Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Turklāt tie zelta meklētāji, kuri to var atļauties, tie, ku­riem zināmā mērā uzsmaidījusi laime, dod priekšroku at­griezties Kolumbijas lielākajās pilsētās. Viņiem ir zelts, ko tērēt, un viņi to tērē ar tik bezrūpīgu izšķērdību, kādu grūti iedomāties. Viņiem ir šī apziņa, ka veiksme tos neat­stās… ka nākamā sezona būs auglīga… jaunas atradnes ir atklātas gar Jukonas un Klondaikas pietekām, un tās ieliks tiem rokās tīrradņu kaudzes. Aprīļa beigās vai maija sāku­mā būs laiks atgriezties un atsākt kampaņu. Viesnīcās vi­ņiem bija labākās istabas, kur pavadīt sešus līdz septiņus ziemas mēnešus, un uz tvaikoņiem, lai atgrieztos Skagvejā atkal staigāt ziemeļu ceļus, viņiem būs labākās kajītes.

Samijs Skims attapīgi bija secinājis, ka šajā zeltraču pa­saulē dominēja paši spēcīgākie, paši rupjākie, paši trok­šņainākie ļaudis, tie, kas nodevās varas darbiem spēļu namos un kazino, kur, mētādamies ar naudu, valdonīgi diktēja savus noteikumus.

Lūk, kādos apstākļos Samijs Skims iepazina vienu no šiem zelta meklētājiem ar bēdīgu reputāciju. Un, par nelaimi, kā to rādīs nākotne, šīm attiecībām būs lemts turpināties.

15. aprīļa rītā Samijs Skims un Bens Redls, pastaigāda­mies pa krastmalu, izdzirdēja tvaikoņa svilpienus.

— Vai tas beidzot būtu Foot-Balll — sacīja nepacietī­gākais brālēns.

— Nedomāju vis, — otrs atbildēja, — šie svilpieni nāk no dienvidu puses, bet Foot-Ball jāierodas no ziemeļiem.

Runa bija par kādu tvaikoni, kas, dodamies augšup pa Žuana de la Fukas jūras šaurumu, tuvojās Vankūveras ostai, tātad tas nevarēja nākt no Skagvejas.

Tikmēr cauri ļaužu pūlim, kurus allaž pievilka kuģa iera­šanās, Samijs Skims un Bens Redls virzījās uz pašu uzbē­ruma galu. Tur drūzmējās simtiem pasažieru, gaidīdami, kad varēs pārsēsties uz tvaikoni, kas dosies uz ziemeļiem.

Tvaikoni sauca Smyth. Tā bija divtūkstoš piecsimt tonnu smaga konstrukcija, kas piestāja visās amerikāņu piekrastes ostās, sākot no meksikāņu ostas Akapulko. Izlaidušam savus pasažierus Vankūverā, tam vajadzēja atgriezties savā ostā. Kuģa pasažieri tikai pavairoja to ļaužu pūli, kuriem Vankūve­rā bija jāizvēlas vai nu Skagvejas, vai Sentmišelas ceļš, lai nokļūtu Klondaikā. Saprotams, lai pārvietotu visus šos ļaudis, ar Foot-Ball vien nepietika, un emigranti ar galamērķi — Dousonu, bija spiesti gaidīt citu tvaikoņu ierašanos.

Benam Redlam un Samijam Skimam būtu labpaticies, ka Iiča ieejā atskanējušie svilpieni paziņotu par Foot-Ball ie­rašanos. Bet kaut arī tas bija Smyth, viņus urdīja ziņkāre pavērot piestāšanu krastā.

Līdzko tvaikonis bija pietauvojies pie tilta, uzmanību saistīja kāds pasažieris, kurš nikni rosījās, lai pie kuģa trapa būtu viens no pirmajiem. Bez šaubām viņš steidzās aizņemt sev vietu uz Foot-Ball klāja. Tas bija spēcīgas miesas būves vīrs, brutāls un smagnējs, ar melnu, biezu bārdu, dienvidniekiem raksturīgo iedegušo ādas krāsu, stin­gru skatienu, ļaunu sejas izteiksmi, nepatīkamu izturēšanos. Viņu pavadija kāds cits pasažieris, pēc izskata spriežot, tādas pašas tautības, kurš nelikās ne pacietīgāks, ne sa­biedriskāks.

Nenoliedzami, bez šī valdonīgā un straujā pasažiera tur bija ari citi — tikpat nepacietīgi kāpt krastā. Bet aizsteig­ties viņam priekšā bija grūti. Ar elkoņiem lauzdams sev ceļu, viņš virzījās uz tiltu, nepievērsdams uzmanību virsnie­ku un kapteiņa pavēlēm, grūstīdams savus kaimiņus, aiz­smakušā balsī tos rupji nolamādams, pa pusei angliski, pa pusei spāniski.

