Žils Verns: Piecas nedēļas gaisa balonā

— Dārgo Dik, es teikšu tikai to, ka nebūs jāzaudē ne­viens gāzes atoms, neviena tās molekula.

— Un tu varēsi nolaisties pēc vēlēšanās?

— Varēšu.

— Kā tu to izdarīsi?

— Tas ir mans noslēpums, dārgais draugs. Paļaujies uz mani, un lai mana devīze «Excelsior/» kļūst arī tavējā.

— Lai notiek — «Excelsior/» — mednieks piekrita, kaut gan no latīņu valodas nesaprata ne vārda.

Un tomēr viņš bija cieši nolēmis darīt visu, lai aizka­vētu šo ceļojumu. Klusībā apņēmies samierināties ar vē­rotāja lomu, Diks tikai izlikās, ka piekrīt draugam. Bet Semjuels pēc šīs sarunas devās pārbaudīt, kā veicas ar lidojuma sagatavošanu.

Izvēlētais ceļojuma maršruts, pēc kura doktors Fērgu­sons cerēja lidot, nebūt nebija nejaušība; viņš bija no­pietni pārdomājis, no kurienes sākt lidojumu, un viņa lēmumam, pacelties gaisā__tieši no Zanzibāras bija savs pamats. Šī sala atrodas Āfrikas austrumu piekrastē aiz sestās dienvidu paralēles, tātad četrsimt trīsdesmit ģeo­grāfiskās jūdzes [7] zemāk par ekvatoru.

Nesen no šīs salas bija devusies ceļā pēdējā ekspedī­cija, kas tika sūtīta uz Lielajiem Ezeriem meklēt Nīlas izteku.

Te derētu norādīt, kādu pētījumu rezultātus doktors Fērgusons cerēja apkopot, Tie galvenokārt bija doktora

Barta 1849. gada atklājumi, kā ari leitnantu Bērtona un Spīka veikumi 1858. gadā.

Hamburgas pilsonis doktors Bārts kopā ar savu tautieti Gvervegu bija saņēmis, atļauju pievienoties angļa Ričard- sona ekspedīcijai; tai bija jādodas uz Sudānu.

Šī plašā zeme atrodas starp piecpadsmito un desmito ziemeļu paralēli, tātad, lai to sasniegtu, vajadzēja ielauz­ties vairāk nekā tūkstoš pieci simti jūdžu [8] Āfrikas iek­šienē.

Līdz šim Sudāna bija pazīstama tikai pēc Denhema, Klapertona un Udni ceļojumiem no 1822; līdz 1824. ga­dam. Ričardsons, Bārts un Overvegs lūko ielauzties dziļāk un vispirms, tāpat kā viņu priekšteči, nonāk Tunisā un Tripolē, bet no turienes sasniedz Fecanas galvaspilsētu Murzuku.

Šeit, atkāpjoties no ekvatora perpendikulārā virziena, viņi met līkumu uz rietumiem Gatas virzienā, un, tā kā viņu gidi ir tuaregi, ceļā rodas daudz nepatīkamu inci­dentu. Pēc dažādām laupīšanām, apvainojumiem, bruņo­tām sadursmēm karavāna oktobrī sasniedz plašo oāzi As- benu. Doktors Bārts uz laiku pamet ceļabiedrus, -lai.Veiktu pārgājienu uz Agadesu, bet pēc viņa atgriešanās 12. de­cembrī ekspedīcija dodas tālāk. Viņi ierodas Damergu provincē, kur visi trīs šķiras, un Bārts ceļo uz Kano, taču sasniedz šo pilsētu tikai ar lielām grūtībām, maksājot prāvas summas kā sava veida nodevas.

Par spīti stiprajam drudzim, doktors Bārts 7. martā kopā ar sulaini atstāj Kano. Viņa ceļojuma galvenais mērķis ir Čada ezera izpēte, no tā viņš tagad atrodas trīs­simt piecdesmit jūdžu tālu. Ejot uz austrumiem, Bārts sa­sniedz lielās impērijas sirdi Centrālajā Āfrikā — Bornu zemes pilsētu Curikoio. Tur Bārts uzzina par Ričardsona nāvi: viņš miris no pārguruma un bada. Bārts ceļo tālāk un nonāk Bornu galvaspilsētā Kukā Čada ezera krastā. Trīs nedēļas vēlāk, 14. aprīlī, vairāk nekā divpadsmit mē­nešu pēc aizbraukšanas no Tripoles, viņš beidzot nokļūst Nguru.

1851. gada 29. martā Bārts kopā ar Overvegu dodas uz Adamavas karaļvalsti, kas atrodas uz dienvidiem no Gada ezera, un nonāk līdz Jolas pilsētai, kura atrodas mazliet zemāk par devīto ziemeļu paralēli. Tas ir pats galējais dienvidu punkts, ko varonīgajam ceļotājam izdevies sa­sniegt.

