Žils Verns - METEORA MEDĪBAS

— Vai tiešām nolādētie mākoņi reiz neaizvāk­sies un neizplūdīs kaut vai brāzmainā lietus gāzmā!

— Kā t' citādi! — Mica pavēstīja. — Pēc trīs nedēļu sausuma tas brangi derētu zemes labu­miem.

Zemes! Zemes! — misters Dins Forsaits no- iinii Iv.ķcja tik nicīgi, ka tūlīt saņēma vecās kal­pones atbildi:

'jā, zemes, mans kungs. Man domāt, ka tā ir gan līdzvērtīga debesīm, no kurām jūs nekad negribat kāpt lejā… pat uz brokastīm ne!

Bet klausieties, labā Mica… — Frānsiss (iordons iesāka pieglaiinīgā balsī.

Veltas pulēs. Labā Mica nebija tādā omā, lai |utu sevi savaldzināt.

Nav nekādas «labās Micas», — viņa turpi- naja iepriekšējā tonī. — Tik tiešām nav taču vērts bojai raksturu, raugoties mēnesī, un nezināt, ka pavasari līst lietus. Ja tas nelīs martā, kad tad? Vai varat man to pateikt?

Tēvoci, māsas dēls apliecināja, — tiesa, pašreiz ii marts, pavasara sākums, un katram ar li» jāsamierinās. Bet drīz sāksies vasara un būs skaidras debesis, .lils varēsi! turpināt darbu labā­kos apstākļos. Mazliet pacietības, tēvoci!

IVieielibu, Frans? — atjautāja misters Dins I -.is.iils, saraucis pieri tikpat drūmu kā māko­ņainas debesis. Pacietību!… Bet ja nu tas aiz­iet tik talu, ka to vairs nevar saredzēt? Un ja nu las vairs neparādās pie apvāršņa?

Tas? … — Mica iekrita starpā. — Kas par — «tas»?

Sai brīdī kļuva dzirdama Omikrona balss:

— Kungs! Kungs!

— Noticis kaut kas jauns! — misters Dins For- saits iesaucās, strauji atgrūzdams krēslu un do­damies uz durvīm.

Viņš vēl nebija tās sasniedzis, kad pa logu is­tabā ielauzās spilgts saules stars, spoži iedzirk- stīdamics glāzēs un pudelēs uz galda.

— Saule!… Saule! — sauca misters Dins For­saits, steigdamies augšup pa kāpnēm.

— Pasarg' dievs! — Mica noteica, atsēzdamās uz krēsla. — Projām viņš ir, un, kad ar Amikronu ieslēdzas oservatorijā, divreiz pagriezis atslēgu, tad var saukt, cik grib. Ķer zaķi mežā! Bet bro­kastis apēdīs svētais gars… Un tas viss zvaig­žņu dēļ!…

Tā savā bilžainajā valodā runāja lieliskā Mica, kaut arī saimnieks viņu vairs nevarēja dzirdēt. Un, starp citu, kaut arī būtu dzirdējis, visa daiļ­runība tik un tā būtu bijusi veltīga. Aizelsies straujajā kāpienā, misters Dins Forsaits nule iegāja observatorijā. Dienvidrietumu vējš bija pieņēmies un aizdzinis mākoņus uz rītiem. Plata, skaidra strēle ļāva līdz pat zenītam vērot visu to debesu daļu, kur pirmoreiz bija pamanīts meteors. Istaba pludoja saules staros.

— Nu? — misters Dins Forsaits jautāja. — Kas ir? i

— Saule, — Omikrons atbildēja, — bet ne uz ilgu laiku, jo rietumos atkal veidojas mākoņi.

— Nedrīkst zaudēt ne mirkli! — misters Dins Forsaits iesaucās, sakārtodams tālskati, kamēr kalps darīja to pašu ar teleskopu.

Ar kādu degsmi viņi gandrīz četrdesmit minūtes rosījās ap saviem instrumentiem! Ar kādu pacie­tību viņi grozīja kloķus, lai tos ievirzītu pareizā stāvoklī! Ar cik sīkumainu pacietību viņi pētīja katru šās debesjuma daļas stūri un nostūri! Pir­moreiz bolīds taču viņiem bija parādījies ar tik un tik lielu pacēlumu un tik un tik lielu deklinā­ciju, lai pēc tam pārslīdētu pāri tieši Vostonas ze­nītam, viņi par to bija pārliecināti.

Bet nekā, nekā, vieta bija tukša! Visa skaidrā josla, kas meteoriem noderēja par tik lielisku pa-

staigas laukumu, līdzinājās tuksnesim. Neviena punktiņa! Ne mazākās asteroīda pēdas.

Nekā! — misters Dins Forsaits noteica, slaucīdams piesarkušās acis.

Nekā, — Omikrons atsaucās kā žēlabaina atbalss.

Bija par vēlu mēģināt vēl ko darīt. Mākoņi atgriezās, un debesis atkal aptumšojās. Saule bija nozudusi, un šoreiz uz visu atlikušo dienas dalu. Migla drīz vien pārvērtās vienlaidu netīri pelēkā masa, un sāka smidzināt sīks lietus. Saimniekam im kalpam par lielām bēdām, vajadzēja atteikties no turpmākiem novērojumiem.

