, ka «mūžīgais» Frānsiss vienmēr esot viņu mājā, un, ja arī izliekoties aizejam pa p;irādes durvīm, tad tikai tāpēc, lai atgrieztos no dārzā puses.