Augustā viņš atgriežas Kukā, no turienes citu pēc citas apceļo Mandaru, Bagrimi, Kanemu un sasniedz sava ce­ļojuma tālāko punktu Masenju, kura atrodas uz austrumu garuma 17°20'.

Pēc sava otrā ceļabiedra Overvega nāves Bārts 1852. gada 25. novembrī dodas uz rietumiem, iegriežas Sokoto, šķērso Nigēru un beidzot nokļūst Timbuktā, kur viņam jānīkst mēnešiem ilgi, panesot šeiha apvainojumus un trūkumu. Taču pienāk brīdis, kad kristieša uzturēšanās pilsētā vairs nav iespējama; fellahi viņam atklāti draud, un 1854. gada 17. martā viņš pamet pilsētu, lai bēgtu uz robežu, kur slapstās trīsdesmit trīs dienas, izciešot badu. Novembrī viņam beidzot laimējas nokļūt Kano, pēc tam viņš atgriežas Kukā, nodzīvo tur četrus mēnešus, tad at­kal dodas tālāk pa Denhema pēdām. Tripolē doktors no­nāk tikai 1855. gada augustā, bet tā paša gada septembrī viņš, vienīgais no ekspedīcijas dalībniekiem, atgriežas Londonā.

Tādi bija doktora Barta drosmīgie ceļojumi.

Semjuels Fērgusons sevišķi rūpīgi atzīmēja, ka Bārts bija nokļuvis līdz ceturtajai ziemeļu paralēlei un septiņ­padsmitajam austrumu meridiānam.

Un tagad palūkosimies, ko Austrumāfrikā bija panā­kuši leitnanti Bērtons un Spīks.

Nevienai no daudzajām ekspedīcijām, kas devās augšup pa Nīlu, vēl nebija laimējies atrast šīs ; upes no­slēpumaino iztekas vietu. Kā vēstī vācu ārsts Ferdinands Vernē, ekspedīcija, kas 1840. gadā gāja uz Āfrikas centru Mehmeta-Ali aizbildnībā, apstājās Gondokoro, starp ce­turto un piekto ziemeļu paralēli.

1855. gadā savojietis Brenrollē, kurš mirušā Vodeija vietā bija iecelts par Sardīnijas konsulu Austrumsudānā, izbrauc no Hartumas kā gumiarābika un ziloņkaula tirgo­tājs Jakubs un sasniedz Belēniju aiz ceturtās paralēles. Tur saslimis, viņš atgriežas Hartumā un 1857. gadā mirst.

Ne ēģiptiešu medicīniskās apkalpes priekšnieks dok­tors Peneijs, kurš ar nelielu tvaikonīti nonāk vietā, kas atrodas vienu grādu zemāk par Gondokoro, bet, atgrie­zies Hartumā, spēku izsīkuma dēļ mirst, ne venēcietis Miani, kurš apbrauc ūdenskritumus pie Gondokoro un sasniedz otro paralēli, ne Maltas tirgotājs Andrea De- bono, kas savā ceļojumā nonācis vēl mazliet tālāk, —- neviens no viņiem nav varējis tikt pāri šai apburtajai robežai.

1859. gadā Francijas valdības uzdevumā uz Hartumu pa Sarkano jūru devās Gijoms Ležāns divdesmit viena ekipāžas vīra un divdesmit kareivju pavadībā, tomēr, ku­ģojot pa Nīlu, viņš netika tālāk par Gondokoro, kur dum­pīgās nēģeru ciltis apdraudēja viņiem dzīvību. Līdzīgi Nīlas izteku pūlējās atrast d'Eskeiraka de Lotīra ekspe­dīcija.

Ceļotājus katrreiz bija aizkavējusi viena un tā pati lik­tenīgā robeža; Nērona sūtņi esot sasnieguši devīto para* lēli; tātad astoņpadsmit gadsimtos bija apgūtas tikai pie­cas sešas paralēles, proti, trīssimt vai trīssimt sešdesmit ģeogrāfiskās jūdzes.

, Vairāki ceļotāji, lūkodami atrast Nīlas izteku, par iz­ejas punktu bija izvēlējušies Āfrikas austrumu piekrasti.

Skots Brjūss, kura ceļojums ilgst no 1768. gada līd2 1772. gadam, izbrauc no Abesīnijas ostas Masavas, šķērso Tigrē apgabalu, apmeklē Aksuma drupas, saskata Nīlas izteku tur, kur tās patiesībā nav, un neko nopietnu ne­panāk.

1844. gadā anglikāņu misionārs doktors Krapfs nodi­bina misiju Mombasā netālu no Zanzibāras un kopā ar mācītāju Rebmanu atklāj divus kalnus trīssimt jūdžu at­tālumā no krasta; tie ir Kilimandžāro un Kenija kalni, kuros vēlāk uzkāpj Heiglins un Torntons.

1845. gadā francūzis Mezāns viens pats izceļas krastā pie Bagamojo iepretī Zanzibārai un aiziet līdz Dželamo- rai, kur mežoņu cilts viršaitis liek viņu nežēlīgi noslep­kavot.