Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Vakarā ap pulksten pieciem Izlūks deva rīkojumu pie­stāt labajā krastā, kur cerēja pārlaist nakti. Samijs Skims tūdaļ kāpa malā. Pēc neilga brīža atskanēja vairāki šā­vieni, un pāris pīļu un mežirbju atļāva ietaupīt konservus vakariņām.

Uz šādu naktsguļu iekārtojās ne tikai Bils Stells, bet ari citas laivas, kas devās lejup pa Lūisas straumi, un krastos iedegās vairāku apmetņu ugunskuri.

Sākot no šodienas, atkušņa jautājums šķita atrisināts. Dienvidu vēja ietekmē termometrs turējās piecus līdz sešus grādus virs nulles. Vairs nebija jāraizējas, ka upe varētu aizsalt. Ceļotājiem sava mantība vairs nebija ne jāvelk, ne jānes. Droši vien Lindemana, Beneta, Tagiša, Mārša un Lebārža ezeri jau bija brīvi no ledus, un straume ātri nesa ledusgabalus uz lejteci.

Šo naksnīgo apmetņu laikā ar plēsīgiem dzīvniekiem ne­bija jāsastopas. Lūisas apkārtnē nekas neliecināja par lāču klātbūtni, un Samijam par lielu nožēlu nepavērās iespēja pieveikt vienu no šiem lieliskajiem ķepaiņiem. Tomēr re­vanša dēļ vajadzēja aizstāvēties pret odiem, kas miriādēm uzbruka krastiem un, saglabājot uguni visu nakti, tikai ar grūtībām izdevās izvairīties no to sāpīgajiem un nepatīka­majiem dzēlieniem.

Nobraukuši kādus piecdesmit kilometrus pa Lūisas upi, Izlūks un viņa biedri 23. maija pēcpusdienā ieraudzīja Hu- talingas upes sateku, bet nākamajā dienā Bigsamenu — divas Lūisas pietekas. Varēja manīt, kā šo pieteku iespaidā upes zilie ūdeņi mainīja krāsu. Nākamajā dienā laiva brau­ca garām Volšas grīvai. Kalnrači šo vietu bija pametuši, klīda runas, ka tā esot tukša kā pēdīgā nabaga kabata.

Tālāk sekoja Kasjāra — smilšu sēklis, kurš virs ūdens parādās tikai bēguma posmā, un uz kura daži zelta meklē­tāji mēneša laikā iemantoja trīsdesmit tūkstošus franku zeltā, un kur vēl aizvien iegūstami šī cēlmetāla putekļi.

Labam laikam mijoties ar sliktu, ceļojums turpinājās, bet aukstums nelika sevi daudz just. Laiva uz priekšu virzījās te ar airu, te buru palīdzību, un dažās ļoti līkumainās ejās vīriem vajadzēja to vilkt virvē. Bet, virzoties gar krastiem, kur slējās augstas klintis, bija jāievēro piesardzība, jo no tiem dažkārt vēlās milzīgas lavīnas.

30. maijā lielākā daļa Jukonas augšteces Lūisas bija veikta. Karavāna atradās kādas sešdesmit jūdzes no Lebār­ža ezera. Tālāk jāpārvar Faivfingeras krāces. Bez zināmas piepūles tas nebija izdarāms. Upi šajā vietā aizsprosto pie­cas salas, kas veido lielus atvarus un pat ūdenskritumus, no kuriem locim jāuzmanās. Pēc Neluto domām, piesardzī­ba nekaitētu, vajadzētu piestāt krastā, jo, ūdens līmenim ceļoties, straume kļuva gandrīz nevaldāma. Bet, pārvarējuši šīs krāces un dažus lejteces kilometrus, pasažieri un pasa­žieres ieņēma vietas laivā, kas līdz pat Fortselkērkai, līdz

kurai to šķīra kādas divdesmit jūdzes, nopietnus šķēršļus vairs nesastapa.

31. maijā Izlūks apstājās Turīnas apmetnē, kas bija ierī­kota uz klints, nosētas ar pirmajiem pavasara ziediem — anemonēm, krokusiem, smaržīgiem paegļiem. Savas teltis tur bija uzslējuši neskaitāmi izceļotāji. Tā kā laivai bija ne­pieciešams mazs remonts, tā tur palika divdesmit četras stundas. Samijs Skims varēja ļauties savam vaļaspriekam. Medījumi, it īpaši pelēkie strazdi, tur bija pārpilnībā, un viņš būtu varējis medīt visu nakti, jo šajos platuma grādos un gada laikā tumsa starp saulrietu un saullēktu bija visai nosacīta.

Nākamajās divās dienās, pateicoties straumei, kas plūda ar ātrumu trīs jūdzes stundā, laiva naski pārvarēja upi. Otrā jūnija rītā, izgājusi cauri Maiersellas salu labirintiem, tā tuvojās kreisajam krastam un piestāja pie Fortselkērkas.

Šis forts 1848. gadā tika uzcelts Hudzona līča kompāni­jas aģentu aizsardzībai, bet 1852. gadā indiāņi to nopostīja un patlaban tas, kas reiz bija forts, ir vairs tikai labi apgā­dāts tirgus. Indiāņu būdu un emigrantu telšu ieskauts, tas aizsargā lielās artērijas no šis vietas — Jukonas — plato; šeit tajā ieplūst arī Peli, Jukonas galvenās labā krasta pie­tekas, ūdeņi.

