Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Attālumu, kas šķir Skagveju no Daijas, laiva pa Linnas kanālu parasti pārvar pusstundas laikā. Tātad pa zemes ceļu, par spīti grūtībām, tas paveicams dažās stundās. Tā, vēl pirms pusdienas Izlūka karavāna ieradās Daijā.

Tā vēl bija tikai dažu, kanāla galā izkaisītu telšu, mājeļu un būdu jūklis. Patlaban tur uzturējās ne mazāk kā tūkstoš piecsimt pārceļotāju, kuri tā bija steigušies uz šo nākamās pilsētas iedīgli Čilkutas pārejas pakājē.

Bils Stells negribēja Daijā uzturēties ilgi, vēlēdamies iz­mantot auksto, bet sauso laiku, kas atviegloja kamanu vil­kšanu. Kad pārtikas krājumi būs papildināti, visprātīgākais bija tūdaļ turpināt ceļu, lai nākamo nakti varētu pārlaist Šīpkempas apmetnē.

Pusdienlaikā Izlūks un viņa biedri devās ceļā. Māsas atkal iekārtojās kamanās, Bens 1 Redls un Samijs Skims gāja kājām. Grūti bija atraut acis no mežonīgās un krāš­ņās ainavas, kas pavērās aiz katra aizas pagrieziena. Sarmas klāti priežu un bērzu meži pacēlās līdz pat no­gāzes korei, un neaizsalstošie kalnu strauti ar troksni gāzās bezdibeņu dzīlēs.

Šīpkempu no Daijas šķīra četras jūdzes. Dažu stundu laikā tās vajadzēja pārvarēt. Tiesa, nogāzes bija ļoti stāvas, pajūgi bieži apstājās, un braucējiem vajadzēja nopūlēties, lai tos atkal savestu kārtībā.

Soļojot Bens Redls un Samijs Skims tērzēja ar Izlūku, kurš uz viņam uzdoto jautājumu atbildēja:

— Es paredzu, ka Šīpkempā mēs ieradīsimies ap pie­ciem vai sešiem, un tur mēs paliksim līdz ritam.

— Vai atradīsim kādu naktsmītni, kur mūsu ceļabiedres varēs pienācīgi atvilkt elpu?… — raizējās Samijs Skims.

— Šīpkempā ir pietiekami liela emigrantu pieturas vieta. Tādas tur var atrast, — atbildēja Bils Stells.

— Bet vai nav jābaidās, ka tās būs jau pārpildītas? — turpināja Bens Redls.

— Par to varat nešaubīties, — Izlūks apstiprināja viņa bažas. — Turklāt šis iebraucamās vietas nav no tām pie­vilcīgākajām. Es drīzāk ieteiktu uzsliet teltis un nakti pārlaist tajās.

— Kungi, — iesaucās māsa Marta, kura no kamanām bija dzirdējusi šo sarunu, — mēs negribam kļūt jums par apgrūtinājumu.

— Par apgrūtinājumu, mana māsa? — iesaucās Samijs Skims. — Kā gan jūs varētu mūs apgrūtināt?… Vai tad mums nav divas teltis?… Viena paredzēta jums… mēs ie­kārtosimies otrā…

— Un, pateicoties mūsu abām krāsniņām, nebūs jābaidās no aukstuma, kaut arī tas šobrīd ir pamatīgs, — piemetinā­ja Bils Stells.

— Paldies, kungi, — sacīja māsa Madlēna, — bet, ja ceļā jādodas arī naktī, mūsu klātbūtne nedrīkst jūs aizkavēt.

— Esiet bez bēdu, mana māsa, — smaidīdams paziņoja Samijs Skims, — un varat būt drošas — ne nogurums, ne grūtības neies jums secen.

Šīpkempu karavāna sasniedza ap sešiem. Ierodoties mūļi bija nokausēti. Tie steigšus tika izjūgti, un Izlūka ļaudis ķērās pie viņu barošanas.

Bilam Stellām bija taisnība, sakot, ka šī ciemata iebrau­camajām vietām, kur nabadzīgie ļaudis pārlaida naktis, trūka jebkādu ērtību. Tās diez vai bija prasīto grašu vērtas. Turklāt atrast brīvas vietas tajās bija gandrīz neiespējami. Izlūks tad lika uzsliet teltis koku aizsegā, mazliet atstatu no ŠIpkempas, lai netraucētu pūļa baisā jezga.

Līdzko teltis bija uzceltas, turp no kamanām tika aiznes­tas segas un kažokādas, tad iekurtas krāsniņas. Vajadzēja samierināties ar aukstu gaļu, bet vismaz karstas tējas un kafijas netrūka. Beidzot atstātas vienas, māsa Marta un māsa Madlēna, cieši kopā saspiedušās, ievīstījās segās, pirms tam neaizmirsdamas aizlūgt par saviem izpalīdzīga­jiem un augstsirdīgajiem tautiešiem.

