Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

— Es to paturēšu prātā, Lorik, — sacīja Bens Redls, būdams ļoti apmierināts ar šīm atbildēm, kas saskanēja ar viņa paša vēlmēm.

Un, it kā cenzdamies inženieri pārliecināt vēlreiz, viņš piebilda:

— Jā, Redla kungs, lai kāds arī būtu komisijas iegūtais re­zultāts, zelta 129. iecirknī no tā mazāk nepaliks. Visbeidzot… es galvoju, ka jums ne mazākajā mērā nav jāsatraucas! Jūsu iecirknis ir kanādiešu, un tāds tas arī paliks….

— Es vēlētos, kaut tā būtu, — atbildēja Bens Redls. — Tāpat es pakonsultēšos ar savu brālēnu Skimu un piedāvā­šu viņam turpināt tēvoča iesākto ekspluatāciju.

Tas, ko Bens Redls sauca par pakonsultēšanos ar brālē­nu, bija nostādīt viņu faktu priekšā, neļaujot daudz par to diskutēt. Tātad, līdzko Samijs Skims un Neluto atgriezās no medībām, pārnesdami virteni irbju un purva sloku, viņš tam tikai sacīja:

— Es visu labi apdomāju, Samij, un tā kā mēs šeit esam aizkavēti uz pāris mēnešiem, labākais, ko varam darīt, ir atsākt 129. iecirkņa ekspluatāciju.

— Kļūt par zelta meklētājiem?! — iesaucās Samijs Skims.

— Jā… gaidot, kad varēsim pārdot mūsu zemes gabalu!

Tad beidzot bažas, ko vienmēr vairāk vai mazāk izjuta Samijs Skims, bija piepildījušās. Gaidot, līdz varēs pārdot 129. iecirkni, Bens Redls atsāks tā izmantošanu. Un kas zina, vai viņš vispār kādreiz gribēs tikt no tā vaļā! Tiesa, ar tām niecīgajām cerībām, ka šī ekspluatācija būs auglīga, vai būtu pamats to nožēlot?

«Tam tā vajadzēja notikt,» pie sevis atkārtoja viedais Samijs, «un es esmu spiests nolādēt tēvoci Žoziju!… Tā ir viņa vaina, ka mēs esam kļuvuši par kalnračiem, zelt- račiem, zemes pētniekiem, ar kādiem vārdiem lai vēl iz­ķēmo zelta meklētājus, ko es saucu par nelaimju meklētājiem! Jā! Man vajadzēja jau no paša šis avantūras sākuma rīkoties noteiktāk. Ja es būtu atteicies atstāt Monreālu un pavadīt Benu uz šo briesmīgo zemi, Bens bez šaubām nebūtu braucis, un mēs nebūtu iepīti šajā nožēlojamajā lietā! Atliek vien iedot velnam mazo pirk­stiņu, kad viņš paņems visu roku, un nākamā ziema būs klāt, pirms mēs būsim varējuši doties atpakaļceļā uz Monreālu!… Ziema Klondaikā! Ar piecdesmit grādu lielu salu, kas piespieda saražot tos jaukos termometrus, kas gradēti zem nulles tik tālu, cik citur virs tās! Kādas per­spektīvas! Ak! Tēvoci Žozija, tēvoci Žozija, jūs savus māsasdēlus esat iegrūdis nelaimē!»

Tā prātoja Samijs Skims. Bet, būdams filozofiskas dabas, viņš prata samierināties ar likteni. Kaut arī viņš nožēloja, ka nebija pretojies šim ceļojumam uz Klondai­ku, viņš zināja, ka nebūtu spējis atturēt Benu doties ceļā, pat atsakoties viņu pavadīt, un ka beigu beigās viņš tāpat būtu brālēnu pavadījis.