Fortselkērkā Izlūks apgādājās ar pārtiku, viņš tur atrada visu, kas nepieciešams, tiesa par augstām cenām, jo pat visnecilākajā iebraucamajā vietā par visvienkāršāko maltīti bija jāmaksā trīs dolāri.

3. jūnija rītā pēc divdesmit četru stundu ilgas atpūtas laiva atkal uzsāka ceļu, šoreiz pa Jukonas straumi. Laiks bija ļoti nenoteikts, te lietus, te saulainas, skaidras debesis, bet lielais sals bija pazudis uz neatgriešanos, un temperatū­ra tuvojās desmit grādiem virs nulles.

Izlūks nepiestādams pabrauca garām Stjuartas upes sate­kai, kas arī sāka pievilkt zināmu skaitu zelta meklētāju, un arvien biežāk pie trīssimt kilometru garās straumes, kas nāk no austrumiem, parādījās iecirkņi. Tad laiva uz pus dienu apstājās Ožilvī, Jukonas labajā krastā.

Lejtecē upe bija jau ievērojami platāka, un laivas starp daudzajiem ledus gabaliem, kas dreifēja ziemeļu virzienā, varēja pārvietoties bez grūtībām.

Atstājuši aiz sevis Indiāņu upes un Sešdesmitjūdžu upes ietekas, kas atrodas četrdesmit astoņus kilomerus no Douso­nas pretējos krastos viena otrai iepretī, aizsteidzoties garām Beikerkrlka ietekai, Izlūks un viņa kompanjoni 6. jūnija pēc­pusdienā beidzot spēra kāju Klondaikas galvaspilsētā.

Tas ir plašs rajons, ko reizē apskalo divu okeānu — Ziemeļu Ledus un Klusā okeāna — ūdeņi un šo Ziemeļ­amerikas daļu sauc par Aļasku. Tās platība ir pusotra miljona kvadrātkilometru. Krievu impērija to pārdeva ame­rikāņiem, kā runā, ne tik daudz simpatizējot Savienotajām Valstīm, cik aiz antipātijām pret Lielbritāniju. Katrā ziņā panākt, lai Aļaska nekļūst par amerikāņu īpašumu, bet kal­potu Kanādas vai Britu Kolumbijas paplašināšanai, būtu bijis grūti. Un, starp citu, vai nākotne neapstiprinās slave­no Monro doktrīnu «visu Ameriku amerikāņiem»?

Ja neņem vērā zelta dzīslas, diez vai būtu iespējams gūt lielu peļņu no šīs Jukonas apūdeņotās pa pusei Kanādas, pa pusei Aļaskas teritorijas, kas daļēji atrodas otrpus polā­rajam lokam, un kuras zeme nav piemērota nekāda veida lauksaimniecībai. Tomēr neaizmirsīsim, ka tajā atrodas arī Baranova, Amirotē, un Velsas Prinča salas, kas pieder Aļaskai, tāpat kā Aleutu salu arhipelāgs. Šis apvidus stiep­jas trīspadsmit tūkstošu kilometru garumā, un ostas šajā vētrainajā piekrastē sniedz patvērumu kuģiem, sākot no Aļaskas galvaspilsētas Sitkas līdz Sentmišelai, kas atrodas pie Jukonas — vienas no lielākajām Jaunās Pasaules upēm — grīvas.

Pēc tam, kad krievi to 1730. gadā bija atklājuši un 1741. apguvuši, Aļaskas kopējais iedzīvotāju skaits nepār­sniedza trīsdesmit trīs tūkstošus. Vairums bija indiāņu izcel­smes, bet patlaban šo apkārtni apsēduši emigrantu un zeltraču bari, kurus zelta iegulu atklāšana jau pāris gadus vilina uz Klondaiku.

Par robežlīniju starp Aļasku un Kanādu tika izvēlēts simt četrdesmit pirmais meridiāns, kas sākas Senteliasa kal­nos piectūkstoš astoņsimt divdesmit divu metru augstumā un beidzas Ziemeļu Ledus okeānā. Bet dienvidu robeža, iespē­jams, nav visai precīzi fiksēta, jo, sekojot upju gultnēm, ir visai izlocīta.

Uzmetot skatienu Aļaskas kartei, redzams, ka lielākā daļa zemes ir līdzena. Kalnainie rajoni iezīmējas tikai dienvidos. Tur ar Aļaskas grēdu aizsākas Kordiljeri, kuri turpinās cauri Kolumbijai un Kalifornijai.

Tomēr visvairāk pārsteidz Jukonas baseins. Apūdeņojusi Kanādu un virzīdamās uz ziemeļiem līdz Fortkūdjahai, iz­vagojot apvidu ar savām pietekām un pieteku pietekām, tā veido milzīgo Jukonas hidrogrāfisko tīklu, kurā krustojas Peli, Bigsamena, Hutalinga, Stjuarta, Sešdesmitjūdžu upe, Četrdesmitjūdžu krīks, Indiāņu upe un Klondaikas upe; šī lieliskā upe met likumu līdz Fortjukonai, lai tālāk dotos uz dienvidaustrumiem un pie Sentmišelas ietecētu Beringa jūrā.