Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Tā sacīja doktors Pilkokss, anglo-kanādietis, apaļus četrdesmit gadus vecs, spēcīgs, aktīvs, apķērīgs, neiedragā- jamu veselību, ar miesas būvi, kam neviena slimība neķērās klāt, un kurai, likās, piemita neticama imunitāte. Pirms gada viņš bija apmeties šajā pilsētā, kas viņa amatam sagā­dāja lieliskas iespējas, jo, liekas, tikšanos tur sarunājušas visas iespējamās epidēmijas, nemaz nerunājot par endēmis- ko zelta drudzi, pret kuru viņš starp citu, tāpat kā Samijs Skims bija potēts.

Doktors Pilkokss bija reizē gan ārsts, gan ķirurgs, gan aptiekārs un zobārsts. Un tā kā viņam bija prasmīga un pieredzējuša ārsta slava, klienti straumēm vien plūda uz viņa visai komfortablo māju Frontstrītā, vienā no Dousonas galvenajām ielām.

Tāpat jāpiebilst, ka doktors Pilkokss bija galvenais ārsts slimnīcā, kuras virsmāsa gaidīja abu Mizērikordas māsu ie­rašanos.

Bils Stells doktoru pazina jau sen, kopš laika, kad kā izlūks bija dienējis kanādiešu armijā. Emigrantu ģimenēm, ko pats bija atvedis no Skagvejas uz Klondaiku, viņš vien­mēr nelaimes gadījumā ieteica uzmeklēt doktoru Pilkoksu. Gluži dabiski, ka viņš vēlējās iepazīstināt Benu Redlu un Samiju Skimu ar šo tik cienījamo vīru, kura centība jau līdzinājās filantropijai. Kur gan vēl viņi satiktu kādu, kurš tik labi būtu informēts par visu, kas notiek zemē; jā, šis doktors bija tik daudz veiksmju un neveiksmju liecinieks. Ja kāds bija spējīgs dot labu padomu gluži tāpat kā labu izmeklēšanu vai labas zāles, tad tas bija šis lieliskais vīrs. Turklāt, par spīti satraucošajām kaislībām, kas uzvirmoja pilsētā, līdzko to sasniedza ziņa par kādu jaunu atklājumu, viņš vienmēr saglabāja aukstasinību, palikdams uzticīgs savam darbam un nekad neizjuzdams tieksmi raust zeltu savai kabatai. Turklāt doktors Pilkokss bija lepns par savu pilsētu un jau kopš pirmā Samija Skima apmeklējuma to ne mazākajā mērā neslēpa.

— Jā, — viņš noskaldīja, — Dousonā jau ir cienīga nest Klondaikas galvaspilsētas vārdu, ko tai piešķīrusi Ka­nādas valdība.

— Bet man liekas, ka tā tik tikko ir uzcelta, doktor, — iebilda Samijs Skims.

— Ja tā vēl nav uzcelta pilnīgi, tad drīz tāda būs, jo ie­dzīvotāju skaits ar katru dienu pieaug…

— Un cik to ir pašlaik?… — jautāja Samijs.

— Vairāk nekā divdesmit tūkstoši, kungs…

— Kuri, iespējams, šeit uzturas tikai caurbraucot…

— Atvainojiet, es domāju tos, kas šeit apmetušies ar visām ģimenēm un ne vairāk par mani sapņo to pamest…

— Tomēr, — Samijs Skims, kuram sagādāja prieku kai­tināt lielisko ārstu, turpināja, — Dousonā es nesaskatu neko ^galvaspilsētai raksturīgu…

— Kā, — piepūzdamies iesaucās doktors Pilkokss, un tas lika viņam izskatīties vēl apaļākam, — bet tā taču ir Jukonas teritoriju galvenā komisāra majora Džeimsa Volša rezidence un šeit ir apmetušies visu kategoriju ierēdņi, kādus jūs neat­radīsiet ne Kolumbijas, ne domīnijas lielpilsētās!…

— Kādi tad, doktor?…

— Augstākās tiesas tiesnesis Makss Gīra kungs, zelta lietu komisārs T. Foseta kungs, Koronnas zemju komisārs Veida kungs, Amerikas Savienoto Valstu konsuls, Francijas konsulāta pārstāvis…

— Jā, bet tie ir augsti administratīvās pārvaldes pārstāv­ji, — bilda Samijs Skims. — Taču, kas attiecas uz tirdzniecību…

— Mums jau ir divas bankas, — attrauca doktors, — Toronto Kanādas Tirdzniecības banka, ko vada H. T. Villa kungs un Britu Ziemejamerikas banka…

— Un baznīcas?…

— Dousonā to ir trīs, Skima kungs, viena katoļu baznī­ca, kur kalpo jezuīts tēvs Džadžs un oblāts Dezmarē, re- formātu baznīca un angļu protestantu baznīca…

— Tas ir labi, doktor, attiecībā uz iedzīvotāju dvēseļu glābšanu. Bet, par viņu sabiedrisko drošību runājot…

— Un kādas ir jūsu domas, Skima kungs, par policijas galveno komandantu Stērna kungu, franču izcelsmes kanā­dieti, un kapteini Harperu, kurš vada pasta servisu, starp citu, abu pakļautībā ir ap sešdesmit vīru?…

— Es teiktu, ka ar šo policijas nodaļu, iespējams, pat nepietiek, ņemot vērā ar katru dienu pieaugošo douso- niešu skaitu…

— Nu ko, atbilstoši vajadzībām tā tiks paplašināta. Ka­nādas valdība darīs visu, lai Klondaikas galvaspilsētas ie­dzīvotājiem garantētu drošību!

