Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Tomēr prātīgi būtu bijis sameklēt gidu, kurš labi pazīst zemi. Un tā kā Izlūks Dousonā bija saticis vienu no sa­viem ločiem, kurš taisījās atgriezties pie Lindemana ezera, viņš piedāvāja Redla rīcībā nodot Neluto, līdz pats būs at­pakaļ. Indiānis bija ar mieru; viņš bija redzēts darbā, bija zināms, ko viņš ir vērts, vienīgi sabiedriskāks gan viņš ne­bija kļuvis. Būtu grūti atrast labāku pavadoni, un abi brālē­ni varēja tikai pateikties Bilam Stellām par viņa laipnību.

Atlika vien apbruņoties ar pārtiku, par spīti cenām, kas, protams, bija ļoti augstas. Tomēr sagādāt saldētu vai sālītu gaļu, speķi, miltus, kaltētus dārzeņus, tēju, kafiju, džinu un viskiju, paredzot piecpadsmit dienu ilgu prombūtni, nepra­sīja daudz pūļu.

Kas attiecas uz transportu, Bens izvēlējās nevis kama­nas, ko suņi bija paraduši vilkt ari tad, kad ledus un sniegs jau nokusis, bet divričus. Starp citu, suņi patlaban bija tik dārgi — maksāja līdz tūkstoš piecsimt un pat div­tūkstoš franku.

Pirms atstāt Dousonu, Izlūks bija iegādājies ratus, kuros pietiktu vietas trim cilvēkiem un pārtikas krājumiem.

Par šiem ratiem, kuriem bija divi riteņi un paceļamais ādas jumts un kuri bija diezgan pamatīgi veidoti, lai izturētu gan ceļa bedres un grambas, gan triecienus, tika izdoti tūkstoš trīssimt piecdesmit franki, un zirgs, spēcīgs lopiņš, kas tajos bija jāiejūdz, maksāja septiņus simtus. Barību tam sarūpēt ne­bija nepieciešams, jo šajā gadalaikā gar ceļmalām pletās ga­nības, un zirgiem bija vieglāk atrast sev barību nekā suņiem.

Attiecībā uz aprīkojumu, Neluto uzskaitīja, bez kā nevar iztikt, un Bens Redls varēja būt drošs, ka ceļojuma laikā viņiem nekas netrūks.

Tikmēr Samijs Skims izklaidējās, klaiņodams pa Douso­nas ielām, filozofiski aplūkodams veikalus, gūdams priekš­statu par plaša patēriņa un rūpniecības preču cenām. Un rezultātā traki nopriecājās, ka abi ar brālēnu apgādājušies pie Monreālas tirgotājiem.

Lūk, ko viņš sacīja Benam:

— Vai zini, Ben, cik Klondaikas galvaspilsētā maksā zābaku pāris?…

— Ne, Samij.

— No piecdesmit līdz deviņdesmit frankiem. Un zeķu pāris?…

— Nav ne jausmas.

— Desmit franku. Un vilnas zeķes?…

— Pieņemsim, divdesmit franku.

— Nē, divdesmit piecus! Un bikšturi?…

— Bez tiem var iztikt, Samij.

— Un labi, ka tā. Astoņpadsmit franku.

— Mēs bez tiem iztiksim.

— Un sieviešu prievītes?…

— Tās nu gan mani neinteresē, Samij…

— Četrdesmit frankus, un kleita, ko šuvis labs meistars, de­viņus simtus! Nudien, šai zemē visai izdevīgi palikt vecpuišos.

— Mēs paliksim, — atbildēja Bens Redls, — vismaz tavs nolūks noteikti nav apprecēt kādu bagātu vecmeitu…

— Un tādu te netrūkst, Ben… piedzīvojumu meklētāju, kurām Bonanzā vai Eldorado pieder bagāti zemes gabali, arī ne. Bet galu galā es no Monreālas aizbraucu neprecēts, un atgriezīšos tur neprecēts!… Ak Monreālā! …. Monreālā! Mēs no tās esam tik tālu, Ben!

— Ko gan tu gribi, Samij, — Bens atbildēja ne bez zi­nāmas ironijas, — attālums, kas šķir Monreālu no Douso­nas ir tieši tāds pats, kā no Dousonas līdz Monreālai…

— Es mazliet šaubos, — Samijs Skims piezīmēja, — bet tas nepavisam nav mazs!

Skaidrs, ka Samijs Skims nelaida garām izdevību ie­griezties slimnīcā. Māsas viņu allaž atzinīgi uzņēma, un Samijs izjuta patiesu apbrīnu, redzot viņas veicam savu darbu.

Arī doktors Pilkokss labprāt tērzēja ar Samiju Skimu un nebeidza viņu pārliecināt, dodams arī padomus par brīniš­ķīgās Klondaikas jaukumiem.

— Jūs to iemīlēsiet… jūs to iemīlēsiet! — viņš atkārtoja, — ja tikai jums būtu iespēja to redzēt ziemas laikā…

— Gribētos cerēt, ka man šī skaistā iespēja paies secen, doktor!

