Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

— Tātad doties pa upes stāvajiem krastiem nav iespē­jams? — Samijs Skims jautāja.

— Tie ir necaurejami, — Izlūks atbildēja. — Bet patla­ban top sliežu ceļš, pa kuru piekrautās laivas aizgādās krāču lejtecē.

— Un tā kā šis ceļš vēl tikai top, — turpināja Samijs,

— tātad nav pabeigts, Izlūk…

— Nē, kaut gan pie tā strādā simtiem strādnieku.

— Un jūs redzēsiet, mans brašais Bil, ka tas nebūs pa­beigts, kad mēs atgriezīsimies…

— Ja nepaliksiet Klondaikā ilgāk, nekā esat nodomāju­ši, — atbildēja Bils Stells. — Visi labi zina, kad uz turieni dodas, bet nezina, kad no tās atgriezīsies…

— Dzirdi, Ben, — sacīja Samijs, vērsdamies pie brālē­na. Bet viņš pat nemēģināja atbildēt.

Nākamās dienas pēcpusdienā, 15. maijā, laiva, slidot pa upi lejup, sasniedza Vaithorsas krāces. Izlūka laiva nebija vienīgā, kas uzdrīkstējās doties šajā bīstamajā ejā. Sekoja arī citas, un cik nebija tādu, kas, būdamas augštecē, tā arī neparādīsies lejtecē!…

Skaidrs, ka loči, kas nolīgti, lai šķērsotu šīs trīs kilometrus garās Vaithorsas krāces, prasīja augstāku samaksu. Tā kā tā sastādīja simt piecdesmit franku, viņi labi nopelnīja un šo ie­nesīgo darbu nedomāja mainīt pret zelta meklētāju amatu.

Pirms laivas tiek palaistas pa straumi, tās bieži vien ne­pieciešams atbrīvot no daļas kravas, kas tiek paņemta vēlāk. Šādi atvieglotas laivas drošāk iespējams vadīt starp akmeņiem.

Bet Izlūks, kura laivā nebija smaga krava, nedomāja, ka tas ir nepieciešams, un Neluto piekrita viņa domām. Tur­klāt abi divi lieliski pārzināja straumi.

— Jums ne no kā nav jābaidās, — Izlūks drošināja mūķenes.

— Mēs jums uzticamies, — māsa Marta atbildēja.

Šajā vietā straumes ātrums bija piecas jūdzes stundā. Lai pieveiktu šos trīs krāču kilometrus, nevajadzēja ilgu laiku. Bet starp akmeņiem, kas kaprīzi izkaisīti starp abiem kras­tiem, lai izvairītos no ledusgabaliem, neskaitāmām zemū­dens klintīm, kas satriektu pašu pamatīgāko laivu, bija jāmet tik daudz likumu, ka tas ievērojami paildzināja ceļu. Laivai vairākkārt draudēja sadursmes vai nu ar ledusgaba­liem vai kādu citu laivu, un tikai Neluto prasme paglāba to no bēdīga iznākuma.

— Uzmanību… uzmanību! — Izlūks iesaucās, kad laiva bija pārvarējusi trīs ceturtdaļas posma.

Lai nepārkristu pāri laivas malām, vajadzēja cieši turē­ties pie soliem. Pēdējais krāču ūdenskritums bija visbīsta­mākais, un tieši tur notika visvairāk nelaimes gadījumu. Bet Neluto bija vērīga acs, droša roka, nesatricināma aukstasi­nība, un Izlūks zināja, ka uz viņu var paļauties.

Tomēr pa vidu šīm mutuļojošajām un krācošajām strau­mēm nebija iespējams izvairīties no ūdens sasmelšanās laivā, bet vīri ātri to atbrīvoja no šīs nevēlamās kravas, un aiz ūdenskrituma tā atkal bija drošībā.

Kad laiva, tā sacīt, iedūrās tukšumā, abi brālēni pauda zināmas emocijas. Bet māsas aizvērtām acīm pārkrustījās ar trīcošu roku.

— Un tagad, — cerīgi iesaucās Samijs Skims, — bries­mīgākais ir garām, Bil?…

— Bez šaubām, — piemetināja Bens Redls.

— Kungi, mums vēl tikai jāšķērso Lebārža ezers un jā­veic apmēram simtu sešdesmit jūdzes pa Lūisas upi, — pa­ziņoja Izlūks. — Izņemot vienu vai divas sarežģītākas pārejas, ko, protams, nevar salīdzināt ar Vaithorsas krā­cēm, grūtākais ir aiz muguras.

— Tad nu, manas māsas, — smiedamies piebilda Sa­mijs Skims, — vēl tikai simt sešdesmit jūdžu, mēs, tā teikt, esam tikpat kā klāt, un jums ne par ko vairs nav jāuztraucas.

— Un tomēr… par jums, kungi, — māsa Madlēna iebil­da, — jo atpakaļceļā jums atkal būs jāpārvar šīs krāces, kas varbūt būs vēl bīstamākas…

— Jums taisnība, māsa, — sacīja Samijs, — un droši vien prātīgāk būs nemaz neatgriezties!…

— Vismaz, kamēr sliežu ceļš nebūs lietošanas kārtībā, — piezīmēja Bens.

