Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

No šī apgalvojuma varēja secināt, ka ceļojuma sākumā laiva nesastaps brīvus ūdeņus, vismaz straujas pārmaiņas atmosfērā nav paredzamas, kas šajos platuma grādos ir visai pārsteidzoši. Viens bija droši — uz Lindemana ezera paredzama nevis kuģošana, bet kamanu braukšana. Tomēr mūķenes laivā, kas slīdēja uz vieniem sāniem, atrada vietu, un vīri tai sekoja kājām.

Uzsākot ceļu, neiztika bez saucieniem un pātagām, lai iekustinātu pajūgu. Turklāt kustība uz ezera bija visai dzīva — vairāki simti emigrantu un visu veidu braucamie.

Ta kā ledus bija līdzens, Bens Redls un Samijs Skims bija apāvuši mokasīnus, un, ja nebūtu nepieciešams turēties aiz laivas, viņi ezeru būtu šķērsojuši pusstundas laikā. Tomēr labāk, lai karavāna neizklīst un nemitīgi atrodas Iz­lūka uzraudzībā.

Laiks bija rāms, iepriekšējās dienas asais vējš bija atslā- bis. Taču aukstums turējās ap divpadsmit grādiem zem nul­les — visnotaļ labvēlīgs apstāklis, lai atvieglotu iešanu, ko sniega vētras izvērš tik mokošu. Taču ceļš nevedās ātri, turklāt mūķenes zināmu ceļa daļu vēlējas iet kājām. Dažās vietās ledus kļuva tik nelīdzens, un laiva pārcieta tādus sa­tricinājumus, ka bija grūti tajā noturēties, un tā draudēja apgāzties.

īsi sakot, astoņus Lindemana ezera kilometrus ceļotāji nevarēja pieveikt ātrāk par vienpadsmitiem rītā. Attālums, kas to šķir no Beneta ezera, kaut arī tikai pusjūdzi liels, prasīja vēl vienu stundu. Tātad Izlūks un viņa karavāna ezera dienvidu gala apmetnē ieradās pusdienlaikā.

Beneta ezers, viens no plašākajiem šajā apkārtnē, virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem stiepās desmit jūdžu garumā.

Ja tvaikoņi — tie vēl tikai jāievieš — ceļotājus nogādā­tu līdz Vaithorsas krācēm, ja otrpus šim krācēm citi tvaiko­ņi tos aizvestu līdz Lebārža ezera ziemeļu galam, cik daudzas ķibeles, likstas un ciešanas tiktu aiztaupitas, līdz viņi sasniegtu Lūisas upi, kas pie Fortselkērkas ietek Juko- nā. Tiesa gan, šie transporta līdzekļi varētu uzsākt kursēt tikai tad, kad ledus ezeros un upēs būtu izgājis, un tas dažkārt turpinās līdz pat maija pēdējām dienām. Pēc tam vēl jāpārvar attālums līdz Dousonai, kas arī nav no maza­jiem, jo tiek lēsts apmēram simt divdesmit līdz simt trīsdes­mit jūdžu.

Tātad šajā laikā tvaikoņi nekursēja ne ezeros, ne pa Lūisas upi. Tas bija vēl tikai projekts, gluži kā dzelzceļš ar sākuma punktu Skagvejā, un izceļotājiem bija jāsamierinās ar mokpilnu ceļojumu. Acīmredzot, kad Klondaika būs iz­rakņāta un iztukšota līdz pat visapslēptākajām dzīlēm, kalnraču pūlis atstās zemi, lai tajā nekad vairs neatgrieztos. Bet varbūt aizritēs vēl pusgadsimts, līdz kaplis būs izcēlis pēdējo zelta gabalu.

Beneta ezera apmetnē ļaužu pieplūdums bija tikpat liels kā Šīpkempā pie Čilkutas pārejas un pie Lindemana ezera. Tajā uzturējās vairāki tūkstoši cilvēku, gaidīdami iespēju turpināt ceļu. Visās malās bija uzslietas teltis, ko drīzumā, ja plūsma uz Klondaiku turpināsies vēl dažus gadus, aizstās būdas un mājas.

Jau tagad šīs pilsētas iedīglī bija atrodamas iebraucamās vietas, kas pamazām kļuva par viesnīcām. Un vai tajās, par spīti pilnigam komforta trūkumam, jau tagad par guļvietām un ēdienu netika pieprasīta milzu nauda? Turklāt apmetnē bija ierīkots arī policijas iecirknis, un ezera krastos, kas noauguši ar kokiem, šur tur aktīvi darbojās kokzāģētavas un kuģu būvētavas.

Policisti strādāja ne tikai apmetnes robežās. Kanādas valdība bija norīkojusi viņus visā teritorijā. Likumsargu darbs šajā avantūristu pasaulē bieži vien bija bīstams, un tikai ar grūtībām tie spēja nodrošināt kārtību un drošību uz Klondaikas ceļiem.

