Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

129. iecirkņa īpašnieki, tēvoča Žozijas mantinieki, vēl nebija nonākuši tik tālu. Kaut ari, pēc meistara sacītā, šai dzīslai vajadzēja būt bagātai, tā savus dārgumus tik viegli vis neatdeva. Bija grūti tikt klāt zelta dzīslai, kas caur zemi gāja uz rietumiem, sekojot Četrdesmitjūdžu krika straumei. Benam Redlam nācās atzīt, ka šahtas nav pietiekami dziļas, un bija nepieciešams tās izrakt dziļākas. Liela ķēpa, jo temperatūra vairs nenodrošināja starpsienu cietību, kas, pieturoties salam, izveidojās pati no sevis.

Bet vai bija prātīgi uzsākt šos dārgos darbus, vai drīzāk nevajadzēja tos atstāt sindikātiem vai privātpersonām, kas kļūtu par iecirkņa nākamajiem īpašniekiem? Vai Benam Redlam nevajadzēja samierināties ar bļodas un sieta snie­gumu? Vai bija apdomīgi ieslīgt izdevumos, kas teju vai sa­sniedza zemes gabala vērtību?

Patiesi, bļodās izskalotais tik tikko sasniedza ceturtdaļ- dolāru. Ņemot vērā algas, kas tika maksātas personālam, ienākums bija niecīgs. Un vai meistara paredzējumi balstī­jās uz nopietniem faktiem? Jautājums bija vietā.

Jūnijā laiks pieturējās diezgan labs. Uznāca pāris vētru, dažreiz ļoti spēcīgas, bet tās ātri pārgāja. Pārtrauktie darbi tūdaļ tika atsākti visā Četrdesmitjūdžu krika rajonā.

Pienāca jūlijs. Sezona ilgs vēl tikai divus mēnešus. Saule, kas norietēja pusvienpadsmitos, pie apvāršņa parādī­jās pirms vieniem. Turklāt starp tās lēktu un rietu valdīja tāda krēsla, ka tikai ar grūtībām varēja saskatīt polāros zvaigznājus. Ja strādātu maiņās, zelta meklētāji būtu varēju­ši darbu turpināt. Tā tas arī notika iecirkņos, kas atradās otrpus abu valstu robežai, kur amerikāņu aktivitāte bija vienkārši neticama.

Zinot Bena Redla temperamentu, jūs neizbrīnīs tas, ka viņš pats personīgi piedalījās darbos. Viņš ne mazākajā mērā neuzskatīja par sevis necienīgu pievienoties strādnie­kiem, viņus uzmanīt un ar bļodu rokā skalot 129. iecirkņa dubļus. Turklāt viņš noņēmās arī gar balansieri, un Loriks viņam palīdzēja, it kā strādātu pats sev. Un ne vienu reizi vien Bens brālēnam teica:

— Nu ko, Skim, vai negribi pamēģināt?

— Nē, — Samijs nemainīgi atbildēja, — nejūtu aici­nājumu…

— Tas nav grūti, tikai jāsakrata bļoda, no kuras tiek iz­skalota grants, un tās dibenā paliek zelta daļiņas.

— Nē, Ben, kaut arī man maksātu divus dolārus stundā!

— Esmu pārliecināts, ka tev būtu laimīga roka!

Kādu dienu, sniegdams viņam bļodu, Bens Redls teica:

— Pamēģini, es tevi lūdzu.

Un Samijs Skims paklausīgi paņēma bļodu, mazliet pie­pildīdams ar zemi, kas bija izvilkta no kādas šahtas, pēc tam pārvērsta šķidrās dūņās, un maz pamazām to notecinā­ja. Ja tā būtu saturējusi kādas zelta daļiņas, tās būtu pali­kušas bļodas dibenā.

Ne mazākās šī Samija Skima nolādētā metāla pēdas!

— Tu redzi, — viņš teica, — nav pat ar ko samaksāt par pīpes tabaku!

— Nākamreiz tev varbūt veiksies labāk, — cerīgi norū­ca Bens Redls, negribēdams piekāpties.

— Katrā ziņā medības man ir veiksmīgākas, — atbildēja Samijs Skims.

Un, pasaucis Neluto, viņš paņēma savu bisi un nozuda uz visu pēcpusdienu.

Turklāt tukšā viņš atgriezās reti, pateicoties ne tikai savam mednieka talantam, bet ari tādēļ, ka līdzenumos un tuvējās aizās spārnoto un četrkājaino medījumu bija papilnam. Bieži mežos ganījās aļņi un brieži, dodamies augšup uz ziemeļiem gar likumu, ko met Jukona, virzīdamās uz rietumiem. Savu­kārt purva slokas, irbes un pīles mita muklājos abās Četrdes­mitjūdžu krika pusēs. Tā nu Samijs Skims kompensēja savu ieilgušo uzturēšanos šai zemē, tomēr juzdams nožēlu, ka nevar piedalīties medību kampaņā Grīnvelejā.