Un tomēr, — Omikrons teica, — mēs esam pai liecināti, ka viņu redzējām.

Un ka vel! misters Dins Forsaits iesau­cas, paceldams rokas pret debesīm.

un piebilda toni, kura bažas jaucās ar nenovī­dību:

Mēs pat esam vairāk nekā pārliecināti, bet ari citi, Iespējams, redzējuši to pašu ko mēs…lai dievs dotu, ka mēs būtu vienīgie!… Tā tik vēl It nka, ka to būtu redzējis arī viņš… Sidnejs Hju- delsonsl

— Kaut tik to nebūtu redzējis arī intrigants Forsaits!

Tā šajā divdesmit pirmā marta rītā doktors Sidnejs Hjudelsons sacīja pats sev savā darba kabineta vientulībā.

Īstenībā viņš bija ārsts, un, ja Vostona neprak- tizēja, tad tikai tādēj, ka visu savu laiku un inte­lektu veltīja plašākam un cildenākam darbam. Būdams Dina Forsaita labs draugs, viņš reizē bija arī tā sāncensis. Arī viņš tikpat kaislīgi visu uzmanību veltīja debesu bezgalībai un, tāpat kā draugs, savu saprātu bija nodevis Visuma prob­lēmu kalpībā.

Doktoram Hjudelsonam piederēja krietna bagā­tība, ko viņš bija pa daļai mantojis no vecākiem, pa daļai saņēmis kā misis Hjudelsones, dzimušas Floras Kleridžas, pūra tiesu. Saprātīgi pārval­dīta, šī bagātība nodrošināja gan viņa paša, gan abu meitu, Dženijas un Lū Hjudelsonu — astoņ­padsmit un četrpadsmit gadus vecu meiteņu — nākotni. Ja runājam par pašu doktoru, tad par viņa gadiem dzejiski varēja izteikties, ka viņam uz gal­vas uzsnigusi četrdesmit septītā ziema. Tikai žēl, ka burvīgā glezna šoreiz nebija vietā, jo doktora Hjudelsona pakausis bija tik pliks, ka tas šķita izaicinājums visveiklākā Figaro bārdas nazim.

Slēptā astronomiskā sāncensība starp Sidneju Hjudelsonu un Dinu Forsaitu reizēm tomēr maz­liet kaitēja draudzīgo ģimeņu attiecībām. Pro­tams, viņi nestrīdējās par īpašuma tiesībām uz vienu vai otru planētu, zvaigzni vai debesu spī­dekli — tie pieder visiem un to atklājēji parasti nav zināmi —, taču nereti viņu pašu meteoroloģis­kie vai astronomiskie novērojumi bija par iemeslu pārrunām, kas drīz vien pārvērtās ķildās.

Sīs ķildas būtu kļuvušas nopietnākas un daž­kārt varbūt pat pārvērstos nožēlojamās scēnās, ja arī Forsaita pasaulē bijusi kāda dāma. Par laimi, šādas dāmas nebija; Forsaits bija palicis vecpuisī, jo viņam nekad, pat sapni nebija ienākusi prātā doma precēties. Tātad nebija Dina Forsaita kundzes , kas, ķildniekus mierinādama, vēl pielej eļlu ugunij, un tāpēc jebkurš strīds abu astronomu amatieru starpā allaž drīz vien izplēnēja.

pasaulē, protams, bija misis Flora Hjudelsone. bet misis Flora Hjudelsone bija lieliska, ļoti mier­mīlīgas dabas sieviete. Viņa ne par vienu nespēja pateikt ļaunu vārdu un rītu, tā teikt, nesāka ar tenkām, lai vakarā jau stātos pie apmelošanas, kā to mēdz darīt viscienījamākās dāmas Vecās un nu Jaunās Pasaules sabiedrībā.

Sī parauglaulene — patiesi neticama parā­dība — allaž centās nomierināt vīru, kad tas iekar­sis un satraukts pārradās mājās pēc ķildas ar savu labo draugu Forsaitu. Un vēl kas neparasts: misis Hjudelsonei šķita gluži dabiski, ka misters lljudelsons nodarbojas ar astronomiju, ka viņš dzīvo zvaigžņu telpas plašumos, — tikai ar nosa­cījumu, lai viņš no šiem plašumiem atkal nolai­žas lejā, kad sieva to lūdz. Viņa nebija līdzīga Micai, kas ķīvējās ar saimnieku; viņa ar vīru ne­kad neķīvējās. Viņa pacieta, ja tas neieradās laikā ēdienreizēs, Viņa nekurnēja, ja tas aizkavējās, bet centas saglabāt ēdienu pietiekami siltu. Ja viņš bija noraizējies, viņa šīs raizes respektēja. Viņa pat dzīvoja līdzi vīra darbam un mīļi to uzmun­drināja, kad astronoms šķita tiktāl nomaldījies bezgalīgajā telpā, ka vairs nespēja atrast īsto ceļu.