Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Izlūka laiva bija liellaivas paveids, jeb drīzāk trīsdesmit piecas pēdas gara strūga. Tās pakaļgalu sedza nojume, zem kuras naktī un pa dienu, kā arī sniega vētru vai lietus laikā varēja patverties divi vai trīs cilvēki. ŠI plakandibene, kurā nesmēlās īpaši daudz ūdens, bija sešas pēdas plata, un tas laivai ]āva nest diezgan lielu buru. Masts bija apmē­ram sešas pēdas augsts. Sliktā laikā šis masts viegli atbrī­vojās no stiprinājuma, to noguldīja uz soliem, un laivu virzīja ar airiem.

Ņemot vērā buras izvietojumu un laivas formu, pūšot spēcīgam, nelabvēlīgam vējam, šis braucamais nebūtu va­dāms. Tomēr ar buru uz priekšu tikt varēja. Bieži vien ga­dījās arī tā, ka locim pa līkumainajām ejām starp ledusgabaliem nācās to vadīt pret vēju. Tad, nolaidis buru un mastu, viņš lika lietā airus, un četru kanādiešu spēcīgo roku vadīti, tie ļāva virzīties uz priekšu visai naski.

Ja salīdzina ar plašajiem Ziemeļamerikas iekšzemes eze­riem, kur vētras plosījās ar negantu spēku, Beneta ezera virs­ma bija mierīga. Šos Kanādas un Aļaskas kalnainos apvidus, tāpat kā Hudzona līci, kalni nespēja pasargāt no polārajām gaisa straumēm, ko vētras sagriež kājām gaisā, un kas ezeru ūdeņos saceļ milzīgus viļņus. Tādēļ laiva, kas nav paredzēta kuģošanai plašos ūdeņos, nespēj turēties vējam pretī un, ja laicīgi nevar sasniegt patvērumu, iet bojā.

Pulksten astoņos sagatavošanas darbi tika pabeigti, ba­gāža nogādāta laivā. Izlūks bija sagādājis pārtikas krājumu rezervi — konservētu gaļu, cepumus, tēju, kafiju, mučeli degvīna un ogļu krājumus krāsniņām, ko novietoja laivas priekšgalā. Turklāt viņi paļāvās uz zveju, jo šajos ūdeņos bija daudz zivju, kā arī uz medījumiem — pīlēm un mežir- bēm, kas mita ezera krastos.

Izlūks bija vienojies arī ar muitu, kas, kā zināms, ir ļoti prasīga. Tad nu nekavējoties varēja doties ceļā, un, kad bura bija uzvilkta, laiva pameta krastu.

Neluto nostājās pie stūres sviras aiz nojumes, zem kuras bija iekārtojušās māsas. Samijs Skims un Bens Redls ieņēma vietu līdzās Bilam Stellām. Četri viri laivas priekšgalā ar ķekšiem bīdīja sāņus ledusgabalus. Laiva pārvietojās pa diezgan platu plaisu, kura kādu pusjūdzi ļāva tai slīdēt aizvējā.

Loča galvenais uzdevums bija izvairīties no ledusgaba- liem, kas dreifēja lejup pa straumi, jo sadursme ar tiem varēja slikti beigties. Ne vienmēr tas bija tik viegli, jo pa ejām virzījās milzums laivu. Izmantojot ledus iešanu un labvēlīgo vēju, vairāki simti strūgu līdz ar rītausmu bija atstājušas Beneta ezera apmetni. Pa vidu šai flotilei bieži vien bija grūti izvairīties no sadursmēm. Un, kad laivas saskrējās, — kādi neganti kliedzieni, kādas lamas, kādi draudi atskanēja no visām pusēm, nemaz nerunājot par grūdienu un belzienu birumu starp laivu ekipāžām!

Bens un Samijs ziņkāri vēroja ezera labo krastu, kuram viņi tuvojās. Krasta smiltīs kuploja dzelteni ērkšķu krūmi, un aiz tiem slējās balti, sniegiem klāti meži. Arī tur darbojās zāģētavas, virs kuru šķindeļu jumtiem cēlās tvaiki un skanēja metāliska šņirkstoņa.

Varēja manīt arī krastos izkliedētas būdas, dažkārt indi­āņu ciemus, kuru iedzīvotāji pārtika no zvejas, un viņu lai­vas krasta smiltis gaidīja, kad kuģošana pa ezeru atkal būs iespējama.

Fonā pie paša apvāršņa iezīmējās dažas augstienes, kas tomēr nespēja pasargāt šo apvidu no ziemeļu ledai­najām strāvām.

Miglu, kas kopš rīta bija krājusies dienvidu pusē, rā­mais vējš nebija izkliedējis. Saule tai nespēja izlauzties, un bija pamats bažām, ka šī migla nolaidīsies līdz ūdens virsmai. Šādos apstākļos kuģot starp dreifējošiem ledus- gabaliem būtu tikpat kā neiespējami. Labākais, ko tādā gadījumā varēja darīt, bija piestāt krastā un nogaidīt, līdz laiks atkal mainīsies.

