Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Šīs dienas pēcpusdiena tika veltīta atpūtai. Tomēr bija pēdējais laiks sagatavot šo to braucienam pa ezeriem, ko Izlūks bez vilcināšanās ari uzsāka.

Samijs Skims un Bens Redls bija bezgala apmierināti, ka saistījušies ar šo tik piesardzīgo un lietpratīgo vīru, kurš pašaizliedzīgi gādāja par viņiem un viņu ceļabiedrēm.

Bila Stella ekipējums atradās pašā Lindemana ezera galā, apmetnē, kur jau uzturējās apmēram tūkstotis ceļotāju. Tur, otrpus pakalnam bija ierīkota viņa galvenā noliktava. Tā sastāvēja no koka mājiņas, kas bija sadalīta vairākās, cieši noslēgtās telpās, un to papildināja piebūve, kurā gla­bājās kamanas un citi braucamrīki. Aiz tās bija izvietotas kūtis un kamanu suņu būdas.

Šo Čilkutas pāreju ceļotāji bija iecienījuši vairāk nekā Balto pāreju, kaut gan šī otrā beidzās tieši pie Beneta ezera, tādējādi ļaujot aiztaupīt Lindemana ezera šķērsoša­nu. Satiksme uz šī ezera, vienalga, vai tas bija aizsalis vai ne, noritēja labākos apstākļos nekā pār nebeidzamajiem līdzenumiem un cauri biezajiem masīviem starp Baltās pārejas galu un Beneta ezera dienvidu krastu. Izlūka izvē­lētā pieturvieta kļuva arvien nozīmīgāka. Nodrošinādams ļaudis ar transportu starp Skagveju un Dousonu, viņš labi nopelnīja, katrā ziņā tas bija daudz drošāks peļņas avots nekā Klondaikas atradņu apgūšana.

Bet Bils Stells nebija vienīgais, kurš nodarbojās ar šo ienesīgo amatu. Gan šajā Lindemana ezera, gan Beneta ezera apmetnēs bija arī daudzi citi. Varētu pat teikt, ka šo Kanādas vai Amerikas izcelsmes darboņu pietrūka, jo šajā gadalaikā pārceļotāji tūkstošiem vien plūda uz Dousonu, steigdamies tur nokļūt ekspluatācijas perioda sākumā, kas parasti jārēķina maija pirmajās nedēļās.

Tiesa gan, daudzi no šiem ļaudīm, ekonomisku apsvēru­mu vadīti, negriezās ne pie Izlūka, ne viņa kolēģiem. Viņi tad bija spiesti atvest savu ekipējumu, kamanās iekraut sa­liekamās koka vai skārda laivas, un jūs jau būsiet pamanī­juši, cik grūti ar šo smago bagāžu šķērsot Čilkutas ķēdi. Vieglāk tas nebija ari, izvēloties Balto pāreju, un kā uz viena, tā otra ceļa ievērojama šo materiālu daļa gāja bojā.

Starp šiem ļaudīm bija arī tādi, kas, lai izvairītos no sastrēgumiem un lieliem izdevumiem, ķērās pie citiem līdzekļiem.

Viņi neatveda vis laivas līdz ezeriem, bet lika tās uztai­sīt uz vietas, vai ari darīja to paši. Kokmateriālu šajā ar mežiem tik bagātajā apkārtnē netrūka. Tomēr tas varēja ieilgt. Bija vajadzīgs laiks, lai tos apstrādātu un laivas ap­šūtu. Turklāt laivas bija jātaisa loti rūpīgi, jo vēlāk tās bieži tika pakļautas smagiem triecieniem pret ledājiem vai klintīm. Apmetnes tuvumā jau bija ierīkotas dažas būvēta­vas, darbojās zāģētavas, un celtniecība pamazām kļuva ar­vien aktīvāka.

Karavānai ierodoties, Bilu Stellu sagaidīja viņa palīgs, kurš dzīvoja mājiņā kopā ar dažiem vīriem. Visbiežāk viņi strādāja par ločiem, lai vadītu laivas no ezera uz ezeru līdz pat Jukonas straumei. Uz viņu prasmi varēja paļauties. Šie vīri pārzināja kuģošanas iespējas pat ledus iešanas laikā.

Ņemot vērā, ka laiks bija ļoti auksts, Samijs Skims, Bens Redls un mūķenes ļoti nopriecājās par iespēju ap­mesties Izlūka mājā, kur viņiem tika ierādītas labākās ista­bas. Starpība starp istabas un āra temperatūru bija vairāk nekā divdesmit grādu pēc Celsija. Tomēr atpūta ilga tikai divdesmit četras stundas. Laivas bija gatavas uzņemt bagā­žu, un pārtiku bija paredzēts iegādāties Beneta ezera ap­metnē labvēlīgākos apstākļos.

Vispirms māsai Martai un māsai Madlēnai tika ierādīta mazā, krāsniņas apsildītā istabiņa, un, viņas turp pavadī­dams, Samijs Skims drošināja, ka grūtākais posms ceļā no Skagvejas uz Dousonu esot veikts.

