Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

— Vēlreiz uzsveru, ka mēs paļaujamies uz jūsu pieredzi,

— teica Bens Redls. — Viss, ko jūs darīsiet, būs labi da­rīts. Kas attiecas uz mums, esam gatavi doties ceļā, līdzko dosiet zīmi.

— Pēc divām dienām, kā jau tiku teicis, — piezīmeja Bils Stells. — Šis laiks man nepieciešams pēdējiem sagata­vošanas darbiem, Redla kungs. Dodoties ceļā no agra rita, varbūt iespējams pieveikt četras jūdzes, kas šķir Skagveju no Čilkutas virsotnes.

— Cik augsta ir šī virsotne?…

— Apmēram trīstūkstoš pēdu, — atbildēja Izlūks, — bet pāreja ir šaura, līkumaina, un jo sevišķi grūtu to dara kalnra­ču pūlis, transports, pajūgi, nemaz nerunājot par sniegu.

— Tomēr jūs dodat priekšroku šai, nevis otrai pārejai,

— piezīmēja Bens Redls.

— Jā, tā iemesla dēļ, ka Čilkutas otrā pusē ir tieša pie­eja Lindemana ezeram.

Kad ar Bilu Stellu viss bija norunāts, Benam Redlam at­lika tikai brīdināt Samiju Skimu, lai gatavojas atstāt Skag­veju četrdesmit astoņu stundu laikā.

To viņš sāka nekavējoties, paziņojot, ka abiem ļoti pa­veicies, jo jākārto darījumi ar vīru, kurš iedvešot pilnīgu uzticību un izpildīšot visu, kas nepieciešams ceļojumam šajos patiesi mokošajos apstākļos. Arī prasītā cena nebija pārmērīga, ņemot vērā, ka posms starp Skagveju un Dou­sonu varēja tikt veikts labi ja piecās nedēļās.

Samijam Skimam atlika tikai piekrist brālēnam:

— Es redzu, ka viss iet uz priekšu, cik labi vien iespē­jams, mans dārgais Ben. Bet man iešāvās prātā kāda ideja, kura, es ceru, tev liksies lieliska un nesagādās mums rūpes…

— Kāda ideja, Samij?…

— Runa ir par abām mūķenēm, kuras Skagvejā ieradās kopā ar mums, — Samijs Skims turpināja. — Es viņas sa­tiku gaužām nelaimīgas. Viņas nav varējušas pievienoties karavānai, kura turklāt viņām nav piemērota, un nu vairs nezina, kā nokļūt Klondaikā. Kādēļ gan nepiedāvāt viņām doties turp kopā ar mums Izlūka pavadībā?…

— Tā ir ļoti laba doma, — nevilcinādamies piekrita Bens Redls.

— Bez šaubām, Ben, tas prasīs zināmus papildizdevumus transportam un pārtikai…

— Par to mēs parūpēsimies, Samij, tas ir pats par sevi saprotams. Vienīgi, vai tev liekas, ka viņas būs ar mieru…

— Kā gan citādi, Ben?

— Norunāts. Dodies pie māsas Martas un māsas Madlē- nas, Samij!

— Stundas laikā viņas būs gatavas doties ceļā, Ben!

Nenoliedzami, ka ceļot savu tautiešu aizstāvībā abām

mūķenēm bija lieliska iespēja. Viņas netiktu ierautas šai karavānu ellē, kuru veidoja tik daudz klaidoņu no visām pasaules malām. Garajā ceļā viņām netrūktu ne uzmanības, ne palīdzības, ja pēc tādas rastos vajadzība.

Tajā pašā dienā Samijs Skims un Bens Redls devās pie abām māsām, kuras veltīgi centās atrast transportu līdz Klondaikai.

Izteiktajam piedāvājumam māsa Marta un māsa Madlēna piekrita dziļi aizkustinātas, bet, kad viņas gribēja izteikt savu pateicību, Samijs Skims tikai noteica:

— Ne jums mums jāpateicas, manas māsas, bet gan na­baga slimajiem, kas jūs tur gaida un kuriem jūsu rūpes ir tik nepieciešamas.

Bilam Stellām izrādījās taisnība, dodot priekšroku Čil­kutas, nevis Baltajai pārejai. Tiesa, uz šo otro iespējams doties tieši no Skagvejas, turpretī pirmā sākas tikai Daijā. Uz šo pilsētiņu pārceļotājus ar visu smago kravu viegli aizgādāja liellaivas, kas spēj kuģot līdz pat Linnas kanāla galam.

Lūk, kas sagaida ceļotājus, kad tie sasnieguši pāreju augstākos punktus: ja tie devušies pa Balto pāreju, viņiem visai sarežģītos apstākļos atliek pieveikt apmēram astoņas jūdzes, lai aizkļūtu līdz Beneta ezeram. Savukārt tiem, kuri izvēlējušies Čilkutas pāreju, jāpārvar tikai četras jūdzes, lai nokļūtu pie Lindemana ezera. Ezera garums ir tikai divdes­mit trīs kilometri un no tā augšējā gala pa Karibū upi jārē­ķina vēl trīs kilometri līdz notecei uz Beneta ezeru.

Tiesa gan, Čilkutas pāreja ir sarežģītāka nekā Baltā pāreja, turklāt jāuzkāpj gandrīz vertikālā, tūkstoš pēdu aug­stā nogāzē. Bet problēmas tā sagādā tikai tiem ļaudīm, kuri stiepj līdzi smagu impedimentum, un, kā zināms, mūsu ka­nādieši pie tiem nepiederēja. Otrpus Čilkutai viņi nokļūs uz samērā laba ceļa, kas beidzas pie Lindemana ezera. Ja viņi sev līdzi vestu zeltraču aprīkojumu, iespējams, ka Bils Stells būtu ieteicis Balto pāreju.

