Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Tai bridi Hanters ar spēcīgu kustību izrāvās no loka, kas viņu ieskāva, un metās uz priekšu. Abas mūķenes, kuras tobrīd atgriezās no tilpnes, gadījās viņam ceļā un ve­cākā tika notriekta uz klāja.

Kamēr Bens Redls palīdzēja māsai piecelties, Samijs Skims metās virsū Hanteram.

— Nožēlojamais! — iesaucās Samijs — Jūs esat pelnījis…

Hanters bija apstājies un tuvināja roku siksnai, lai no

maksts izvilktu nazi, tad, pārdomājis sacīja Samijam Skimam:

— Ā! Tas esat jūs, kanādieti! Mēs vēl tiksimies Klon­daikā!

Un, kad viņš kopā ar Maloni bija sasniedzis kajīti, mū­ķene vērsās pie Samija:

— Es jums pateicos, kungs, — viņa sacīja. — Bet šis cilvēks neapzinājās, ko dara… un viņam jāpiedod, kā es viņam piedodu!

Skagveja, kā jau visas pieturvietas apvidū, kur nav ne ceļu, ne pienācīga transporta, sākotnēji bija tikai apmetne, kurā apstājās pirmie zelta meklētāji. Bet īsā laika sprīdi telšu juceklim sekoja jau sistemātiskāk celtas būdas, tad mājeles uz zemes gabaliem, kuru cena nemitigi auga. Un, kas zina, vai nākotnē šis vienas dienas vajadzībām radītās pilsētas netiks pamestas, vai šis apvidus neizmirs, līdzko tā atradnes būs iztukšotas?…

Šīs teritorijas nav vērts salīdzināt ar Austrālijas, Kalifor- nijas vai Transvālas zemēm. Tur pat pēc raktuvju izsīkša­nas ciemati varēja kļūt par pilsētām, pat metropolēm. To apkārtne bija apdzīvojama, zeme — auglīga, tirdzniecības un rūpniecības darījumi kļuva visai nozīmigi. Pat atdevusi savus metālu dārgumus, zeme joprojām spēja atalgot darbu.

Bet ko varēja sagaidīt šeit, šajā domīnijas daļā uz Aļas­kas robežas, gandrīz pie paša polārā loka, šajā ledainajā klimatā, kur ziemas ilgst astoņus mēnešus; ko pasākt, kad pēdējie tīrradņi būs izrakti, šajā nabadzīgajā apkārtnē, kuru pa pusei jau bija iztukšojuši zvērādu tirgotāji?…

Pilnīgi iespējams, šis tik ātri nodibinātās pilsētas — Skagveja, Dousona, Daija, kurās netrūkst ne ceļotāju kustī­bas, ne darījumu rosības, mazpamazām panīks, līdzko Klondaikas atradnes būs iztukšotas, par spīti aktīvajai fi­nansu sabiedrību darbībai un projektam par dzelzceļa būvi no Vrangelas līdz Dousonai.

Pašlaik Skagveju pārplūdināja ieceļotāji: tie, kas tur ie­radās ar Klusā okeāna tvaikoņiem, un tie, kurus turp aiz­veda Kanādas vai Savienoto Valstu dzelzceļi. Visi ar vienu galamērķi — Klondaikas raktuves.

Zināms ceļotāju skaits lika sevi aizvest līdz Daijai, pilsē­tiņai, kas atrodas Linnas kanāla pašā galā. Bet viņus un viņu mantas turp nenogādāja tvaikoņi, jo kanāla dziļums neļāva kuģot augstāk par Skagveju. Tie sakāpa liellaivās, kuras bija būvētas tā, lai varētu pārvarēt šis piecas jūdzes, kas šķīra vienu pilsētu no otras, tādējādi saīsinot mokošo zemesceļu.

Tikai augšpus Skagvejai, pēc šī relatīvi vieglā ceļojuma uz tvaikoņu klāja, sākās īstās grūtības.

Vispirms bija jārēķinās ar nepatikšanām, ko sagādāja amerikāņu muita.

Otrpus Skagvejai, kas ietilpst domīnijā, stiepjas trīsdes­mit divus kilometrus gara, amerikāņu īpašumā esoša zemes strēle. Lai apgrūtinātu satiksmi, šķērsojot šo zemes strēli, amerikāņi ceļotājiem uzstāja savu eskortu līdz pat tās robe­žai, un nekaunīgi piedzītie eskorta izdevumi sastādīja prāvu dolāru summu.

Abi brālēni bija izvēlējušies vienu no Skagvejas viesnī­cām. Tie apmetās istabā, kuras cena pārspēja pat cenas Vankūverā, un viņi darīja visu iespējamo, lai to pamestu pēc iespējas ātrāk.

Nav grūti iedomāties, ka šo, tāpat kā citas pilsētas viesnīcas, pārplūdināja ceļotāji, kuri gaidija aizbraukšanu uz Klondaiku. Pusdienu salonā satikās visu tautību pār­stāvji. Ēdiens bija tikai viduvējs, bet vai viņiem bija tie­sības žēloties — visiem šiem emigrantiem, kas uz vairākiem mēnešiem tika pakļauti tik daudziem trūkumiem un nepilnībām?

