Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Bez tam dažās vietās nogāzes stāvums pārsniedza četr­desmit piecu grādu slīpuma leņķi, un dzīvnieki atteicās tajā kāpt. Tomēr tie bija apkalti, un viņu pakavu radzes sniegā atstāja dziļas pēdas, ko krāsoja asins lāses.

Ap pieciem vakarā Izlūks apstādināja karavānu. Viņa novārgušie dzīvnieki nebūtu varējuši spert ne soli tālāk, kaut gan vezums, salīdzinot ar citiem, bija relatīvi vieglāks. Pārejas labajā pusē atradās kaut kas līdzīgs gravai, kur lielā skaitā kuploja skuju koki. Zem to vainagiem teltis rada patvērumu, kas varbūt ļaus turēties pretī vēja brāz­mām, par kurām vēstīja temperatūras celšanās.

Bils Stells pazina šo vietu. Viņš tajā bija pārlaidis ne vienu nakti vien, un apmešanās tika organizēta kā parasti.

— Jūs paredzat, ka varētu sacelties vētra?… — viņam jautāja Bens Redls.

— Jā… nakts nebūs viegla, — atbildēja Izlūks. — Ne­kādus lielos piesardzības pasākumus pret sniega vētrām mēs nespēsim veikt.

— Tomēr, pateicoties gravas novietojumam, mēs būsim daudzmaz drošībā…— Samijs Skims piezīmēja.

— Tādēļ arī izvēlējos šo vietu, — atbildēja Bils Stells.

Un tas bija prātīgi darīts. Vētra, kas sākās ap septi­ņiem vakarā un turpinājās līdz pieciem no rīta, bija briesmīga. Tai pievienojās sniegputenis, kas neļāva neko saskatīt pat piecu soļu attālumā. Tikai ar pūlēm krāsniņās varēja uzturēt uguni, jo stiprais vējš dzina dūmus atpakaļ telti, ari malku sagādāt nebija viegli. Tomēr teltis turējās, bet Samijs Skims un Bens Redls daļu nakts palika no­modā, baiļodamies, ka telts, kurā mita māsas, kuru katru bridi netiek aizpūsta.

Tāds liktenis piemeklēja lielāko daļu telšu, kas bija uz­slietas ārpus gravas, gar nogāzi, un, kad atausa diena, bija redzamas šis baigās nakts sekas: vairums pajūgu ar pārrau­tiem iejūgiem izsvaidīti visos virzienos, kamanas apgāztas, dažas iekritušas ceļmalas aizās, kurās šalca strauti, darbarī­ki kļuvuši nelietojami, raudošas ģimenes, lūdzot un saucot pēc palīdzības un atbalsta, kuru neviens nespēja sniegt.

— Nabaga ļaudis… nabaga cilvēki! — čukstēja mūķenes, — kas ar viņiem notiks?…

Bet Izlūks steidzās atstāt šo vietu, lai pieveiktu nākamo ceļaposmu lidz Čilkutas virsotnei. Viņš paziņoja par aiz­braukšanu, un karavāna sīkiem soļiem turpināja ceļu aug­šup pa nogāzi. Tikmēr brāzma bija pierimusi. Vējš pūta no ziemeļaustrumiem, un temperatūra ar šiem kalnainajiem ap­vidiem raksturīgo straujumu bija nokritusies divpadsmit grādu zem nulles.

Biezā sniega sega, kas klāja zemi, bija kļuvusi neparasti stingra. Šim apstāklim vajadzēja atvieglot kamanu slīdēša­nu, tikai ar noteikumu, ka nogāzes nav pārāk stāvas, un šai ziņā Bils Stells varēja nomierināt ceļabiedrus.

Tostarp apkārtnes ainava bija mainījusies. Trīs līdz četru jūdžu posmā mežus vairs neredzēja. Otrpus nogāzei pletās balti līdzenumi, kuru spilgtums spēcīgi žilbināja acis. Atkuš­ņa laikā tas ceļotājiem varētu sagādāt patiesas mokas, kas bieži vien beidzas ar oftalmiju. Tādēļ vairums bija bruņoju­šies ar saulesbrillēm, pārējie bija spiesti iesmērēt skropstas un plakstiņus ar kokogli.

Sekodami Izlūka padomam, Bens Redls un Samijs Skims tā arī darīja. Bet abām mūķenem ar zemu nolaistām kapu­cēm nebija jābaidās no atstarotās gaismas iedarbības. Tur­klāt, atkal iekārtojušās kamanās, viņas daudz apkārt neskatījās un palika sarāvušās zem segām.

Abas ticīgās, vairāk pieradušas rūpēties, nekā tikt aprūpē­tas, vienmēr bija dziļi aizkustinātas par tautiešu uzmanības apliecinājumiem, uz ko Samijs Skims allaž atbildēja, ka ne jau viņu, bet gan Dousonas slimo dēļ viņi ar Benu vēlējās, lai tās sveikas un veselas ierastos Klondaikas galvaspilsētā.

