Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Vispirms Loriks parūpējās par Bena Redla un Samija Skima izmitināšanu, jo viņiem Četrdesmitjūdžu krīkā būs jāpavada vairākas dienas. Viņi nenakšņoja teltīs, bet deva priekšroku kādai gaužām pieticīgai, taču vismaz tīrai istabai mājiņā, ko Žozija Lakosts bija licis uzcelt sev un savam palīgam. Tā atradās pašā gravas malā, bērzu un apšu meža vidū un sniedza pietiekamu patvērumu vasarā, kad no slikta laika vairs nebija jābaidās. Turklāt ziemā, tas ir — septi­ņus līdz astoņus mēnešus no divpadsmit — tā tika slēgta. Pēc tam atvaļinātais personāls, Žozija Lakosts un Loriks atgriezās Dousonā, kur gaidīja, kad varēs atsākt darbus.

Pašreiz, kamēr citu iecirkņu īpašnieki un viņu strādnieki nesēdēja dīkā ne dienu ne nakti, 129. gabals kopš īpašnie­ka nāves jau četrus mēnešus kā bija pamests.

Pārtiku viesu vajadzībām, meistars sagādāja bez lielām pūlēm. Šajā reģionā, tāpat kā visā Klondaikā, pastāvēja pārtikas sagādes sabiedrības. Jukonas tvaikoņu apgādātas, tās bāzējās Dousonā, un, apkalpojot iecirkņus, labi nopel­nīja, ņemot vērā dažādo patēriņa preču cenas un rajonā nodarbināto strādnieku skaitu.

Nākamajā dienā pēc ierašanās pie Četrdesmitjūdžu krika Bens Redls un Samijs Skims Lorika pavadībā apmeklēja zemes gabalu, apstādamies pie šahtām, kuras bija brīvas no ziemas lediem un kuru apakšā uzkrājās vērtīgie dubļi.

Loriks viņiem pastāstīja, kā noritējuši darbi pēc tam, kad nokārtojis formalitātes un nomaksājis nodokli, tēvocis bija pārņēmis 129. iecirkni savā īpašumā.

— Lakosta kungs, — viņš teica, — sākumā neizmantoja personālu, kas sastāvēja no kādiem piecdesmit strādnie­kiem, lai krika krastā izraktu šahtas. Viņa darbība aprobe­žojās ar zemes virspusēju apguvi, jo likums, kā zināms, prasa trīs mēnešus gadā uzturēties iecirknī. Tikai uz pirmās kampaņas beigām metāla slānī tika izraktas šahtas.

— Un cik tādu jūs pa šo laiku esat izrakuši? — jautāja Bens Redls.

— Četrpadsmit, — atbildēja meistars. — Katrai no tām ir deviņas kvadrātpēdas liela atvere, kā jūs to redzat. Tās saglabājušās, un atliek vien no tām smelt, lai turpinātu eks­pluatāciju.

— Bet pirms tika izraktas šahtas, — savukārt vaicāja Samijs Skims, — kādu peļņu ienesa virspusējā apguve un vai ienākumi sedza izdevumus?…

— Protams, ne, kungs, — Loriks atbildēja, — un tā tas ir gandrīz visās iegulās, kad sāk skalot zelta zvirgzdus un oļus.

— Jūs strādājat tikai ar bļodu un sietu, — piezīmēja Bens Redls.

— Tikai, kungi, un reti gadās, ka sietā izskalojam piec­padsmit frankus.

— Turpretim Bonanzas zemes gabalos, kā runā, — ie­saucās Samijs, — sanāk divi līdz trīs tūkstoši…

— Varat ticēt, tas ir izņēmums, — paziņoja meistars, — un, ja vidējais aritmētiskais ir kādi simt franki, tad jau vari būt apmierināts! Bet 129. iecirknī tas nekad nav pār­sniedzis sešus vai septiņus frankus, un, tā kā strādnieku algas uzkāpa līdz septiņiem frankiem piecdesmit stundā…

— Bēdīgs rezultāts! — sacīja Samijs Skims.

Tad Bens Redls uzdeva jautājumu:

— Kādēļ tik ilgi gaidīja, līdz izraka šahtas?…

— Tādēļ, ka nepieciešams, lai ūdens, ar kuru tās pama­zām pildās, sasalst, — atbildēja Loriks. — Tas veido kaut ko līdzīgu stingrai čaulai, kas notur starpsienas un ļauj iz­rakt citas šahtas, neizraisot nobrukumu.

— Tāpat, — Bens Redls turpināja, — vajadzēja ļaut paiet ziemai, lai tās izmantotu…

— Tā mēs arī darījām, Redla kungs, — atbildēja meistars.

— Un cik tās ir dziļas?

— Desmit līdz divpadsmit pēdu, proti, līdz slānim, kur parasti sākas zelta nogulsnes.

— Un cik biezs parasti ir šis slānis?

