Žils Verns - METEORA MEDĪBAS

atalgoja viņa pūles, iepriecinot viņu ar košām krāsām un brīnum jauku smaržu.

Tagad, kad ar dažām līnijām uzzīmēts mistera Džona Prota raksturs un viņa portrets ielikts īstajā rāmī, lasītājs sapratīs, ka tiesnesi īpaši ne­nodarbināja svešinieka jautājums. Ja svešais ne­būtu uzrunājis mājas saimnieku, bet vērsies ar savu jautājumu pie viņa vecās kalpones Ketes, tad loti iespējams, ka Kete būtu vēlējusies uzzināt ko vairāk. Viņa būtu noprasījusi, kas ir šis Sets Stenforts un ko vajadzētu atbildēt, ja kāds pēc viņa vaicātu. Un, bez šaubām, cienījamā Kete gri­bētu zināt, vai nepazīstamais vēl atgriezīsies pie mistera Džona Prota un kad tas varētu būt — rīta pusē vai pēcpusdienā.

Pats misters Prots gan uzskatītu par nepieļau­jamu tādu ziņkāri un nekautrību, lai gan kalponei tas piedodams, jo viņa taču galu galā ir sieviete. Nē, misters Džons Prots pat nebija pamanījis, ka svešinieka parādīšanās, klātbūtne un aizjāšana izraisījusi ievērību dīkdieņos, kas slaistījās pa laukumu, un, aizvēris durvis, viņš atgriezās dārzā padzirdīt savas rozes, īrisus, ģerānijas un rezēdas.

Ziņkārīgie tomēr nesekoja viņa piemēram un palika savos novērošanas posteņos.

Pa to laiku nepazīstamais bija aizjājis līdz Ek- seterstrītas galam, no kurienes pārskatāma visa pilsētas rietumu puse. Sasniedzis Vilkoksas priekš­pilsētu, ko šī iela savieno ar Vostonas centru, viņš apturēja zirgu un, nenokāpdams no segliem, raudzī­jās apkārt. No šīs vietas skatienam pavērās ap­kārtne apmēram jūdzi tālu un kādas trīs jūdzes bija pārredzams līkumotais ce]š, kas aizvijās līdz Stillas ciemam, kura zvanu torņi skaidri iezīmē­jās pret apvarsni viņpus Potomakas. Velti jāt­nieka skatiens pētīja cclu. Viņš acīmredzot neat­rada to, ko meklēja. Aiz nepacietības viņš strauji sakustējās, zirgs kļuva tramīgs, un to atkal vaja­dzēja savaldīt.

Tā pagāja desmit minūtes, tad jātnieks atkal iegriezās Ekseterstrītā un piekto reizi lēnām jāja uz laukuma pusi.

— Galu galā vēl jau nav nokavēts … — viņš, paskatījies pulkstenī, savā nodabā atkārtoja. — Norunāts bija desmitos un septiņās minūtēs, un patlaban ir tikai pusdesmit… Stiila, no kuras viņai jāierodas, ir tikpat tālu no Vostonas kā Braijala, no kurienes jāju es, un šo ceļa gabalu var nojāt nepilnās divdesmit minūtēs… Ceļš ir labs, laiks — jauks un neesmu dzirdējis, ka plūdi būtu aiznesuši tiltu… Tātad nekādu kavēkļu, nedz šķēršļu nav… Ja šai gadījumā viņa nokavē sa­tikšanos, tas nozīmē, ka dara to tīšām… Starp citu, precizitāte gan ir ierasties noteiktajā stundā, nevis par agru … īstenībā es esmu neprecīzs, jo atjāju tik daudz agrāk par viņu, ka tas nepiedien kārtīgam cilvēkam… Lai gan, pat ja nebūtu ne­kādu citu jūtu, pieklājība vien jau prasa, lai es pirmais ierastos uz satikšanos!

Šis monologs ilga visu laiku, kamēr nepazīsta­mais jāja lejup pa Ekseterstrītu, un beidzās tikai tad, kad zirga pakavi atkal klaudzēja pa laukuma bruģi.

Tā nu tie, kuri bija saderējuši, ka svešais at­griezīsies, uzvarēja derībās, un tāpēc, kad viņš atkal jāja gar viesnīcu, tie viņam laipni uzsmai­dīja, turpretim zaudētāji tikai nīgri paraustīja plecus.

Beidzot pilsētiņas torņa pulkstenis nosita des­mit. Apturējis zirgu, svešinieks skaitīja sitienus un pārliecinājās, ka pilsētas stundenis rāda tieši tikpat, cik pulkstenis, ko viņš izvilka no kabatas.

Vel tikai septiņas minūtes, un tikšanās laiks !)us pienācis, tad — jau pagājis.

Sets Stenforts devās atpakaļ uz Ekseterstrītas sakumu. Acīmredzot ne viņa zirgs, ne viņš pats nespēja palikt mierā.

Tobrīd uz šis ielas bija diezgan daudz ļaužu. Gar tiem, kas kāpa augšup, Sets Stenforts nelikās ne zinis. Visa viņa uzmanība bija pievērsta gājē­jiem, jātniekiem un pajūgiem, kas devās lejup uz laukuma pusi, un viņa skatiens tos notvēra, tik­līdz tie parādījās nogāzes galā. Ekseterstrīta bija tik gara, ka gājējs pa to soļotu minūtes desmit, toties ātri braucošam pajūgam vai auļojošam zir­gam pietiktu ar trim četrām minūtēm.