Skagvejā Samijam Skimam un Benam Redlam neradās iespēja satikties ar abiem teksasiešiem, no kuru sabiedrības viņi tik ļoti vairījās uz Foot-Ball klāja. Tikko ieradušies, Hanters un Malone bija devušies tālāk uz Klondaiku. Tā kā viņi atgriezās vietā, kuru bija atstājuši pirms sešiem mē­nešiem, viņu transports bija nodrošināts jau iepriekš, un savu gidu pavadibā viņi nekavējoties varēja doties ceļā, nebūdami apkrāvušies ar aprīkojumu, kas jau atradās Četr­desmitjūdžu krika iecirknī.

— Nudien, — Samijs Skims uzelpoja, — tā patiesi ir laime, ka šie rupekji vairs nav mūsu ceļabiedri! Un man no sirds žēl to ļaužu, kuriem jāceļo kopā ar tiem…

— Tur es tev piekrītu,— atbildēja Bens Redls, — bet tā sauktajiem rupekļiem bija iespēja ne mirkli neaizkaveties Skagvejā, tai pašā laikā mums tas prasīs vairākas dienas…

— Ek! Gan jau mēs tur nokļūsim, Ben, gan jau! — nepacietīgi iesaucās Samijs Skims. — Un, reiz tur iera­dušies, mēs atkal satiksim šos divus neliešus. 127. iecir­knis taču ir kaimiņos 129., vai ne tā?… Patīkama perspektīva… Tad mums steidzīgi jāpārdod mūsējais un jādodas atpakaļceļā!

Ja teksasieši Samiju Skimu vairs nenodarbināja, to neva­rēja teikt par abām mūķenēm. Ne viņš, ne Bens Redls ne­spēja domāt bez aizkustinājuma un līdzjūtības par visām tām briesmām un grūtībām, kādām tiks pakļautas šīs svētās sievietes. Un uz kādu atbalstu, uz kādu palīdzību, ja pēc tās radīsies vajadzība, viņas varēja cerēt šajā emigrantu pūlī, kuriem vēlme, alkatība, kaisle uz zeltu bija izdzēsusi visas taisnīguma un goda jūtas? Nevilcinoties viņas bija de­vušās šajā garajā ceļā uz Klondaiku, kurš prasījis jau sim­tiem upuru, un viņas neatkāpās briesmu priekšā, no kurām baidītos pat visdrosmīgākais vīrietis.

Nākamajā dienā Samijam Skimam un Benam Redlam radās izdevība satikt šīs Mizērikordas māsas. Viņas centās pievienoties grupai, kurai vajadzēja doties ceļā pēc dažām dienām. Tajā bija gandrīz tikai nožēlojami, nekulturāli un rupji ļautiņi, un tādā sabiedrībā abām būs jāpavada šis ce­ļojums, šķērsojot ezeru ceļu starp Skagveju un Dousonu [..] kilometru garumā.

To uzzinājuši, abi brālēni vērsās pie viņām, cerēdami palīdzēt. Nakti viņas bija pārlaidušas kādā nelielā Skagve­jas dievnamā.

Samijs Skims tuvojās abām un joti godbijīgi vaicāja, vai pēc šī nogurdinošā ceļojuma viņas nedomā atpūsties.

— Mēs to nevaram atļauties, — atbildēja māsa Marta, vecākā no abām.

— Vai dodaties uz Klondaiku?… — Samijs Skims vai­cāja.

— Ja, kungs, — atbildēja masa Marta. — Dousona ir ļoti daudz slimo. Slimnīcas virsmāsa mūs gaida un nelaimī­gā kārtā mēs vēl esam tik tālu..

— No kuras puses jūs esat? — sarunu turpināja Bens Redls.

— No Kvebekas, — atbildēja jaunākā, māsa Madlēna.

— Kurp jūs, bez šaubām, atgriezisieties, kad jūsu pa­līdzība vairs nebūs nepieciešama?…

— Mēs to nezinām, kungs — atbildēja māsa Marta. — Mēs devāmies ceļā, jo tā mums tika vēlēts, un mēs atgrie­zīsimies, kad labpatiks Dievam.

Un tas tika sacits ar tādu paļāvību, vai drīzāk ticību dievišķajai labestībai, ka Samijs Skims un Bens Redls jutās dziļi aizkustināti. Tad viņi runāja par šo tālo Dou- sonu, par garajiem pārbraucieniem caur Jukonas teritori­jām, par transporta grūtībām, par mokošajiem kamanu ceļiem pāri nebeidzamajiem sniega klajumiem un apledo­jušajiem ezeriem.

Līdzko mūķenes būs sasniegušas galamērķi, visi šķēršļi, visas grūtības būs aizmirstas. Tas, ka tur plosās visbries­mīgākās epidēmijas, ka māsām dienu un nakti jāārstē vis­bīstamākās slimības, bija viņu uzdevums, un paveikts pienākums tām sagādās gandarījumu. Viņu dzīve piederēja nelaimīgajiem, slimajiem, visiem cietējiem… Tādēļ pēc ie­spējas drīzāk viņas vēlējās nokļūt Dousonas slimnīcā un centās atrast saviem niecīgajiem līdzekļiem atbilstošu transportu.