Kā pār vienu, tā otru uz ezeru zemi virzījās ievērojams skaits emigrantu. Tūkstošiem tādu, kuri riskēja, lai nokļūtu Klondaikā zelta skalošanas sezonas sākumā.

2. maija rītā Bils Stells deva rīkojumu posties ceļam. Māsas Marta un Madlēna, Samijs Skims un Bens Redls, Izlūks un seši viņa vīri atstāja Skagveju, uzsākdami Čilku­tas ceļu. Ar divām kamanām, kurās bija iejūgti mūļi, va­jadzēja nokļūt līdz Lindemana ezera dienvidu galam, kur

Bils Stells bija ierīkojis savu galveno nometni. Turp nokļūt pat vislabvēlīgākajos apstākļos bija iespējams ne ātrāk kā trijās četrās dienās.

Vienas ragavas bija paredzētas abām mūķenēm. Viņas sēdēja tajās, cieši ievīstījušās segās un kažokos, tā pasar­gādamās no neparasti asā ziemeļa.

Vai gan viņas varēja iedomāties, ka ceļojums izvērtīsies šāds? Kad abas atsāka savas pateicības runas, Samijs Skims spītīgi nelikās tās dzirdam. Viņi ar Benu Redlu bija tik laimīgi, ka varēja atvieglot māsu misiju, turklāt, kā jau džentlmeņi, gribēja uzņemties arī papildizdevumus, kas jā­nomaksā Bilam Stellām.

Šis drosmīgais vīrs neslēpa savu apmierinājumu par to, ka abas mūķenes piekritušas savu tautiešu priekšlikumam doties ceļā kopā ar viņiem. Vai tikai Izlūks, tāpat kā viņa ceļabiedri, nebija kanādietis?

Bils Stells neslēpa māsai Martai un Madlēnai, ka Dou­sonā viņas gaidīja ar lielu nepacietību. Virsmāsas spēkos nebija nodrošināt apmierinošu slimnīcas darbu, jo vairākas māsas, kopjot slimos, kurus dažādas epidēmijas pulcināja slimnīcā, bija saslimušas pašas.

Sevišķi nežēlīgi Klondaikas galvaspilsētā plosījās tīfs, paņemdams simtiem dzīvību. Jau ceļā no Skagvejas uz Dousonu šie nelaimīgie bija zaudējuši tik daudz draugu un ceļabiedru, un tagad ari paši kļuvuši par laupījumu sērgām, kuru šajā pilsētā netrūka.

«Bezgala pievilcīga zeme,» pie sevis nodomāja Samijs Skims, «turklāt mēs turp dodamies tikai caurbraucot!… Bet šīs abas svētās sievietes, kuras nevilcinādamās dodas pretī tādām briesmām, iespējams nekad neatgriezīsies!…»

Izlūks zināja dažas viesnīcas un pāris visparastākās ie­braucamās vietas, kur iespējams atrast pārtiku un pārlaist nakti. Tiesa, par dēli, kas kalpoja gultas vietā, bija jāšķi­ras no pusdolāra, bet par ēdienu, kas nemainīgi sastāvēja no speķa un saziedējušas maizes, bija jāziedo dolārs.

Tomēr tālākajā ceļā Bila Stella karavānai ši diēta ne­draudēja.

Laiks bija auksts un, pūšot ledainam ziemeļvējam, tem­peratūra turējās ap desmit grādiem zem nulles pēc Cel­sija. Kamanas viegli slīdēja pa cieto sniegu, tomēr pajūgiem nācās ciest, jo kāpums bija samērā stāvs. Na­baga dzīvnieki — mūļi, suņi, zirgi, vērši, bieži vien ne­spēdami turpināt ceļu, turpat arī pakrita, un Čilkutas, tāpat kā Baltajā pārejā, ceļu bieži vien aizsprostoja to sasalušie līķi.

Atstājis Skagveju, Izlūks gar Linnas kanāla austrumu krastu virzījās uz Daiju. Viņa kamanas, mazāk piekrautas nekā pārējiem ceļotājiem, kuri devās augšup kalnos, būtu varējušas viegli tos apdzīt. Bet sastrēgums bija vienkārši briesmīgs. Ceļu aizsprostoja atpalicēji, dažādi krustām šķēr­sām izsvaidīti vai sagāzušies braucamie, dzīvnieki, kas attei­cās iet, par spīti belzieniem un kliedzieniem, materiāli, kurus vajadzēja izkraut, tad iekraut vezumos, kas bija pa­sūtīti no Skagvejas, notika strīdi un kautiņi, kur mijās lamas, belzieni un dažkārt tos papildināja arī revolvera šā­vieni. Vieni pielika pūliņus, lai izbrīvētu sev ceļu, otri tik­pat spēcīgi pretojās. Gadījās arī tā, ka suņu pajūgi sapinās un ilgs laiks pagāja, kamēr dzinēji pa vidu šo pusmežonīgo dzīvnieku gaudošanai atšķetināja tiem atsaites. Un tas viss notika vējiem kaucot un plosoties Čilkutas vai Baltās pārejas šaurajās aizās, kur sniega vētras pāris mirkļos sapūš vairāku pēdu biezu sniega segu!