Žils Verns - METEORA MEDĪBAS

Lūdzu jūs pieņemt, direktora kungs, visaugstā­kās cieņas apliecinājumus un uzskatīt mani par savu padevīgu kalpu.

Dins Forsaits Elizabetstrītā.»

«Cincinati observatorijas direktora kungam,

Ohaio štatā.

Vostonā, 24 martā …

Direktora kungs,

16. marta rītā starp pulksten septiņiem trīsdes­mit septiņām minūtēm divdesmit sekundēm un septiņiem trīsdesmit septiņām minūtēm divdesmit deviņām sekundēm man palaimējās debesu zie­meļu daļā ieraudzīt jaunu bolīdu, kas virzījās no ziemeļiem uz dienvidiem, novērotajai trajektorijai veidojot ar vietējo meridiānu 3°3r lielu leņķi. Kopš šīs dienas man meteoru lidojumā vairs nav izdevies novērot. Bet, ja tas atkal parādītos pie mūsu apvāršņa, par ko nešaubos, man šķiet, ka es būtu uzskatāms par šā atklājuma autoru, un at-

klajums pelna, lai to ierindotu mūsu laiku astro­nomiskajās annālēs. Šajā nolūkā atļaujos jums nosūtīt vēstuli, kuras saņemšanu lūdzu aplieci­nāt.

Lūdzu jūs, direktora kungs, līdz ar pazemīgiem sveicieniem pieņemt manas cieņas apliecinājumus.

Doktors Sidnejs Hjudelsons Morisstrītā 17.»

Uz abām vēstulēm, kuras nosūtīja trīskārt aiz­zīmogotas un ierakstītas Pitsburgas un Cincinati observatoriju direktoriem, par atbildi pienāca tikai paziņojums, ka tās saņemtas un iereģistrētas. Nosūtītāji neko vairāk arī nevēlējās. Abi cerēja, ka bolīdu atkal drīz ieraudzīs. Viņi nepieļāva domu, ka asteroīds spētu atrauties tik tālu, ka uz to vairs neiedarbotos Zemes pievilkšanas spēks un ka tas vairs neparādītos telpā starp Mēnesi un Zemi. Nē, tam vajadzēja pakļauties dabas liku­miem un atgriezties virs Vostonas apvāršņa; tad atkal varēs asteroīdu notvert, noteikt tā koordinā­tes un kā jaunatklājumu iezīmēt to debesu kartēs un nokristīt slavenā atklājēja vārdā.

Bet kurš tad bija atklājējs? Delikāts jautājums, ko nespētu izšķirt pat Zālamana augstā tiesa. Dienā, kad bolīds atkal parādīsies, uz atklājēja godu pretendēs abi astronomi. Ja Frānsiss Gor­dons un Dženija Hjudelsone apzinātos stāvokļa

bīstamību, viņi droši vien lūgtu debesīm izkārtot tā, lai viņu kāzas nosvinētu pirms kļūmīgā mete­ora atgriešanās. Un viņu lūgumam noteikti pie­vienotos arī misis Hjudelsone, Lū, Mica un abu ģimeņu kopīgie draugi.

Bet neviens neko nezināja, un, par spīti abu sāncenšu nemieram, ko visi manīja, taču neizprata, neviens Morisstrītas iedzīvotājs — vienīgi tikai pats doktors Hjudelsons — nelikās ne zinis par to, kas notiek zvaigžņu telpā. Nevienam neatlika laika raizēm, jo bija jāpilda dažādi pienākumi. Vajadzēja pieņemt apsveicējus un doties atbildes vizītēs, izsūtīt paziņojumus un ielūgumus, saga­tavoties ceremonijai un izvēlēties kāzu dāvanas, un tas viss, pēc mazās Lū domām, bija pielīdzi­nāms Hērakla divpadsmit varoņdarbiem, tā ka laiks aizritēja nemanot.

— Izprecināt pirmo meitu ir liels notikums, — viņa teica. — Neviens nekā nezina. Otrās meitas kāzās viss ir skaidrs un jau kļuvis par ieradumu, vairs nav jābaidās, ka kaut ko aizmirsīs. Kad pie­nāks mana kārta, viss ies kā pa diedziņu.

— Kā tad tā? — Frānsiss Gordons iebilda.

— Vai tad Lū jaunkundze jau domā par precēšanos? Vai atļauts zināt, kurš tad ir šis laimīgais…

— Jūs precat manu māsu! — meitene atcirta.

— Ar to pietiek, lai jūs būtu nodarbināts, un tāpēc nejaucieties manās darīšanās!

Kā solījusi, misis Hjudelsone apskatīja māju Lambetstrītā. Sajā pasākumā iesaistīt arī doktoru Hjudelsonu būtu bijis neprāts.

