Žils Verns - METEORA MEDĪBAS

Šodien runāja to pašu, ko jau allaž. Dženija klausījās Frānsisā ļoti uzmanīgi, nekā nezaudē­dama no sava šarma. Viņi saskatījās, kaldināja nākotnes plānus, kuru īstenošana vairs nebija aiz kalniem. Kas gan viņus varētu vēl kavēt? Frānsiss Gordons Lambetstrītā jau bija sameklējis glītu ināju, kas lieliski derēja jaunam pārim. Tā atra- das rietumu kvartālā ar skatu uz Potomaku, ne visai tālu no Morisstrītas. Misis Hjudelsone ap­solījās māju apskatīt, un, ja vien tā patikšot jau­najai iemītniecei, to nedēļas laikā noīrēšot. Lū, protams, pavadīs māti un māsu. Viņa pat nepie- ļava domu, ka viņas viedoklis netiktu uzklausīts.

— Starp citu, — viņa piepeši iesaucās, — un misters Forsaits?… Vai tad arī viņam šodien ne­bija jāatnāk?

— Tēvocis ieradīsies ap četriem, — Frānsiss Gordons atbildēja.

— Lai kaut ko izlemtu, viņa klātiene ir nepie­ciešama, — misis Hjudelsone aizrādīja.

— Viņš to zina un noteikti ieradīsies.

— Ja viņš neatnāks, — Lū pavēstīja, draudīgi pastiepdama rociņu, — tad viņam būs darīšana ar mani, un lēti viņš cauri netiks.

— Un misters Hjudelsons? — Frānsiss jau­tāja. — Viņš mums ir tikpat vajadzīgs, cik tēvo­cis.

— Tēvs ir savā tornī, — Dženija atbildēja. — Tiklīdz viņu pasauks, viņš nonāks lejā.

— Atstājiet to mana ziņā, — Lu piebilda. — Sie seši stāvi man ir tīrais nieks.

Protams, mistera Forsaita un mistera Hjudel- sona klātiene bija nepieciešama. Bija taču laiks izlemt kāzu dienas datumu. Principā laulībām va­jadzēja notikt pēc iespējas drīz, protams, ar no­teikumu, lai līgavas māsa paspētu uzšūt sev skaistu kāzu tērpu, garu jaunkundzes tērpu — kā jums tas tīk? —, ko viņa drīkstēs uzvilkt šai ievē­rojamajā dienā.

Tāpēc arī Frānsiss jokodams atļāvās aizrādīt:

— Bet ja nu slavenais tērps nebūs gatavs?

— Tad kāzas atliks! — valdonīgais meitēns pa­ziņoja.

Atbilde izraisīja skaļus smieklus, ko misteram Hjudelsonam vajadzēja dzirdēt pat savā tornī.

Pulksteņa rādītāji minūti pēc minūtes slīdēja pa ciparnīcu, bet misters Dins Forsaits nerādījās. Veltīgi Lū izliecās pa logu, no kurienes bija re­dzamas parādes durvis, — no mistera Forsaita ne miņas. Tātad vajadzēja bruņoties ar pacietību, bet šis nebija īstais Lū ierocis.

— Bet tēvocis man apsolīja… — atkārtoja Frānsiss Gordons. — Lai gan kopš dažām die­nām es nezinu, kas viņam lēcies.

— Es ceru, ka misters Forsaits nav saslimis? — vaicāja Dženija.

— Nē, bet nemierīgs … noraizējies … No viņa nevar izvilkt ne pāris vārdu. Nudien nezinu, kas viņam īsti prātā.

— Kāda zvaigznes šķemba! — Lū iesaucās.

— Ar manu vīru notiek tas pats, — teica misis Hjudelsone. — Šonedēļ viņš man šķiet iegrimis darbā vairāk nekā jebkad agrāk. Gluži neiespē- jaini viņu izraut no observatorijas. Debesīs acīm­redzot notiek kaut kas sevišķs.

Nudien, — Frānsiss atbildēja, — man liekas l.ipat, kad redzu, kā izturas tēvocis. Viņš vairs neizkūst laukā, vairs neguļ, tikko pieskaras ēdie­nam, aizmirst maltīšu reizes …

Varu iedomāties, kā Mica priecājas! — iesau­cas Lū.'

Viņa trako, — Frānsiss apliecināja, — bet las neko nelīdz. Tēvocis, kurš līdz šim no vecās Kalpones pārmetumiem baidījās, tagad tiem nepie- vcrš ne mazāko uzmanību.

Gluži tāpat kā šeit, — Dženija pasmaidīja.

Šķiet, ka pat mana māsa nespēj vairs ietekmēt Ievu … un mēs taču zinām, cik labi viņa to prata!

Vai tiešām, mis Lū? — Frānsiss vaicāja tādā pašfi tonī.

Diemžēl ja! meitene attrauca. — Bet pa- eielilui! Gan jau Mica un es beidzot tiksim galā ar tēvoci un Ievu.

Ilel. D/.enija atsaka, — kas viņiem abiem viiieln Inil noticis?

Viņi būs pazaudējuši kādu svarīgu pla­nd n! I ii iesaucās. — Lai dievs dotu, ka viņi to atrastu pirms kāzām!