Vajadzēja tikai dzirdēt, kā krietnais doktors izrunāja šos vārdus — Klondaikas galvaspilsēta! Un Samijs Skims turpināja:

— Pēc visa spriežot, tā vien liekas, ka tad, kad apkār­tnes iegulas būs iztukšotas, Dousonai būs lemts panīkt…

— Iztukšotas… Klondaikas iegulas! — iesaucās doktors Pilkokss. — Bet tās ir neiztukšojamas, Skima kungs!… Katru dienu gar krīkiem tiek atklātas jaunas raktuves!… Katru dienu tiek apgūti jauni zemes gabali! Un es nezinu, vai pasaulē ir vēl kāda pilsēta, kuras eksistence būtu vēl drošāka nekā Klondaikas galvaspilsētai!

Samijs Skims negribēja turpināt šo veltīgo diskusiju. Vai Dousonai bija lemti divi vai divi tūkstoši gadu, kas viņam gar to daļas, jo viņam tajā būs jāpavada tikai īss laika sprīdis!

Lai cik neizsīkstoša, pēc doktora vārdiem, arī būtu šī zeme, tās krājumi tomēr reiz izsīks, un, ka pilsēta izdzīvos, kad tai vairs nebūs nekāda iemesla eksistēt, turklāt tik no­žēlojamos dzīves apstākļos — uz polārā loka robežas, bija mazas izredzes. Bet, tā kā doktors tai piedēvēja lielāku dzīvotspēju nekā jebkurai citai Kanādas pilsētai — Kvebe- kai, Otavai vai Monreālai, iebilst viņam nebija jēgas. Sami­jam un Benam rūpēja tikai tas, lai Dousonā būtu viesnīca.

Tur tādu bija vismaz trīs — Yukon Hotel, Klondike Hotel, Northern Hotel — un pēdējā abi brālēni atrada istabu.

Ņemot vērā, ka zeltrači turpināja plūst uz Dousonu, viesnīcu īpašniekiem netrūka iespēju gūt labu peļņu. Par istabu bija jāmaksā septiņi dolāri dienā, par katru ēdienrei­zi trīs dolāri, par ikdienas apkalpošanu dolārs, par bārdas skūšanu atkal dolārs, bet par matu griešanu — pusotrs.

— Laimīgā kārtā, — Samijs Skims piezimēja, — mums vairs nepiemīt paradums skūties… Un, lai nogrieztu matus, mēs pagaidīsim, līdz atgriezīsimies Monreālā!

Ievērojot jau minētos skaitļus, nav jābrīnās, ka Klondai­kas galvaspilsētā viss bija ļoti dārgs. Kurš, pateicoties lai­mīgam gadījumam, nebija ātri ticis pie kapitāla, gandrīz droši īsā laika sprīdī izputēja. Par to var spriest pēc uz­skrūvētajām cenām Dousonas tirgū: cukurs maksāja franku piecdesmit līdz divi franki par mārciņu, sālīts speķis — franku divdesmit pieci, gaļas konservi — divi franki par kārbu, glāze piena — divi franki piecdesmit, kukurūzas un auzu milti — franku divdesmit pieci, risi, aprikozes un āboli — franku divdesmit pieci, kaltēti kartupeļi — trīs frankus, sīpoli — trīs franki septiņdesmit pieci, sviests — pieci franki, ducis olu — divpadsmit franki piecdesmit, medus — trīs franki piecdesmit, kafija un tēja no pieciem līdz divpadsmit frankiem, sāls — franku, pipari — piecus frankus, tabaka — divpadsmit franki piecdesmit, pieci apelsīni — trīs frankus un citroni — divdesmit piecus frankus par duci, liellopu gaļa — seši franki piecdesmit, jēra gaļa — pieci franki, aļņa gaļa — pieci franki, zivis — divi franki piecdesmit. Kas attiecas uz pirtīm, par pa­rastajām bija jāmaksā divpadsmit franki piecdesmit, un par krievu — simtu sešdesmit. Tātad Samijs Skims samierinājās ar parastajām pirtīm.

Tobrīd Dousonā stiepās divu kilometru garumā gar Ju­konas labo krastu. No šī krasta līdz tuvākajiem pakalniem mērojams tūkstoš divsimt metru liels attālums. Pilsētas platī­ba aizņēma astoņdesmit astoņus hektārus. Klondaikas upe, kas tālāk ietek Jukonā, to sadalīja divos kvartālos. Tos šķērsoja septiņas avēnijas un piecas ielas, kas nogriezās taisnos leņķos, no tām vistuvāk upei atradās Frontstrīta. Šīm ielām bija koka trotuāri, un, izņemot garos ziemas mē­nešus, pa tām pilnā ātrumā ar lielu troksni pa vidu suņu baram drāzās vezumi un smagi rati.