— Tas, ko jūs, misis Hjudelsone, darīsit, būs labi darīts, — viņš atbildēja, kad viņu aicināja līdzi uz jaunā pāra nākamo mītni. — Turklāt gal­venie noteicēji ir Frānsiss un Dženija.

Bet tēt, — Lū iebilda, — vai tad jūs arī l.,i/ii dienā nedomājat pamest savu torni?

— Kā nu ne, Lū.

Un ierasties Svētā Andreja baznīcā ar meitu pie rokas?

Kā nu ne, Lū!

Frakā, baltā vestē, melnās biksēs un baltu I. iklasaiti?

— Kā nu ne, Lū!

- Un vai jūs nebūsit ar mieru aizmirst savas planētas, lai noklausītos cienījamā Ogarta aizkus­tinošo sprediķi?

- Kā nu ne, Lū, kā nu ne! Bet tiktāl jau mēs vel neesam! Un, tā kā debesis šodien ir skaidras, kas gadās samērā reti, ejiet vien bez manis.

Misis Hjudelsone, Dženija, Lū un Frānsiss Gor­dons tāpēc ļāva, lai doktors darbojas gar saviem tālskatiem un teleskopiem, tāpat kā misters Dins Forsaits, protams, gar savējiem Elizabetstrītā. Kas zina, vai abu vīru neatlaidība vainagosies pa­nākumiem un vienreiz pamanītais meteors vēl kādreiz parādīsies aparātu objektīvos.

Lai nokļūtu Lambetstrītas mājā, visi četri so­ļoja lejup pa Morisstrītu un šķērsoja Konstitūci­jas laukumu, kur viņus sveicināja laipnais ties­nesis Džons Prots. Tad, gluži tāpat kā pirms da­žam dienām, gaidot Arkādiju Vokeri, bija darījis Sets Stenforts, viņi uzkāpa augšup pa Eksetertrītu un nonāca Lambetstrītā.

Māja bija patīkama un iekārtota pēc visām mo­dernā komforta prasībām. Pagalma pusē atradās darbistaba un ēdamistaba ar logiem uz dažus akrus lielu, bet skaistu skābaržu noēnotu dārziņu, ko greznoja dobes ar pirmajām, tikko plauksto- ajam pavasara puķēm. Kā visās anglosakšu mā­jas, kalpu telpas un virtuve bija pagrabstāvā.

Augšējais stāvs bija līdzvērtīgs apakšējam, un Dženija apsveica savu līgavaini, ka tas atradis tik skaistu, jauki iekārtotu mītni.

Misis Hjudelsone bija tādās pašās domās kā meita un apgalvoja, ka neviena citā Vostonas kvartālā nebūtu sameklējams nekas labāks.

Labvēlīgais novērtējums šķita vēl vairāk attais­nojamies, kad visi uzkāpa augšējā stāvā. Tur bija plaša, balustrādes ieskauta terase, no kuras at­klājās lieliska panorāma. Kalnup un lejup stiepās Potomakas upes gultne, un tālumā varēja saska­tīt Stīlas ciematu, no kura mis Arkādija Vokere bija devusies satikt Setu Stenfortu.

Skatienam pavērās visa pilsēta ar baznīcu tor­ņiem, sabiedrisko ēku augstajiem jumtiem un za­ļajām koku galotnēm.

— Redz, kur Konstitūcijas laukums, — Dže­nija teica, lūkodamās binoklī, kas bija paņemts līdzi, paklausot Frānsisam. — … Un tur — Morisstrīta… Es redzu mūsu māju un vējā plīvojošo karogu torņa galā … Jā! Tornī kāds ir.

— Tētis, — Lū nešaubīdamās sacīja.

— Tas var būt tikai viņš, — misis Hjudelsone piekrita.

— Tas ir viņš, — apgalvoja meitene, bez cere­monijām pievākuši binokli. — Skaidrs, ka viņam neienāks prātā to pagriezt uz mūsu pusi! Ai, ja mēs atrastos uz Meness!

— Ja jau jūs redzat savu māju, mis Lū, — Frānsiss viņu pārtrauca, — varbūt jūs varat sa­skatīt arī mana tēvoča namu?

— Jā,'— meitene atbildēja, — tikai ļaujiet man pameklēt… Es to viegli pazīšu pēc torņa… Tai jābūt uz šo pusi… Pagaidiet… Ja!… Ir! Rokā ir!

Lū nekļūdījās. Tā tiešām bija mistera Dina For­saita māja.

— Un tornī kāds ir… — viņa atsāka, brīdi uzmanīgi vērojusi.

— Mans tēvocis, protams, — Frānsiss atbildēja.

— Viņš nav viens.

— Ar viņu kopā ir Omikrons.

— Lieki jautāt, ko viņi tur dara, — misis Hju­delsone piemetināja.

— Viņi dara to pašu, ko tēvs, — Dženija no­teica skumjā balsī, jo mistera Dina Forsaita un mistera Hjudelsona apslēptā sacensība modināja viņā bažas.