Savās laika prognozēs indiānis Neluto nebija kļūdījies. Pēcpusdienā atmosfērā notika straujas pārmaiņas. Vējam pūšot no dienvidiem, termometra stabiņš uzkāpa līdz nullei pēc Celsija — pazīmes, kas nevarēja pievilt. Tas liecināja par aukstās sezonas beigām, tātad atkusnis izraisīs ledus ie­šanu, un ezeru ūdeņi un straumes taps brīvi kuģošanai.

Maija pirmajā nedēļā Beneta ezera virsma vairs nebija pilnīgi aizsalusi. Starp ledus laukumiem pavērās ejas, pa kurām laivas varētu izbraukt. Četrdesmit kilometri, ciktāl ezers stiepās, bez šaubām, dubultotos, bet tā vismaz varētu izvairīties no laivu vilkšanas, un, ja kuģošana notiktu vai nu ar airu, vai buru palīdzību, varētu pat iegūt laiku. Jeb­kurā gadījumā ezera šķērsošana sagādātu mazāk pūļu.

Pēcpusdienā temperatūra uzkāpa vēl augstāk. Daži ledus- gabali sāka dreifēt uz ziemeļiem. Ja nākamajā naktī sals spēji neatsāksies, Izlūks bez grūtībām sasniegs ezera ziemeļu galu.

Samijs Skims, Bens Redls un Mizērikordas māsas līdz nākamajai dienai patvērumu rada vienā no apmetnes māji­ņām. Lai gan tur viņi netika izguldīti ar tādām ērtībām kā iepriekšējā vakarā pie Izlūka, vismaz nebija jāpacieš ap­metnes kņada.

Naktī temperatūra nekritās. Un, kad atausa diena, 9. maijs, Bils Stells secināja, ka kuģot varēs visai labvēlīgos apstākļos. Vējš pūta no dienvidiem, nekļūdams dzestrāks, mākoņi drūzmējās augstu debesīs, un vējš, ja tā turpināsies, ļaus izmantot buru.

Kopš rītausmas Izlūks darbojās gar laivu — krāva tajā bagāžu un pārtiku. Šajā nodarbē palīdzēja Neluto un četri kanādieši, kuri parasti, vadot izceļotājus no Skagvejas uz Dousonu, veidoja viņa komandu.

Kad abi brālēni viņam krastā pievienojās, tika uzsākta saruna.

— Nu ko, — Izlūkam jautāja Samijs Skims, — kāds jums rādās laiks? Vai ar Klondaikas ziemas saliem būtu cauri?

— Es negribētu to apgalvot, — atbildēja Izlūks, — bet liekas — upes un ezeri drīzumā atkusis. Turklāt, izvēloties šo ceļu, pat ja tas prasīs vairāk laika, mūsu laivai…

— Nevajadzēs atstāt savu dabisko elementu, — no­beidza Samijs Skims.

— Un ko par to domā Neluto? — ierunājās Bens Redls.

— Viņš ir ar mani vienisprātis, — Izlūks atbildēja.

— Bet vai nav jābaidās no dreifējošiem ledusgaba- liem?…

— Mūsu locis ir pieredzējis un darīs visu iespējamo, lai no tiem izvairītos, — atbildēja Izlūks. — Turklāt šī laiva ir izturīga, tā apliecinājusi sevi kuģojot ledus iešanas laikā, un briesmu gadījumā mēs varēsim viegli atrast patvērumu ezera krastā…

— Krastā piestāt būtu visai nogurdinoši, — piezīmēja Samijs, — un vēlams, lai mēs to spētu aiztaupīt mūsu ceļa­biedrēm…

— Mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos, Skima kungs, — attrauca Izlūks.

Tad, pasaucis Neluto, kurš bija nokāpis krastā, viņš tam teica:

— Neluto, ko tu domā par ledus iešanu?…

— Jau divas dienas kopš pirmie ledusgabali izkustēju­šies, — locis atbildēja. — Pēc tā var spriest, ka ezera augšgals ir brīvs…

— Un vējš?…

— Tas sacēlies divas stundas pirms rītausmas un ir mums labvēlīgs…

— Bet vai pieturēsies?…

Neluto pagriezās un uzmeta skatienu apvārsnim dienvidu pusē, kuru kādu jūdzi tālāk piesedza Čilkutas masīvs. No tās puses lēni virzījās daži mākoņi, un pāri kalna sāniem slīdēja viegla migla.

Pastiepis roku šajā virzienā, locis atbildēja:

— Manuprāt, vējš turēsies līdz vakaram.

— Bet rit?… — jautāja Bens Radis.

— Rit… tad jau redzēsim, — Neluto vienkārši noteica.

— Dodamies ceļā, — nokomandēja Bils Stells, kuram pēc brīža pievienojās māsas.