Bet gar gājējiem mūsu jātniekam nebija daļas. Viņš tos pat neredzēja. Ja viņam paietu garām pats labākais draugs, arī tad viņš to nepamanītu. Gaidāmā persona varēja ierasties tikai jāšus vai pajūgā.

Bet vai viņa ieradīsies norunatajā stunda? Vairs bija atlikušas tikai trīs minūtes — tieši tik daudz, cik bija nepieciešams, lai nobrauktu lejā pa Ekseterstrītu, taču kalna galā neredzēja neviena satiksmes līdzekļa, ne motocikla, ne velosipēda, ne automašīnas, kura, drāzdamās ar astoņdesmit kilo­metru ātrumu stundā, sasniegtu satikšanās vietu vēl pirms noteiktā laika.

Sets Stenforts uzmeta Ekseterstrītai pēdējo ska­tienu. Viņa acis spoži iedzirkstījās, kad viņš ar nesatricināmu apņēmību sevī nomurmināja:

— Ja viņa neieradīsies desmitos un septiņās minūtēs, es viņu neprecēšu.

Kā atbilde uz to ielas augšgalā atskanēja auļo­joša zirga pakavu troksnis. Zirga mugurā sēdēja jauna sieviete un vadīja lielisko rikšotāju ar vien­līdz maigu un drošu roku. Garāmgājēji pašķīrās, dodami ceļu; bija skaidrs, ka jātniece/laukumu sasniegs bez kavēkļiem.

Sets Stenforts tūlīt pazina sievieti, kuru visu laiku bija gaidījis. Viņa seja atkal kļuva vienal­dzīga. Neizrunājis neviena vārda, neizdarījis ne mazāko kustību, viņš pagrieza zirgu un lenā solī piejāja pie tiesneša mājas.

Tas izraisīja apkārtējos vēl lielāku ziņkāri, un viņi visi pienāca tuvāk, lai gan svešais likās vi­ņus pat neredzam.

Dažus mirkļus vēlāk jātniece ieauļoja laukumā, un baltais, putās nodzītais zirgs apstājās divus soļus no durvīm.

Svešais vīrietis noņēma cepuri un sacīja:

— Esiet sveicināta, mis Arkādija Vokere …

— Arī jūs, mister Set Stenfort, — Arkādija Vo­kere atbildēja, graciozi palocīdama galvu.

Varat ticēt, ka vietējie ne brīdi neizlaida no acīm pāri, kas viņiem bija pilnīgi svešs. Savā starpā viņi spriedelēja:

— Ja šie ieradušies tiesāties, tad jācer, ka prāvā uzvarēs abi.

— Noteikti! Ne velti misters Prots ir veikls ties­nesis!

— Un, ja ne viens, ne otrs nav precējušies, vis­labāk būtu, ja tas viss beigtos ar laulībām.

Tā ļaudis mēļoja, pārspriezdami šo gadījumu.

Taču Sets Stenforts un Arkādija Vokere šķita nemanām ziņkāri, ko bija modinājuši, lai gan tā jau robežojas ar nepieklājību.

Sets Stenforts grasījās nokāpt no zirga un pie­klauvēt pie mistera Džona Prota durvīm, bet tās jau pašas atvērās.

Misters Džons Prots parādījās uz sliekšņa, un šoreiz vecā kalpone Kete palika viņam aiz mugu­ras.

Viņi abi bija dzirdējuši zirgus dīžājamies pie mājas un, viens nākdams no dārza, otrs — no virtuves, gribēja uzzināt, kas tur notiek.

Sets Stenforts tāpēc palika seglos un uzrunāja tiesnesi šādiem vārdiem:

— Cienījamais tiesnesi Džon Prot, es esmu Sets Stenforts no Bostonas, Masačūsetsas štata.

— Priecājos ar jums iepazīties, mister Set Stenfort!

— Un šī dāma ir Arkādija Vokere no Trcnto- nas, Ņūdžersijas štata.

— Jūtos ļoti pagodināts, sastopoties ar mis Ar­kādiju Vokeri.

Un misters Džons Prots, uzmetis skatienu sve­šiniekam, pievērsa visu uzmanību dāmai.

Mis Arkādija Vokere bija apburoša sieviete, un ikviens būs man pateicīgs, ja ātrumā uzskicēšu viņas portretu: vecums — divdesmit četri gadi; acis — gaišzilas; mati — kastaņbrūni; seja — apbrīnojami svaiga, brīvā dabā nedaudz iedegusi; zobi — lieliska baltu, vienādu pērļu virkne; val­dzinoša stāja, graciozi eleganta, lokana un vingra gaita. Ģērbusies amazones kostīmā, viņa līgani pielāgojās nemierīgajam zirgam, kurš kārpīja zemi tāpat kā Seta Stenforta zirgs. Smalkādas cimdos tērptās rokas rotaļājās ar pavadu; lietpra­tējs tūlīt būtu ievērojis, ka viņa ir izveicīga jāt­niece. Visa viņas izturēšanās liecināja par ārkār­tīgu izsmalcinātību, par kaut ko vārdos neizsa­kāmu, kas raksturīgs Savienoto Valstu augstākajai šķirai, kuru varētu nosaukt par amerikāņu aristokrātiju, ja vien šis apzīmējums nerunātu pretim Jaunās Pasaules iedzīvotāju demokrātiska­jiem centieniem.