-i- Apmēram sešas pēdas.

— Un cik sietus piepilda izvilktās zemes kubikpēda?

— Aptuveni desmit, un labs strādnieks spēj izskalot kādus simt dienā.

— Vai šīs šahtas jau kādreiz izmantoja?… — vaicāja Bens Redls.

— Viss bija gatavs, lai tās palaistu darbā, bet tad Žozija Lakosta kungs nomira, un darbus vajadzēja apturēt.

Šīs ziņas nenoliedzami stipri ieinteresēja Benu Redlu, bet bija skaidri redzams, ka arī viņa brālēnam tās nebija vienaldzīgas. Viņam bija svarīgi, cik vien iespējams precīzi uzzināt 129. iecirkņa vērtību, un tā nevarēja balstīties tikai uz zemes gabala devumu pirmās kampaņas laikā. Jautājums tika uzdots meistaram.

— Mūsu izskalotā zelta vērtība sastādīja trīsdesmit tūk­stošus franku, — viņš atbildēja, — un šī summa tik tikko sedza izdevumus. Bet es nedomāju, ka Četrdesmitjūdžu krika dzīsla nebūtu laba, jo kaimiņu iecirkņos, līdzko sāka darboties šahtas, ienākumi bija ievērojami.

— Nu ko, Lorik, jūs bez šaubām zināt, ka Čikāgas sindikāts mums izteicis pirkšanas piedāvājumu… — teica Bens Redls.

— Es zinu, kungs, viņu aģenti pirms trim mēnešiem bija atnākuši apskatīties iecirkni.

— Un ja es jautāšu, — turpināja Bens Redls, — kāda pēc jūsu domām varētu būt šī zemes gabala vērtība?

— Balstoties uz iegūtajiem rezultātiem citos Četrdesmit­jūdžu krika iecirkņos, es to nenovērtēju mazāk par divsimt tūkstošiem franku.

— Un cik par to tika samaksāts?

— Žozija Lakosta kungs par to maksāja piecdesmit tūkstošus.

— Divsimt tūkstoši franku, — Samijs Skims teica, — tas ir skaists skaitlis, nudien, un mums nebūs jānožēlo šis ceļojums, ja par to saņemsim šādu summu. Bet sindikāts nevēlas palikt pie sava piedāvājuma, kamēr robežas jautā­jums nebūs galīgi izlemts.

— Kāda nozīme tam, vai 129. iecirknis ir Kanādas vai Aļaskas zemē, vērtība tam paliek tāda pati, — atteica meistars.

— Gluži pareizi, — paziņoja Bens Redls, — bet tiesa ir ari tas, ka piedāvājums tika atsaukts…

— Lorik, — Samijs Skims jautāja meistaram, — vai jūs ticat, ka šis robežas labojums tiks paveikts tuvākajā laikā?

— Varu jums pateikt tikai vienu, kungi, — paziņoja Loriks, — to, ka komisija sākusi darbu. Kad tas tiks pa­beigts, domāju, neviens komisārs nespētu pateikt. Starp citu, viņiem palīdz viens no Klondaikas ievērojamākajiem kadastrētājiem, vīrs ar lielu pieredzi — Ožilvī kungs, kurš precīzi uzmērījis rajonu.

— Un ko jūs domājat par šīs operācijas rezultātiem? — jautāja Bens Redls.

— To, ka tā novedīs pie amerikāņu sakāves, — atbildē­ja meistars, — un, ja robeža nav tur, kur tai jābūt, tas no­zīmē, ka tā būs jāpārnes uz rietumiem.

— Un tādā gadījumā, 129. iecirknim joprojām garantēta atrašanās Kanādas teritorijā, — Samijs Skims secināja.

— Tā gan, — apstiprināja Loriks.

Bens Redls turpināja izprašņāt meistaru par attiecībām, kādas Žozijam Lakostam bijušas ar kaimiņiem, 127. iecir­kņa īpašniekiem.

— Ar teksasieti un viņa kompanjonu, — pārjautāja meistars, — Hanteru un Maloni?…

— Jā, ar tiem pašiem.

— Nudien, kungi, viņi bija stipri kaitinoši, varu jums pateikt skaidri un gaiši. Tie ir divi huligāni, šie amerikāņi. Visu iespējamo iemeslu dēļ viņi ar mums meklējuši ķildu, un ķerties pie dunča viņi nav jāmudina! Pēdējā laikā mēs strādājām tikai ar revolveriem makstis. Vairākkārt bija jāie­jaucas policijai, lai vestu viņus pie prāta.

— Tieši to pašu mums teica jātnieku policijas priekš­nieks, kuru satikām Fortkjūdahā, — paziņoja Bens Redls.

— Domāju, viņam vēl ne reizi vien nāksies iejaukties, — piemetināja Loriks. Redziet, kungi, miers būs tikai tai dienā, kad šie abi nelieši tiks padzīti.