Žils Verns - Piecas nedēļas gaisa balonā

Zenēvas «Ģeogrāfu Biedrības Vēstneša» februāra nu­murā parādījās asprātīgs atbildes raksts; tajā trāpīgi bija izsmieta «Londonas Karaliskā biedrība», Ceļotāju klubs un pat fenomenālā store.

Taču Zenēvas žurnālistus pilnīgi apklusināja Petermans savos Gotā publicētajos «Biļetenos». Pazīdams Fērgusonu personiski, viņš galvoja par sava uzņēmīgā drauga drosmi.

Starp citu, nepamatotās šaubas drīz vien norima: ga­tavošanās ceļojumam norisa tieši Londonā; Lionas fabri­kas saņēma aerostatam nepieciešamo zīda tafta auduma pasūtījumu; turklāt britu valdība doktora rīcībā nodeva transportkuģi «Apņēmīgais» kapteiņa Pennē vadībā.

Tūlīt pēc tam sekoja daudzi apsveikumi, neskaitāmi lai­mes vēlējumi. Parīzes «Ģeogrāfu Biedrības Vēstneša» lap­pusēs parādījās sīki ekspedīcijas apraksti. Interesants zi­ņojums bija iespiests «Ceļojumu, Ģeogrāfijas, Vēstures un Arheoloģijas Jaunajās Hronikās», ko izdeva B. A. Malt- brens. Vācu «Ģeogrāfiskais Vēstnesis» publicēja V. Ko- nera zinātnisku rakstu, kas sīki, pārliecinoši pierādīja tāda ceļojuma iespējamību un neapšaubāmos panākumus, raksturojot gan šķēršļus, gan milzīgās priekšrocības, ko dos gaisa satiksmes līdzeklis; autoram bija iebildumi vie­nīgi pret izejas punkta izvēli; pēc viņa domām, labāk būtu vajadzējis izvēlēties nelielo Abesīnijas ostu Masavu, no kurienes Džeims Brjūss 1768. gadā devās meklēt Nīlas izteku. Starp citu, Koners atklāti apbrīnoja doktora JFēr- gusona lielo enerģiju, prātu, drosmi un dzelzs gribu, ar kādu viņš centās īstenot savu ieceri.

«Ziemeļamerikas Vēstnesis», nespēdams samierināties ar to, ka tāds gods ticis Anglijai, pārvērta Fērgusona ieceri anekdotē un lūdza viņu šī jaukā ceļojuma laikā no­laisties ari Amerikā.

Vārdu sakot, par Fērgusona pārdrošo pasākumu rak­stīja visi zinātniskie žurnāli, sākot ar «Evaņģēlisko Misiju Ziņām», beidzot ar «Alžīrijas un Koloniju Vēstnesi», sā­kot ar «Kristīgās Ticības Propagandas Hronikām», beidzot ar «Misionāru Baznīcās Ziņotāju», nemaz nerunājot par laikrakstiem visā pasaulē.

Londonā, tāpat kā citur Anglijā, tika slēgtas derības par milzu summām: cilvēki derēja par to, vai tāds dok­tors Fērgusons vispār eksistē, vai tā nav tikai mistiska iz­gudrota persona; derēja arī par pašu ceļojumu, pēc dažu

domām — tas varēja notikt, pēc citu domām — nevarēja; daudzi derēja par ceļojuma izdošanos vai neizdošanos, par doktora Fērgusona laimīgas atgriešanās iespējām. De­rību grāmatā ierakstīja ievērojamas summas, tāpat kā jāt­nieku sacīkstēs Epsomā.

Tā doktors Fērgusons ieinteresēja visus, gan ticīgos,, gan neticīgos, gan profānus, gan zinātniekus; pašam ne­jaušot, viņš bija kļuvis par dienas varoni. Paskaidroju­mus par savu. ekspedīciju Fērgusons labprāt sniedza kat­ram. Viegli pieejams — viņš izturējās brīvi un vienkārši. Ne viens vien drosmīgs piedzīvojumu meklētājs bija ar mieru dalīties viņa slavā un ceļojuma briesmās, taču dok­tors visus atraidīja, nepaskaidrojot noraidījuma cēloņus.

Daudzi Fērgusonam piedāvāja savus izgudrojumus aerostata vadīšanai, bet viņš nevienu no tiem nevēlējās pieņemt. Uz jautājumu, vai viņš pats nav izgudrojis kaut ko tamlīdzīgu, doktors neatbildēja, tikai vēl rosīgāk gata­vojās ceļojumam,

Doktoram Fērgusonam bija draugs. • Tas nebūt nebija viņa otrais «es» — alter ego; draudzība starp diviem līdzī­giem raksturiem nebūtu pastāvējusi.