— Ja tikai mēs gaidīsim gadu vai divus, Ben…

Bet kas būtu vēl labāk, kas darītu ceļojumu vēl vieglāku, ja ne dzelzceļš, kura būve no Skagvejas līdz Vaithorsas krācēm, un tālāk līdz Dousonai tika jau apspriesta. No tā brīža — nekādas kuģošanas pa ezeriem, nekādu grūtību. Lai no Čilkutas nokļūtu Klondaikā, būs vajadzīgs mazāk dienu nekā pašreiz nedēļu. Taču kad vēl nonāks līdz šo projektu īstenošanai, un vai darbi vispār tiks uzsākti?

Kad 16. maija vakarā Izlūka karavāna sasniedza Lebārža ezera tālāko punktu, no Skagvejas viņus šķīra trīssimt pieci kilometri.

Vispirms apspriedies ar Neluto, Bils Stells šajā apmetnē nolēma apstāties uz divdesmit četrām stundām. No ziemeļu puses pūta spēcīgs vējš. Baidīdamies, ka varētu sacelties liela vētra, locis uzskatīja, ka mēģināt šķērsot ezeru šajos apstāk­ļos ir bīstami. Turklāt pat ar airu palīdzību laiva tikai ar grū­tībām varētu sasniegt brīvos ūdeņus, vēl jo vairāk tādēļ, ka vēja brāzmas ledus dreifēšanu bija apturējušas. Varēja notikt, ka izveidojas ledus sastrēgums, jo temperatūra kritās un ter­mometrs rādīja jau divus grādus zem nulles.

Šajā apmetnē, kas veidota pēc tāda paša plānojuma un tām pašām vajadzībām kā Lindemana un Beneta ezera ap­metnes, bija jau kādas simt mājas un būdas. Vienu no šīm mājām greznoja viesnīcas nosaukums, un lieki būtu minēt, ka cenas tajā bija neparasti augstas un ērtību nekādu. Tomēr Samijs Skims, Bens Redls un mūķenes varēja atrast brīvas istabas.

Vakarā, sapulcējušies viesnīcas zālē, abi brālēni un Bils Stells apsprieda ceļojuma iespējamo ilgumu.

— Kad būsim šķērsojuši Lebārža ezeru un izbraukuši Lūisas upi, — Izlūks teica, — mēs nevarēsim veikt vairāk kā četras, piecas jūdzes dienā. Un tā kā līdz Dousonai vēl ir simt sešdesmit jūdžu, rēķinu, ka tur ierasties varēsim ne ātrāk kā jūnija pirmajā nedēļā.

— Tātad mēs nekuģosim nakti? — Bens Redls jautāja.

— Tas būtu neapdomīgi, jo Lūisa ir pilna ar ledusgaba­liem, — Stells atbildēja. — Neluto negrib riskēt…

— Tātad mēs piestāsim vai nu vienā vai otrā krastā, — Samijs Skims piezīmēja.

— Jā, Skima kungs, un, ja tuvumā būs medījums, jums būs gana laika doties labās medībās…

— Es nekavēšos raidīt pāris labu bises šāvienu.

— Jums tādu iespēju netrūks, esmu par to pārliecināts.

— Bet vai, ierodoties Klondaikā tikai jūnija pirmajā ne­dēļā, nebūs jau par vēlu sākt izmantot zemes gabalu?… — vaicāja Bens Redls.

— Nē, Redla kungs, — Izlūks atbildēja. — Padomājiet par tiem tūkstošiem emigrantu, kas palikuši iepakaļ un tur ieradīsies tikai pēc mums. Darbus uzsākt iespējams tikai jū­nija vidū, kad zeme pilnīgi atkus.usi.

— Turklāt mums tas ir mazsvarīgi, — Samijs piemetināja. — Ne jau lai rakņātos 129. iecirknī, mēs turp dodamies, bet, lai to pārdotu par izdevīgāko cenu. Un, cerot, ka šis darījums mūs tur aizkavēs tikai līdz jūlijam, mums būs pietiekoši laika atgriezties Monreālā, pirms iestājas ziema.

Apmēram piecdesmit kilometru garais Lebārža ezers sa­stāvēja no divām daļām, kas saplūda vietā, no kuras iztek Lūisas upe, lai tālāk plūstu ziemeļu virzienā. Uzsākot ceļu 18. maija ritā, lai šķērsotu ezera pirmo daļu, laivai va­jadzēja četrdesmit astoņas stundas.

20. maija pēcpusdienā ap pulksten pieciem Izlūks un viņa biedri, pārcietuši stipras vētras, sasniedz Lūisas ūde­ņus, kas nogriežas uz ziemeļaustrumiem un turpinās līdz pat Fortselkērkai. Nākamajā dienā laiva uzsāka ceļu starp kustīgajiem ledusgabaliem, cik iespējams turēdamās upes vidū, kur straume veidoja brīvu eju.