— Eh! — iesaucās Samijs Skims, — lūk, kāds, kuru var saukt par nepatīkamu ceļa biedru, un ja viņš kāps uz Foot- Ball klāja…

— Tikai dažas pārbrauciena dienas, — atbildēja Bens Redls, — kuru laikā mēs turēsimies no viņa pa gabalu…

Šajā mirklī kāds ziņkārīgais netālu no abiem brālēniem

iesaucās:

— Tad nu gan! Tas taču ir tas nolādētais Hanters! Ja viņš neatstās Vankūveru jau šodien, spēļu namos šovakar būs jezga!…

Samijs Skims noprata, ka šis Hanters ir plaši pazīstams, un tas nerunāja viņam par labu. Tas bija viens no tiem piedzīvojumu meklētājiem, kurš, pavadījis vasaras sezonu Klondaikā, atgriezās savā zemē, lai sagaidītu labvēlīgās se­zonas atgriešanos un atsāktu jaunu kampaņu.

Hanters, spēcīgs tips, kura amerikāņu asinis jaucās ar spāņu asinīm, atgriezās no savas dzimtās zemes Teksasas. Šī jauktā zelta meklētāju pasaule sagādāja viņam vidi, kas atbilda viņa netīrajiem instinktiem, dumpinieciskajiem tiku­miem, brutālajām kaislībām, alkām pēc nenoteiktas eksis­tences, kur viss ir nejaušības varā. Un patiesi, arī viņš bija ieradies Vankūverā, lai sagaidītu Foot-Ball. Bet, uzzinājis, ka tvaikonis parādīsies tikai pēc trīsdesmit sešām vai četr­desmit astoņām stundām, viņš lika sevi aizvest uz Vestmin- steras viesnīcu, kur Bens Redls un Samijs Skims bija ap­metušies pirms sešām dienām.

Bez šaubām, šāda cilvēka sabiedrība nevarēja būt diezko apsveicama un imponējoša. Bet abi brālēni pacentīsies no tās izvairīties, gan uzturoties viesnīcā, gan pārbrauciena laikā no Vankūveras uz Skagveju.

Kad Samijs Skims apvaicājās, kāds īsti esot šis Hanters:

— Ak! Kurš gan viņu nepazīst, — skanēja atbilde, — kā Vankūverā, tā Dousonā!…

— Vai viņš ir zemes gabala īpašnieks?…

— Jā… viņš ekspluatē iecirkni.

— Un kur šis zemes gabals atrodas?…

— Uz Četrdesmitjūdžu krika.

— Un kāds tam ir numurs?…

— Simtu divdesmit septiņi…

— Labi gan! — Samijs Skims iesaucās. — Un mums ir 129. numurs!… Mēs esam šī atbaidošā teksasieša kaimiņi!…

Aiznākamajā dienā no Karalienes Šarlotes jūras šauruma izejas tika signalizēta Foot-Ball ierašanās, un pēc divde­smit četru stundu ilga pārtraukuma tas 17. aprīļa rītā atkal devās jūrā.

Tvaikonis Foot-Ball svēra tūkstoš divsimt tonnu, un, ja tas neuzņēma pasažierus vairāk par savu svaru, tad tikai tādēļ, ka navigācijas inspektors vairāk nebija atļāvis. Div­desmit četru stundu laikā ceļamkrāni uz klāja bija novieto­juši smagus ekipējumus, kādus simt liellopus, zirgus un ēzeļus, piecdesmit briežus un vairākus simtus kamanu vil­kšanai paredzētu suņu.

Tie bija sanbernāru vai eskimosu sugas suņi, lielākoties pirkti Kanādas pilsētu tirgos, kur nav tik augstas cenas, pat ieskaitot transportēšanas izdevumus — četrdesmit pieci franki pa dzelzceļu starp Monreālu un Vankūveru. Tāda pati cena par tiem bija jāmaksā starp Vankūveru un Skagveju.

Foot-Ball pasažieru vidū bija dažādu tautību pārstāvji — angļi, kanādieši, francūži, norvēģi, zviedri, vācieši, austrālie­ši, dienvid- un ziemeļamerikāņi, daži ar visām ģimenēm, citi — bez tām. Šaurība uz klāja bija liela. Ari kajītēs pasažieru skaits bija dubultots — divu vietā četri. Savukārt starpklājs atgādināja garu guļvietu ar priekšgalā ierīkotiem steķiem, starp kuriem uzvilkti guļamtīkli. Uz klāja kustība bija ļoti ap­grūtināta, nabaga ļaudis lielā skaitā bija saspiesti gar bortiem, jo kajītes cena bija trīsdesmit pieci dolāri. Tiesa, kaut kā pa­slēpušies no ledainajām vēja brāzmām, pasažieri vēl varēja izkulties sveikā, un, tuvojoties salām, no Vankūveras līdz Skagvejai no vētrainas jūras nebija jābaidās.

Benam Redlam bija izdevies rezervēt divas vietas vienā no priekšējām kajītēm. Kā trešais to aizņēma kāds norvē­ģis, vārdā Boijens, kuram piederēja zemes gabals Bonanzā, vienā no Klondaikas pietekām. Tas bija mierīgas un mai­gas dabas vīrs, bet reizē drosmīgs un uzmanīgs; no tā paša skandināvu tipa nākuši Odreks un Nansens. Dzimis Kristi- ānijā, viņš pa ziemu bija apraudzījis savu dzimto pilsētu un nu atgriezās Dousonā. Visā visumā neuzbāzīgs un mazru­nīgs ceļabiedrs, un Samijam izdevās ar to apmainīties tikai ar dažām pieklājības frāzēm.