— Nekad neko nevar zināt… nekad nevar zināt!

Šo atbildi, tiesa, Samijs Skims neņēma un nevarēja ņemt nopietni.

9. jūnijā piecos no rīta aizjūgtie rati atradās Northern Hotel durvju priekšā. Pārtikas krājumi tajos jau bija ie­krauti, tāpat ari neliels apmetnes aprīkojums. Neluto va­jadzēja sēdēt pie grožiem, un viņš jau ieņēma savu vietu.

— Neko neaizmirsīsim, — aizbraukšanas brīdī teica Bens Redls.

— Un galvenokārt to, ka pēc diviem mēnešiem mums jāatgriežas Monreālā.

Attālums no Dousonas līdz robežai, kur tā patlaban bija iezīmēta, bija simt četrdesmit seši kilometri. Un tā kā Četr­desmitjūdžu krika 129. iecirknis atradās uz pašas robežas, lai to sasniegtu, nevajadzēja vairāk kā trīs dienas, ņemot vērā, ka divdesmit četrās stundās varēja veikt divpadsmit jūdzes.

Lai nenodzītu zirgu, Neluto dienas laikā paredzēja divas apstāšanās: pirmā no sešiem rītā līdz vienpadsmitiem, kam sekoja vēl divu stundu pietura; otrā — no pulksten vieniem līdz sešiem, pēc kuras tika ierīkota naktsmītne. Sekojot strau­tam cauri šai nelīdzenajai zemei, savādāk rīkoties nevarēja.

Apmetne neprasīja citas rūpes kā vienīgi koku aizsegā uzsliet teltis, ja vien Bens un viņa brālēns neatrada istabu kādā iebraucamajā vietā starp Dousonu un Forthopu, un tālāk starp to un robežu.

Pirmie divi posmi noritēja lieliskos apstākļos, laiks bija diezgan labs, temperatūra — divpadsmit grādi virs nulles, no austrumiem pūta viegls vējš, mākoņi, ar lietu nedraudot, kle­joja augstu debesis. Apvidus bija nelīdzens, to izvagoja upe, kas tecēja uz Jukonu vai ietecēja tās kreisā krasta pietekās, no kurām vienas plūda uz ziemeļiem Četrdesmitjūdžu krika virzienā, otras — uz dienvidiem pretī Sešdesmitjūdžu upei. Pakalni, kas ieskāva upi, nepārsniedza tūkstoš pēdu augstu­mu, blakus pļavās un aizu nogāzēs pašā pavasara ziedonī vī­dēja anemones, krokusi, paegļi. Bet bārbeles, papeles, bērzi un priedes veidoja varenus mežu masīvus.

Samijam Skimam jau tika teikts, ka medījumu ceļā ne­trūks, šai Klondaikas daļā pat lāči labprāt viesojoties. Tālab Bens un Samijs nevilcinājās paņemt līdzi savas me­dību bises. Tomēr viņiem tā ari neradās izdevība likt tās lietā pret ķepaiņiem.

Jāsaka, ka apvidus nebija kluss un tuksnesīgs. Tur varē­ja satikt simtiem kalnraču, kas strādāja kalnu iecirkņos, kuru virsmas platība noteikta līdz divsimt kvadrātpēdām. Bieži vien šie iecirkņi ir ļoti ienesīgi, tāpat kā pie Bonan- zas, kur cilvēks dienā iegūst līdz tūkstoš franku.

Pēcpusdienā rati sasniedza Forthopu, ļoti rosīgu pilsēti­ņu, kas atradās Jukonas labajā krastā, vietā, kur tā met lī­kumu, lai tālāk plūstu uz ziemeļrietumiem.

Forthopu, tāpat kā Fortselkērku, Fortnormanu, Fortsim- psonu, Fortprovidensu, Fortrezolūšenu, Fortgudhopu, Fort- makfērsonu, Fortšipevainu, Fortvermijonu, Fortvrangelu kanādiešu teritorijā, bet Fortjukonu, Forthamlenu, Fortke- neju, Fortmortonu — aļaskiešu teritorijā, dibinājusi Hudzo- na līča kompānija, lai apgūtu šīs ar kažokzvēriem bagātās zemes un aizstāvētos pret indiāņu bandām. Bet vairumam, starp tiem arī Fortselkērkai un Fortjukonai, nebija vairs seno laiku aicinājuma. Kopš zelta raktuvju atklāšanas Klondaikā tie bija kļuvuši par pārtikas krājumu noliktavām. Tomēr, iepirkdamies Dousonā, Bens bija labi darījis, jo Forthopā viņam par pārtiku un rūpniecības precēm nāktos samaksāt krietni vien lielāku summu.

Forthopā abi brālēni satika Jukonas teritoriju galveno komisāru, kurš tur atradās inspekcijas braucienā. Viņi sevi pieteica kā Monreālas pārstāvji, un šajā zemē, kur tik daudz ārzemnieku, šāds pieteikums ir noderīgāks nekā jeb­kurā citā. Majors Džeims Volšs viņus pieņēma neparasti sirsnīgi, un brālēni izteica tam savu pateicību.