Otrā teltī, pīpēm kūpot, turpinājās sarunas. Krāsniņas tika sakurinātas līdz sarkankvēlei, jo naktī temperatūra no­kritās līdz septiņpadsmit grādiem zem nulles pēc Celsija.

Varat iedomāties, ko pārdzīvoja tie pārceļotāji — varbūt vairāki simti — kuri nevarēja atrast patvērumu šajā ŠIp­kempas ciematā. Starp tiem bija sievietes, bērni, daudzi bez spēka, jau uzsākot šo ceļojumu, kuram neredzēja ne gala, ne malas.

Nākamajā dienā no agra rīta Bils Stells pavēlēja salocīt teltis. Labāk bija doties ceļā jau rītausmā, lai Čilkutas pārejā aizsteigtos priekšā pūlim.

Pieturējās tas pats aukstais un sausais laiks, un tem­peratūra turpināja kristies. Katrā ziņā tas bija labāk nekā Amerikas ziemeļapvidu vēja brāzmas un spēcīgās sniega vētras.

Māsa Marta un māsa Madlēna pirmās atstāja telti un savu mazo bagāžu aiznesa uz kamanām. Pēc rīta maltītes, vai drīzāk dažām labi karstām tējas vai kafijas tasēm, katrs ieņēma savu vietu kamanās, un, dzinēju pletņu uzmundrinā­ti, mūļi atsāka soļot.

Temps nebija ātrāks kā iepriekšējā vakarā. Pārejā uz masīva virsotnes pusi iezīmējās nogāze. Izlūks bija labi da­rījis, suņu vietā iejūgdams mūļus. Suņi bija vairāk piemēro­ti lejupceļam līdz ezeriem, bet spēcīgajiem mūļiem nesagādāja grūtības vilkt kamanas pa šo nelīdzeno, klinšai­no, izdangāto zemi, kas būtu vēl neizbraucamāka, ja, tem­peratūrai ceļoties, kļūtu mīksta.

Tāpat kā iepriekšējā dienā, Bens Redls un viņa brālēns zināmu ceļa daļu veica kājām, un mūķenes, kuras stindzi­nāja aukstums, vairākkārt sekoja viņu piemēram.

Aizvien tas pats mudžošais un trokšņainais pūlis, aizvien tie paši iemesli, kas šo Čilkutas posmu dara tik mokošu, tās pašas piespiedu apstāšanās, kad kamanu un pajūgu sa­strēgums aizšķērsoja ceļu. Lai tiktu uz priekšu, Izlūkam un viņa vīriem vairākkārt nācās laist darbā dūres.

Skumji bija redzēt dzīvnieku līķus, kas šur tur gulēja nogāžu pakājē. Bet nereti varēja manīt arī kādu nabaga cilvēku, ko bija nogalinājis aukstums un nogurums. Tur tie gulēja bez kapavietas, pamesti zem kokiem aizu dzi­ļumā. Bieži vien ģimenes, vīrieši, sievietes, bērni, nespē­dami turpināt ceļu, pakrita uz ledainās zemes, un neviens necentās tos piecelt. Tad māsas Marta un Madlēna, savu ceļabiedru atbalstītas, mēģināja palīdzēt šiem nelaimiga- jiem un tos atdzīvināt ar kādu malku degvīna, kura viņu kamanās netrūka. Bet ko gan vēl vairāk tur varēja līdzēt? Vai nu šie nelaimīgie nebija varējuši Čilkutas pa­cēlumu veikt citādi kā tikai kājām, vai arī dzīvnieki, kuri tos vilka, bija noklīduši ceļā, kur vēlāk nobeidzās no sala un bada. Un vai nu tas kāds brīnums, arī šiem dzīvniekiem — zirgiem, mūļiem un briežiem — nepiecie­šama ikdienas barības deva.

Starp Skagveju un ezeru ceļu lopbarības cenas bija neiedomājami augstas — četrsimt dolāri par tūkstoš ki­logramiem siena, trīssimt — par tonnu auzu. Par laimi, Izlūka pajūgi bija pietiekami apgādāti, un nebija jābaidās, ka pirms ierašanās masīva ziemeļu pusē barības varētu pietrūkt.

No visiem dzīvniekiem suņiem šajā ziņā klājās vislabāk. Tie vismaz varēja remdēt izsalkumu, saplosot zirgu un mūļu līķus, kas gulēja pārejā, un par tiem viņi gaudodami cīkstē­jās līdz pēdējam kaulam.

Kāpiens turpinājās lēni un neveikli. Divas vai trīs reizes stundas ceturksni bija jāapstājas, lai izlauztu ceļu cauri pūlim. Dažviet, straujos pagriezienos, pāreja bija tik šaura, ka ar visu mantibu tikt uz priekšu bija gandrīz neiespējami. Ceļotāji transportēja galvenokārt saliekamās laivas, un to galvenās daļas bieži vien pārsniedza taciņas platumu. Tās vajadzēja izkraut no kamanām un ar mūļiem vai zirgiem pa vienai vilkt augšā. Tas tad ari prasīja ievērojamu laika patēriņu un radīja pajūgu sastrēgumu.