Pēcpusdienā laiva saskrējās ar kādu policijas laivu, kas riņķoja pa ezera ejām un dažkārt iejaucās ceļotāju ķīvi­ņos. Izlūks pazina laivas priekšnieku, un viņi pārmija dažus vārdus:

— Vēl arvien emigranti, kas no Skagvejas dodas uz Klondaiku?

— Jā, — atbildēja kanādietis, — vairāk nekā vajag….

— Un vairāk nekā no turienes atgriezīsies…

— Tas ir droši! Cik ir tādu, kas šķērsojuši Beneta ezeru?…

— Apmēram piecpadsmit tūkstoši.

— Un tas vēl arvien turpinās?…

— Kā redzat.

— Vai ledus iet arī lejtecē?

— Tā runā.

— Tātad Jukonu iespējams sasniegt kuģojot…

— Jā, ja nepieņemsies sals.

— Uz to var cerēt?…

— Liekas, ka var.

— Paldies.

— Laimīgu ceļu!

Laiks bija rāms, un uz Beneta ezera nekādi šķēršļi ne­gadījās, tomēr ceļš nevedās tik ātri, un divas naktis pārlai­duši uz ezera, ceļotāji tā otrā galā nonāca tikai 10. maija pēcpusdienā.

Šai vietā sākās mazā Karibū upīte, drīzāk kanāls, kas pēc nepilnas jūdzes ietek Tagiša ezerā.

Aizbraukšanai vajadzēja notikt tikai nākamajā dienā pēc nakšņošanas. Apmetni izveidot nebija nepieciešams, Izlū­kam un viņa pasažieriem pietika ar laivu.

Samijs Skims gribēja izmantot dienas pēdējās stundas, lai tuvējos laukos nomedītu kādu mežirbi. Viņš pārnesa vairākus pārus, arī dažas pīles. Šajā ezera apkārtnē putnu bija varen daudz un ar tiem būtu iespējams nodrošināties visam ceļoju­mam,. Samijs Skims bija labs mednieks, un Bens Redls, kurš pievienojās brālēnam, nebija mazāk izveicīgs. No sausiem za­riem viņi krastā sakūra uguni, un, izcepts uz sprakstošas lies­mas, medījums tika atzīts par lielisku.

Septiņarpus jūdzes garo Tagiša ezeru šaura plaisa, ko pa nakti bija aizsprostojis ledus, savienoja ar Mārša ezeru. Negaidot, kad tā atbrīvosies, Izlūks, iznomājis mūļu pajūgu, nolēma kādu pusjūdzi laivu vilkt. Tādējādi nākamajā dienā būs iespējams turpināt kuģošanu pa Mārša ezeru.

Kaut arī viņi bija atstājuši Skagveju pirms divpadsmit dienām, Bilam Stellām un viņa ceļabiedriem vēl bija jāveic simtu sešdesmit divi kilometri.

Lai šķērsotu Mārša ezeru visā septiņarpus jūdžu garumā, viņiem vajadzēja vismaz četrdesmit astoņas stundas. Vējš sāka pūst no ziemeļiem, un, nebūdams pārāk stiprs, ceļotā­jiem nebija diezko labvēlīgs. Izmantot buru kļuva neiespē­jami, un ar airiem ātri tikt uz priekšu nebija ko cerēt.

Kuģojot allaž bija redzami ezera austrumu un rietumu krasti, jo tas bija tikai trīs kilometrus plats. Ezeru ieskāva augsti, gleznaini pakalni, ko sarma un sniegs darīja gaužām baltus. Laivu kustība nešķita tik liela kā uz Beneta ezera, jo daudzas laivas, šķēršļu kavētas, bija atpalikušas.

Mārša ezera galā pieturvieta tika ierīkota 13. maija pēc­pusdienā, un, izpētījis karti, Bens Redls Izlūkam teica:

— Vai mums vēl jāšķērso tikai viens ezers, pēdējais šai apvidū?

— Jā, Redla kungs, — atbildēja Bils Stells, — tas ir Lebārža ezers. Bet tieši šajā ceļojuma daļā gaidāmi vislielā­kie sarežģījumi…

— Jūs taču neteiksiet, ka mums būs jāvelk laiva pa Lūisas upi, kas abus ezerus savieno un plūst tālāk uz ziemeļiem?

— Pa upi ne, bet pa zemi jā, — atbildēja Bils Stells.

— Pārvarēt Vaithorsas krāces bez vilkšanas nav iespējams. Tas allaž bijis ļoti bīstams posms, kur galu dabūjis ne viens vien.

Kuģojot starp Skagveju un Dousonu, šīs krāces rada visnopietnākās briesmas. No astoņdesmit pieciem kilomet­riem, kas šķir Mārša ezeru no Lebārža ezera, tās aizņem trīs, turklāt šajā nelielajā posmā upes kritums nav zemāks par trīsdesmit divām pēdām. Bez tam ūdeņi ir pilni akme­ņiem, pret kuriem, straumes mestas, laivas nenovēršami sašķīst.