Abiem draugiem piemita atšķirīgas īpašības, spējas un temperaments, tieši tāpēc Kenedijs un Semjuels Fērgu­sons sapratās kā viena sirds un dvēsele, un pretējie rak­sturi viņu draudzību sevišķi netraucēja. Gluži otrādi.

kalnu piekājē, tas nav nekas neparasts. Kenediju daudzi­nāja kā izcilu šāvēju; viņš prata tēmēt naža asmenī tā, ka nazis lodi pāršķēla divās daļās, turklāt tik vienādās, ka, tās nosverot, nebija iespējams noteikt, kura no tām lielāka.

Izskata ziņā Kenedijs ļoti atgādināja Halbertu Glendi- ningu, kādu to attēlojis Valters Skots romānā «Klosteris». Dika augums pārsniedza sešas collas; stalts un iznesīgs — viņš šķita apveltīts ar Hērakla spēku; tumši iedegusi seja, melnās, dzirkstošās acis, nosvērtais, drosmīgais raksturs, kā arī viņa personības labestība un godīgums saistīja katru.

Viņi bija sadraudzējušies Indijā, dienējot vienā pulkā; kamēr Diks tur piedalījās tīģeru un ziloņu medībās, Sem­juels vāca augu un kukaiņu kolekcijas; katrs no viņiem bija meistars savā jomā, un bieži vien reti sastopamais augs, ko atrada doktors, bija tikpat vērtīgs, cik pāris zi­loņa ilkņu.

Glābt drauga dzīvību vai izdarīt viņam kādu pakalpo­jumu vēl . nebija gadījies ne vienam, ne otram. Tomēr abu draudzība bija nesatricināma. Ja liktenis viņus rei­zēm attālināja, tad savstarpējās simpātijas atkal tuvināja.

Pēc atgriešanās no Indijas viņus daudzkārt izšķīra dok­tora tālās ekspedīcijas, bet, pārbraucis mājās, Fērgusons nekad neaizmirsa dažas nedēļas ziedot savam draugam,

Diks runāja par pagātni, Semjuels domāja par nākotni; viens raudzījās uz priekšu, otrs —• atpakaļ. Fērgusons bija pārāk trauksmains, turpretī Kenedijs — mierīgs.

Pēc ceļojuma % uz Tibetu doktors gandrīz divus gadus par jaunām ekspedīcijām pat neieminējās. Diks sprieda, ka drauga piedzīvojumu kāre un ceļojumu kaislība sā­kusi dzist. Skotu tās iepriecināja.

«Ja ne šodien, tad rīt,» viņš domāja, «tas beigtos slikti.» Lai cik pieredzējis arī nebūtu cilvēks, nemitīgi klejojot starp cilvēkēdājiem un plēsīgiem zvēriem, tam agri vai vēlu uzbrūk nelaime.

Un Kenedijs centās Semjuelu atrunāt no ceļojumiem: zinātnes labā doktors taču jau bija darījis pietiekami daudz, bet, lai izpelnītos cilvēku atzinību, — pat pārāk daudz.

Doktors atturīgi klusēja; viņš allaž bija domīgs, nonē- mās ar noslēpumainiem skaitļiem, augām naktīm kaut ko rēķināja un izmēģināja savādas ierīces, no kurām citi

Diks Kenedijs

neko nesaprata. Varēja nojaust, ka Fērgusonam prātā briest kaut kas ļoti svarīgs.

«Kas īsti viņam padomā?» Kenedijs lauzīja galvu, kad draugs janvārī devās atpakaļ uz Londonu.,

Atbildi uz šo jautājumu Diks kādu rītu izlasīja avīzē «Daily Telegraph».

— Žēlīgā debess! — viņš iesaucās, — Viņš taču ir ķerts! Ārprātīgs! Šķērsot Āfriku gaisa balonā! Tā tik vēl trūka! Tad lūk, par ko viņš sapņojis veselus divus gadus!

Ja pieturas zīmju vietā aiz katra Dika izsauciena jūs iztēlotos, kā viņš no visa spēka sit sev ar dūri pa galvu, tad viņa dvēseles stāvoklis šajā brīdī jums būtu skaidrs.

Kad Dika saimniecības vadītāja vecā Elspete grasījās iebilst, ka avīzes ziņa neatbilst patiesībai, Diks viņu pār­trauca:

— Ko niekus! It kā es nepazītu savu draugu! Vai tas neizskatās tieši pēc viņa? Ceļot pa gaisu! Skat, ko sado­mājis — sacensties ar ērgļiem! Nu nē, tas nenotiks! Gan es pratīšu viņu aizkavēt! Ja ļaus viņam vaļu, viņš kādā jaukā dienā aizlaidīsies uz Mēnesi!

Tai pašā vakarā Diks Kenedijs satraukts un izmisis de­vās uz galveno dzelzceļa staciju un, iekāpis vilcienā, nā­kamajā dienā ieradās Londonā.