Mes te jokojam, — misis Hjudelsone viņus partrauca, bet misters Forsaits tomēr nenāk.

liii tūlīt būs puspieci, — Dženija piebilda.

Ja tēvocis nebūs klāt pēc piecām minūtēm, es aizskriešu viņam pakaļ.

Saja brīdī pie parādes durvīm atskanēja zvans.

— Tas ir misters Forsaits, — Lū apgalvoja. — Tā tikai viņš prot zvanīt! Kas par zvanu spēli! Varu derēt, ka viņš dzird lidojam kādu planētu un pat nemana, ka zvana pie durvīm!

— Tas patiešām bija misters Dins Forsaits. Viņš tūlīt arī ienāca salonā, kur Lū viņu sagaidīja ar dedzīgiem pārmetumiem.

— Par vēlu! Par vēlu! Vai tiešām jārājas?

— Labdien, misis Hjudelsone. Labdien, mīļo Dženij, — teica misters Forsaits, apskaudams mei­teni. — Labdien, — viņš atkārtoja, papliķēdams skuķēna vaigu.

Visa šī pieklājība pauda nenoslēpjamu izklai­dību. Kā jau Lū bija paredzējusi, mistera Dina Forsaita domas «kavējās kaut kur citur».

— Tēvoci, — Frānsiss Gordons atsāka, — tā kā jūs ncieradāties norunātajā stundā, es domāju, ka mūsu satikšanos esat piemirsis.

— Gandrīz, jā, atzīstos, misis Hjudelsone. Mica, paldies dievam, man atgādināja, ka nedrīkst aiz­mirst pieklājību.

— Un pareizi darīja, — Lū apliecināja.

— Nepārmetiet, mazā mis! … Nopietna lieta … Iespējams, ka esmu uz pēdām ļoti interesantam atklājumam, i »

l apai kā tēvs… — Lū iesāka.

Ka? misters Dins Forsaits iesaucās, pie- lekdams kajas ka dzelts. — Jūs sakāt, ka dok­tors …

Mes nesākām neko, manu labo mister For­šai!, misis Hjudelsone pasteidzās atbildēt, ne bez iemesla baiļodamās, ka nerodas jauns iegansts viņas vīra un Frānsisa Gordona tēvoča konflik­tam.

Tad piemetināja, lai izbeigtu incidentu.

— Lū, aizej, palūdz tēvu.

Viegla kā putns, meitene aizspurdza uz torni. Varēja domāt, ka viņa izmanto kāpnes tikai tādēļ, ka viņai trūkst spārnu, lai izlidotu pa logu.

Pēc minūtes misters Sidnejs ITjudelsons ienāca salonā. Viņa nopietnā sejas izteiksme, nogurušais skatiens un piesartušie vaigi radīja nopietnas ba­žas par infarktu.

Viņi ar misteru Dinu Forsaitu vienaldzīgi sa­sveicinājās un neuzticīgi saskatījās. Slepus viens otrā blenzdami, viņi šķita kā cilvēki, kas allaž sar­gās viens no otra.

Tomēr ģimenes bija sanākušas kopā, lai izlemtu par kāzu dienu vai, lietojot Lū izteicienu, spīdekļu Frānsa un Dženijas savienošanos. Tātad bija jā­tiek skaidrībā tikai par datumu. Tā kā visi bija vienis prātis, ka ceremonijai jānotiek pēc iespējas drīzāk, tad pārrunas bija īsas.

Vai misters Dins Forsaits un misters Hjudel- sons tās maz dzirdēja? Drīzāk jādomā, ka viņi dzi­nās pakal kādam debesīs pazudušam asteroīdam, bažīdamies, ka tik otrs to neatrod pirmais.

Katrā ziņā viņi neiebilda, ka kāzas notiks pēc dažām nedēļām. Šodien bija 21. marts. Par likte­nīgo datumu izvēlējās 15. maiju.

Tā, mazliet pasteidzoties, vēl pietika laika jaunā dzīvokļa iekārtošanai.

— Un manas kleitas pašūšanai, — Lū piebilda ar visnopietnāko sejas izteiksmi.

«Pitsburgas observatorijas direktora kungam, Pensilvānijā.

Vostonā, 24 martā …

Direktora kungs,

man ir gods darīt jums zinām,u faktu, kas var interesēt astronomiju. Šā gada 16. marta rītā es atklāju bolīdu, kas milzīgā ātrumā šķērsoja de­besu ziemeļu dalu. Ta trajektorija, aptuveni no ziemeļiem uz dienvidiem, ar vietējo meridiānu vei­doja 3° 31' lielu leņķi, ko varēja precīzi izmērīt. Mana tālskata objektīvs to notvēra pulksten sep­tiņos trīsdesmit septiņās minūtēs divdesmit se­kundēs un atkal pazaudēja septiņos trīsdesmit sep­tiņās minūtēs divdesmit deviņās sekundēs. Kopš tā laika man vairs nav izdevies to ieraudzīt, par spīti visrūpīgākajiem meklējumiem. Lūdzu jūs at­zīmēt šo novērojumu un apliecināt vēstules saņem­šanu, gadījumā ja minētais meteors atkal parādī­tos, lai man nodrošinātu vērtīgā atklājuma prio­ritāti.