— Turklāt, ja radīsies tāda vajadzība, — viņš atkārtoja, — Benam vai man, iespējams, nāksies uzturēties jūsu slim­nīcā, un mēs būsim droši, ka tiksim tur labi aprūpēti… Re­dzat nu, tas ir tīrākais egoisms no mūsu puses!

Ceturtā maija vakarā karavāna apstājās Čilkutas pārejas virsotnē, kur Izlūks ierīkoja apmetni. Nākamajā dienā būs jāapspriež tālākais ceļš lejup uz grēdas ziemeļu pusi.

ŠI plakankalne bija [..] pēdas augsta, zemāka nekā Baltajā pārejā.

Varat iedomāties, kāda jezga valdīja šai vietā, kas bija pilnīgi neaizsargāta pret klimata maiņām. Tur drūzmējās vairāk nekā divi tūkstoši pārceļotāju, ierīkodami «krātuves», kurās noglabāja daļu kravas. Nokāpiens nebija no viegla­jiem. Lai izvairītos no negadījumiem, līdzi varēja ņemt tikai nelielas nastas. Tad nu visi šie ļaudis, kuriem Klondaikas zelta lauku vīzija deva pārdabisku enerģiju un izturību, kājām nokāpuši no kalna, atkal rāpās virsotnē, paņēmuši nākamo kravas daļu, nonesa to lejā un atkal rāpās augšā, un tā piecpadsmit vai divdesmit reižu no vietas, ja bija va­jadzīgs, dienām ilgi. Tieši te suņu pajūgi, velkot kamanas, sniedza nenovērtējamu palīdzību. Tomēr vairums kamanu tika aizstātas ar vēršādām, kas vieglāk slīdēja pa nogāžu cieto sniegu. Un kaut arī ziemeļu vēji bez žēlastības pāta- goja šo Čilkutas pusi un cīnīties ar tiem bija neiespējami, šiem nelaimīgajiem acu priekšā vīdēja Klondaikas zeltītie līdzenumi.

Bilam Stellām un viņa karavānai nebija iemesla ilgāk uzkavēties šajā virsotnē, nedz arī ierīkot krātuves, jo vi­ņiem līdzi bija tikai pati nepieciešamākā bagāža, un, sa­snieguši masīva pakāji, viņi mierīgi varēja turpināt ceļu. Kad kamanas beidzot būs izbraukušas līdzenumā, viņus no Lindemana ezera šķirs tikai dažas jūdzes.

Un tā, nākamajā dienā Izlūks salocīja teltis un mūļu vietā pajūgos iejūdza suņus, kurus viens no viņa vīriem nepieciešamības gadījumam turēja rezervē uz plakankalnes.

Sagatavošanas darbi noritēja kā parasti. Bet šī pēdējā nakts bija pati grūtākā. Temperatūra strauji cēlās, un vētra atsākās ar jaunu sparu. Šoreiz teltis vairs neatradās gravas aizsegā kā iepriekšējā vakarā. Ne Samijs Skims, ne Bens Redls, ne mūķenes nespēja tās uzsliet. Vētra vairākkārt norāva auklas no mietiņiem, un beigās teltis bija jātur no visa spēka, lai neaizrautu sniega vētra. Nebija citas izejas kā ievīstīties segās un filozofiski gaidīt rītu. Retajos brīžos, kad brāzmas pierima, no dziļas tumsas, jo uguni iekurt bija pilnīgi neiespējami, atskanēja sāpju un izbaiļu kliedzieni, briesmīgi lāsti. Ievainoto vaidi, kurus vētra valstīja pa zemes virsu, mijās ar izbiedēto dzīvnieku riešanu, zviegša­nu un maurošanu.

Atausa rīts. Bils Stells deva zīmi posties ceļā. Suņi tika iejūgti kamanās, tomēr aiz piesardzības neviens tajās sēsties nevēlējās. Sekodami Izlūka piemēram un ieteiku­mam, abi brālēni, uzvilkuši trīs pārus zeķu, apāva kaut ko līdzīgu mokasīniem. Tas stipri atviegloja iešanu, un viņi būtu varējuši soļot daudz naskāk, ja vien nebūtu gribējuši palikt pie abām māsām, kuras nespēja tikt vi­ņiem līdzi. Pateicoties iepriekš veiktajiem piesardzības pa­sākumiem un Izlūka pieredzei, lejupceļš noritēja bez starpgadijumiem, un abas kamanas laimīgi sasniedza līdzenumu Čilkutas pārejas galā. Laiks bija kļuvis labvē­līgāks, vējš, vairs ne tik ass, pūta no austrumiem, ari termometra stabiņš kāpa arvien augstāk. Tomēr atkusnis, kas būtu apgrūtinājis iešanu, nesākās.

Pārejās galā vairāki ceļotāji bija iekārtojušies apmetnē, gaidīdami savu kravu. Vieta bija plaša, un sastrēgums tur nebija tik liels kā uz galvenā plato. Visapkārt slējās koki, kuru aizsegā droši varēja celt teltis. Tur karavāna pārlaida nakti. Nākamajā dienā tā turpināja pārvietoties pa samērā labu ceļu, un, pārvarējusi četras jūdzes, ap pusdienlaiku sasniedza Lindemana ezera dienvidu krastu.