Žils Verns - METEORA MEDĪBAS

Ņūdžersiete Arkādija Vokere, kurai bija tikai nedaudzi attāli radinieki, kurai bagātība sniedza

neatkarību un brīvību un kurai piemita jauno ame­rikāniešu dēkainais gars, dzīvoja saskaņā ar sa­vam vēlmēm. Jau vairākus gadus ceļodama pa I iropas ievērojamākajām valstīm, viņa zināja, Ka notiek un par ko runā Parīzē, Londonā, Ber­līne, Vīnē un Romā. Un par to, ko viņa bija redzē­jusi vai dzirdējusi savos nemitīgajos klaiņojumos, viņa varēja sarunāties gan ar frančiem, gan an­gļiem, vāciešiem vai itāļiem to dzimtajā valodā. Viņa bija izglītota sieviete, kurai ļoti vispusīgu audzināšanu bija devis nesen mirušais aizbildnis. Viņa labi orientējās pat veikalnieciskos darīju­mos un, pārvaldīdama savus īpašumus, bija pie­radījusi, ka jebkurā gadījumā spēj aizstāvēt sa­vas intereses.

To pašu, kas sacīts par Arkādiju Vokeri, var attiecināt uz misteru Setu Stenfortu, Būdams brīvs, tikpat bagāts un arī tikpat kaislīgs ceļo­tājs, viņš bija apbraukājis visu pasauli un reti kad ilgāku laiku uzturējās savā dzimtajā pilsētā Bostonā. Ziemu viņš parasti pavadīja Vecajā Kon tinentā un tā galvaspilsētās, kur,- bieži sastapa savu dēkaino tautieti. Vasaru viņš atgriezās dzim­tenē un pavadīja dienas pludmalēs, kur pulcējās pārtikušie jenkiji, kas labi pazina cits citu. Arī tur viņš bija ticies ar mis Arkādiju Vokeri.

Vienādās tieksmes bija pamazam tuvinājušas jaunos un uzņēmīgos cilvēkus, par. kuriem viszinī- gie dīkdieņi un it īpaši viszinīgās dīkdie'nes domāja, ka viņi ir kā radīti viens otram. Un, taisnību sa­kot, kā gan lai viņi neatrastu kopīgu valodu, ja abi bija kaislīgi ceļotāji un allaž traucās turp, kur kāds politiska vai militāra rakstura starp­gadījums bija modinājis vispārēju interesi? Tādēļ nebija brīnums, ka ar laiku misteram Setam Stenfortam un mis Arkādijai Vokerei radās doma savienot savas dzīves, neko nemainot savos iera­dumos. Viņi tad vairs nebūs kā divi kuģi, kas peld blakus, bet gan kā viens lieliski būvēts un iekārtots — kuģis visu pasaules jūru apbraukā- šanai.

Nē, ne tiesas prāvas, strīda vai veikalnieciska darījuma dēļ misters Sets Stenforts un mis Arkā­dija Vokere bija ieradušies pie pilsētas tiesneša! Nokārtojuši visas likumos paredzētās formalitā­tes Masačūsetsas un Ņūdžersijas štata iestādēs, viņi bija norunājuši šai dienā, 12. martā, pulksten desmitos un septiņās minūtēs, satikties Vos- tonā, lai noslēgtu vienošanos, ko mēdz saukt par svarīgāko cilvēka dzīvē.

Kad misters Sets Stenforts un mis Arkādija Vokere, kā jau teikts, bija stādījušies tiesnesim priekšā, misteram Džonam Protam neatlika nekas cits kā pavaicāt ceļiniekam un ceļiniecei, kāda vajadzība viņus atvedusi šurp.

— Sets Stenforts vēlas kļūt par mis Arkādijas Vokeres vīru, — vīrietis atbildēja.

— Un mis Arkādija Vokere vēlas kļūt par mis­tera Seta Stenforta sievu, — piebilda sieviete.

Tiesnesis palocījās un teica:

— Esmu jūsu rīcībā, mister Stenfort, kā arī jūsu rīcībā, mis Arkādija Vokere!

Abi jaunie cilvēki savukārt paklanījās.

— Un kad, pēc jūsu vēlēšanās, šīm laulībām jānotiek? — misters Džons Prots jautāja.

— Nekavējoties, ja esat brīvs, — atbildēja Sets Stenforts.

— Jo mēs aizbrauksim no Vostonas, tiklīdz būšu kļuvusi par misis Stenforti, — mis Arkādija Vokere pavēstīja.

Misters Džons Prots ar žestu lika manīt, cik viņam mi visai pilsētai žēl, ka burvīgais pāris, kura klātbūtne pagodina visu pilsētu, šeit neuzkavēšos ilgāk.

tad viņš piebilda:

Esmu jūsu rīcībā, — un atkāpās dažus soļus, atbrīvodams durvis.

Taču misters Sets Stenforts ar mājienu viņu aizturēja.

Vai ir nepieciešami mis Arkādijai un man nokāpt no zirgiem? — viņš vaicāja.