Jāpiebilst, ka jūlija mēneša pirmajā pusē skalošana 129. iecirknī deva labākus rezultātus. Meistars beidzot bija uz­dūries īstajai zelta dzīslai, kas, tuvojoties zemes gabala ro­bežai, kļuva jo bagātīgāka. Bļodās un balansierēs zelta smilšu veidā sakrājās nozīmīga summa. Kaut arī netika at­rasts neviens augstvērtīgs tīrradnis, ienākums šajās pāris nedēļās nebija mazāks par septiņpadsmit tūkstošiem franku. Lūk, kas attaisnoja Lorika sacīto un kam vajadzēja vēl vai­rāk uzkurināt inženiera godkāri.

Uzlabojumus izdarīja arī 127. iecirknī, un darbavieta pa­mazām pārvietojās uz austrumiem. Nekādu šaubu, tā bija tā pati dzīsla, kas, virzīdamās gar Četrdesmitjūdžu krika krei­so krastu, šķērsoja abus kaimiņu zemes gabalus.

No tā var secināt, ka Hantera un Bena Redla cilvēki virzījās viens otram pretī. Drīz pienāks diena, kad viņi sa­tiksies uz pašreizējās abu valstu apstrīdētās robežas.

Teksasiešu algotņi — kādi trīsdesmit vīri — visi pēc iz­celsmes bija amerikāņi. Būtu bijis grūti savākt kopā vēl no­žēlojamākus avantūristus, kuru sejas uzticību vis neviesa, pa pusei mežoņus, spējīgus uz visu, spēcīgus, brutālus un kaš- ķigus, īsi sakot, šo abu Klondaikas rajonā pārpārēm pazīs­tamo teksasiešu cienīgus. Gandrīz visi jau bija strādājuši 127. iecirknī iepriekšējā gadā, kad Hanters un Malone to bija iegādājušies, tikko atklāja pirmās zelta iegulas, pēc tam, kad krievi bija Aļasku pārdevuši amerikāņiem.

Jā, atšķirības starp atradnēs nodarbinātajiem amerikā­ņiem un kanādiešiem varēja manīt. Otrie likās paklausīgāki, mierīgāki, disciplinētāki. Arī sindikāti tiem deva priekšroku. Turklāt amerikāņu sabiedrību kalpībā viņi stājās nelabprāt. Tās drīzāk meklēja savus tautiešus, par spīti viņu trokšņo­šanai, slieksmei dumpoties, nesavaldībai ikdienas ķildās pēc stipro dzērienu lietošanas. Reti kura diena pagāja, neiejau­coties policijai vienā vai otrā iecirknī. Belzieni mijās ar re­volveru šāvieniem. Dažreiz bija arī nogalinātie, un ievainotos vajadzēja vest uz Dousonas slimnīcu, jau tā pār­pildītu ar slimniekiem, ko turp nosūtīja epidēmijas.

Saprotamāk, bez šaubām, būtu, ja amerikāņi tiktu vesti uz Sitku, jo Sitka ir Aļaskas galvaspilsēta. Bet šī pilsēta atradās tik tālu no Klondaikas, ka vajadzētu šķērsot garo un mokošo ezeru ceļu, tad pārvarēt Čilkutas pāreju, bet par to nebija pat ko domāt. Bez tam, ne tikai, lai saņemtu nepieciešamo aprūpi, bet arīdzan visāda veida priekus, uz kuriem šie ļaudis rādījās kāri, visi plūda uz Dousonu.

Jūlija trešajā nedēļā ekspluatācija joprojām bija diez­gan auglīga, ja neņem vērā, ka ne Bens Redls, ne Lo­riks, ne viņu vīri ne reizi nebija uzdūrušies kādam tīrradnim, kas bija atnesuši bagātību Bonanzai un Eldo- rado. Un beidzot izdevumi vairs nepārsniedza ienākumus, un varēja gadīties, ka šī kampaņa dos simt tūkstošus franku lielu peļņu. Tādējādi, līdzko pieteiksies pircēji, būs iemesls uzsist 129. iecirkņa cenu.

Lai kā ari būtu, Samijam Skimam nebija nopietnu iemes­lu žēloties, un viņš arī nežēlotos, ja vien viņš un Bens va­rētu atstāt Klondaiku pirms ziemas iestāšanās. Bet — un tas viņu kaitināja visvairāk — tas nebija atkarīgs no viņu gribas. Atstāt zemi, ja 129. iecirkņa pārdošana palika ne­nokārtota, nebija iespējams, un vispirms vajadzēja panākt, lai tiktu atrisināts robežas jautājums. Aizritēja dienas un nedēļas, un nešķita, ka šis process tuvotos beigām un ko­misāri spētu vienoties.

Un tad Samijam Skimam gadījās pasacit kaut ko ļoti saprātīgu:

— Es neredzu iemesla, Ben, kādēļ mums būtu jāpaliek šeit, kamēr vienreiz tiks noteikta šī simt četrdesmit pirmā meridiāna atrašanās vieta, lai velns viņu rāvis!