Bet, kad viņš atgriezās viesu telpā, Izlūks, kurš bija dzirdējis šo sarunu, uzskatīja par savu pienākumu sacīt:

— Jā, grūtākais ir veikts attiecībā uz piepūli, bet ne uz laiku. Lai sasniegtu Klondaiku, vēl jāpārvar vairāki simti jūdžu.

— Zinu, zinu, mans brašais Bil, — attrauca Samijs Skims, — bet jādomā, ši ceļojuma otra daļa norisināsies ne tik bīstamos un grūtos apstākļos.

— Tur jūs kļūdāties, Skima kungs, — atbildēja Izlūks.

— Tomēr mums būs tikai jāļaujas ezeru un upju straumēm.

— Bez šaubām, bet ziema vēl ne tuvu nav galā. Līdzko sāksies ledus iešana, mūsu laiva atradīsies starp dreifējo­šiem ledājiem, un ne reizi vien mēs būsim spiesti paši nest visu līdzpaņemto kravu.

— Jā, — nopūtās Samijs Skims, — vēl daudz darba jā­pieliek, lai ļaudis varētu ērti ceļot pa šīm domīnijas terito­rijām. Un nez, vai tāda diena maz pienāks…

— Kādēļ tad ne? — Bens Redls iekarsa. — Tas ir tikai dzelzceļa jautājums. Vai tad drīzumā netiks aizsākti darbi pie dzelzceļa būves no Skagvejas uz Beneta ezeru, kuram paredzēts turpināties līdz Fortselkērkai?… Piecu stundu brauciens līdz ezeram, trīs vilcieni dienā, biļete par piecdesmit frankiem, tonna frakts — trīsdesmit franki… Pie šī inženiera Havkinsa vadītā projekta tiks nodarbināti div­tūkstoš cilvēku, kuru atalgojums ne velti būs franks piec­desmit stundā…

— Labi jau labi! — Samijs Skims iesaucās. — Es zinu, ka tev vienmēr ir precīza informācija, mans dārgais Ben. Bet tu aizmirsti vienu lietu, un arī inženieri to aizmirst: proti, to, ka viss Klondaikas zelts būs izsmelts, pirms dzelzceļš tiks pabeigts, un nebūs vairs ne atradņu, ne zelta meklētāju, ne satiksmes… zeme būs pamesta…

— Kā tad! — Bens Redls sašutis iesaucās. — Vai tādas ir arī jūsu domas, Bil?…

Par atbildi Izlūks tikai noraustīja plecus. Uz otro Bena Redla jautājumu viņš atritināja karti, kas aptvēra visas Ju­konas apūdeņotās teritorijas no ezeru zemes līdz Aļaskas robežai otrpus Klondaikai.

— Lūk, — viņš iesāka, — vispirms Lindemana ezers, kas atrodas Čilkutas pakājē, mums tas jāšķērso visā ga­rumā.

— Un tas būtu? — Samijs Skims interesējās.

— Tikai divas jūdzes, — atbildēja Izlūks. — Ja ezera virsma ir vienmērīgi aizsalusi, vai arī, ja tā ir pilnīgi brīva no ledus, daudz laika tas neprasa…

— Un tālāk? — jautāja Bens Redls.

— Tālāk pusjūdzi mums pašiem būs jānes sava laiva un bagāža līdz Beneta ezera apmetnei. Savukārt tur ceļa il­gums būs atkarīgs no temperatūras, un jūs jau redzējāt, cik ļoti tā diendienā var svārstīties.

— Jā, — apstiprināja Bens Redls, — piecdesmit līdz divdesmit grādu starpība, atkarīgi no tā, vai vējš pūš no ziemeļiem vai dienvidiem.

— Visā visumā, — piemetināja Bens Redls, — priekš­roka dodama sausam aukstumam, tas sniegu padara stingru, un laiva tad var slīdēt kā kamanas. Ar labu suņu pajūgu tam pietiek.

— Un tad, — turpināja Samijs Skims, — mēs būsim ie­radušies pie Beneta ezera…

— Jā, — Izlūks atbildēja, — tā garums no ziemeļiem uz dienvidiem ir divpadsmit jūdzes. Bet, lai to šķērsotu, jārē­ķina ne mazāk kā trīs dienas, ņemot vērā nepieciešamās pauzes, turklāt ezera ūdeņi vēl ir aizsaluši.

— Otrā pusē ir vēl viens pārnesiens?… — pētīdams karti, ierunājās Samijs Skims.

— Nē, tā ir nepilnu jūdzi garā Karibū upīte, kas Be­neta ezeru savieno ar Tagiša ezeru, kurš turpinās septi­ņas vai astoņas jūdzes un dod pieeju Mārša ezeram, kas ir apmēram tikpat liels. Tiesa, atstājot šo ezeru, nāksies izsekot upes likumiem kādu desmit jūdžu garumā, un uz tās straumes aizsākas Vaithorsas krāces. Tās pārvarēt ap­mēram vienu jūdzi garā posmā ir ļoti grūti un dažkārt arī ļoti bīstami. Tad tiek sasniegta Takenas upes sateka, kas ved uz Lebārža ezera galu. Tieši šajā posmā, kad jādodas pāri Vaithorsas krācēm, iespējama vislielākā aiz­ķeršanās. Lebārža ezera augštecē reiz jau esmu aizkavē­jies veselu nedēļu.