Misters Džons Prots brīdi pārdomāja.

— Nebūt ne, — viņš atbildēja. — Laulāties var tiklab jāšus, kā stāvot kājās.

Grūti būtu atrast piekāpīgāku tiesnesi pat tādā dīvainību zemē kā Amerika!

— Tikai vienu jautājumu, — misters Džons Prots turpināja. — Vai visas likumā paredzētās formalitātes nokārtotas?

— Visas nokārtotas, — Sets Stenforts atbildēja.

Un viņš pasniedza tiesnesim divas pēc visiem

noteikumiem izpildītas veidlapas, ko pēc nodokļu samaksāšanas bija izsniegušas Bostonas un Tren- tonas tiesu kancelejas.

Misters Džons Prots paņēma papīrus, uzlika uz deguna acenes zelta ietvarā un uzmanīgi izlasīja apstiprinātos un ar zīmogmarkām apmaksātos do­kumentus.

—• Papīri ir kārtībā, — viņš teica, — un esmu ar mieru izsniegt jums laulības apliecību.

Nav brīnums, ka aizvien vairāk ziņkārīgo drūz­mējās ap jauno pāri it kā liecinieki laulībām, ku­ras notika apstākļos, kas liktos gaužām neparasti jebkurā citā zemē; taču nevienam no klātesoša­jiem nebija ne prātā viņus traucēt vai apgrūtināt.

Misters Džons Prots pakāpās uz lieveņa un vi­siem skaidri dzirdamā balsī jautāja:

— Mister Set Stenfort, vai esat ar mieru ņemt par sievu mis Arkādiju Vokeri?

— Jā.

— Mis Arkādijā Vokere, vai esat ar mieru ņemt par vīru misteru Setu Stenfortu?

— Jā.

Tiesnesis brīdi klusēja, tad — nopietns ka foto­grāfs, kas uzņemšanas brīdī uzsauc: «Uzmanību, nekustēties!» — sacīja:

— Likuma vārdā pasludinu, ka misters Sets Stenforts no Bostonas un mis Arkādija Vokere no Trentonas ir salaulāti.

Jaunlaulātie pavirzījās viens otram tuvāk un sadevās rokās, it kā apzīmogodami noslēgto vie­nošanos.

Tad katrs pasniedza tiesnesim piecsimt dolāru banknoti. r

Jūsu honorārs, — misters Sets Stenforts

teica.

Trūkumcietējiem, misis Arkādija Sten- forte piebilda.

Un abi, paklanījušies tiesnesim, pievilka pa­vadu, un zirgi aizauļoja Vilkoksas priekšpilsētas virzienā.

— Vai dieviņ, vai dieviņ! — izdvesa Kete, kas aiz pārsteiguma minūtes desmit bija palikusi bez valodas.

— Ko jūs gribat sacīt, Kete? — misters Džons Prots vaicāja.

Vecā Kete palaida vaļā priekšauta stūri, ko jau labu brīdi grieza saujā, kā virvi vīdama.

— Man domāt, tiesneša kungs, — viņa teica,— šie ļautiņi ir traki!

I'i oļains, cienījamā Kete, protams, — mis- li i I) mm Prots piekrita, atkal paņemdams lej - U it ii i ii t liet kas tur ko brīnīties? Vai tad visi, Lr. |'i i ra ,, nav mazliet traki?

Mical… Mica!

Kas ir, bērniņ?

Kas manam tēvocim Dinām īsti lēcies?

Nudien nezinu.

Vai viņš ir slims?

Kas par niekiem! Bet, ja tā turpināsies, viņš noteikti saslims.

Si saruna norisinājās starp kādu divdesmittrīs- gadīgu jaunekli un sešdesmit piecus gadus vecu sievieti kādā Elizabetstrītas mājas ēdamistabā laja pašā Vostonas pilsētā, kur nule bija notiku­šas visoriģinālākās laulības amerikāņu gaumē.

Māja Elizabctstrītā piederēja misteram Dinām Forša itarn.

Misteram Dinām Forsaitam bija četrdesmit pieci gadi, un neviens viņam nebūtu devis mazāk. Liela galva izspūrušiem matiem, mazas ačeles aiz bieziem aceņu stikliem, mazliet sakumpuši pleci, spēcīgs kakls, visos gadalaikos ievīstīts divreiz aptītā kaklautā, kas sniedzās līdz zodam, kupla, saņurcīta žakete, vaļīga veste, kuras apak­šējās pogas nekad netika izmantotas, pārāk īsas bikses, kas tikko nosedza pārlieku platos zābakus, nesukāti, iesirmi mati un pakausī uzbāzta mice ar pušķi, seja tūkstoš rievas, ar Ziemeļamerikā» ņiem īpatnējo ķīļbārdiņu, viegli aizkaitināms rak­sturs, allaž par matu no dusmām, — tāds bija misters Dins Forsaits, par kuru šajā 21. marta rītā sarunājās Frānsiss Gordons, viņa māsas dēls, un Mica, vecā kalpone.