Ar jūnija pirmo nedēļu sākās Jukonas zelta skalošanas sezona. Kopš piecpadsmit dienām atkusnis un ledus ieša­na krikos zemes gabalus darīja izmantojamus. Ja zeme, ko lielais aukstums bija sasaldējis, vēl pretojās kapļiem un cērtēm, to tomēr varēja sākt apstrādāt. Caur šahtām viegli varēja sasniegt rūdas slāni, nebaidoties, ka to starpsienas, ko ziema bija padarījusi cietas, sagrūs. Pie­tika savienot šahtas ar tranšejām, lai darbs varētu nor­māli ritēt uz priekšu.

Turklāt bija acim redzams, ka, netrūkstot labākam aprī­kojumam un mašīnām, ko Bens Redls prastu laist darbā ar labiem panākumiem, viņš nebūtu spiests aprobežoties ar sietu un bļodu. Bet ar šiem vienkāršajiem rīkiem pietika, lai skalotu dubļus Četrdesmitjūdžu krika krastos. Patiesībā rūpnieciski jāapstrādā kvarca, nevis upju iecirkņi, un Klon­daikas iegulās jau manīja mašīnas ar blietēm, kas drupināja kvarcu, tādas jau darbojās citos Kanādas un Britu Kolum­bijas raktuvju apvidos.

Bens Redls nebūtu varējis atrast labāku palīgu kā Lo­riks. Viņam tikai vajadzēja ļaut darboties šim vīram, ļoti pārbaudītam, ļoti pieredzējušam šāda veida darbos, kurš jau vadījis līdzīgas ekspluatācijas Kolumbijā; turklāt Loriks bija spējīgs veiksmīgi izmantot uzlabojumus, ko viņam varēja piedāvāt inženieris.

Jāpiebilst arī, ka ilgstoša 129. iecirkņa neizmantošana varētu radīt neapmierinātību augstākās varas iestādēs. Ļoti kāras uz nodokļiem, ko atvilka no iecirkņu ienākumiem, tās atņēma īpašuma tiesības visiem, kas salīdzinoši īsā laika posmā savos iecirkņos neko neuzsāka.

Meistars iesāka ar personāla meklēšanu. Tas viņam sa­gādāja neparedzētas grūtības. Tika izziņots, ka Doma kalnu apvidū atklātas jaunas iegulas, un kalnrači bija sa­skrējuši tur, jo darbs rādījās būt labi apmaksāts. Kara­vānas nemitējās ierasties Dousonā, jo vasaras sezonā ezeru šķērsošana un brauciens lejup pa Jukonu bija vienkāršāks. Šajā laikā strādnieku rokas bija pieprasītas visur, jo mašīnu darbs tika izmantots reti.

Piecdesmit strādnieku vietā Lorikam izdevās nolīgt kādus trīsdesmit. Bet līdz ar to viņš varēja tiem labāk maksāt — piecus līdz sešus frankus stundā.

Šādas algas tika maksātas arī Bonanzā. Vairums strād­nieku nopelnīja sešdesmit piecus līdz astoņdesmit frankus dienā, un cik daudzi no viņiem nebūtu kļuvuši bagāti, ja savu naudu nenotriektu tikpat viegli, cik nopelnīja.

Nav nekāds brīnums, ka algas cēlās, jo Sukuma iegulās un ne tikai tur strādnieks stundā izskaloja līdz simt dolā­riem. Patiesībā viņš no tā saņēma tikai simto daļu.

Kā jau minēts, 129. iecirkņa aprīkojums bija ļoti vien­kāršs — bļoda un siets; tādu zelta meklētāji lietoja, kad tika atklātas pirmās iegulas. Bez šaubām, Žozija Lakosts bija mēģinājis uzlabot šos pārāk primitīvos rīkus, un to, ko nebija izdarījis viņš, centās izdarīt viņa brāļadēls.

Pateicoties meistaram un samaksājot smuku naudiņu, Benam izdevās panākt, ka 129. iecirkņa aprīkojumam tika pievienotas divas balansieres.

Balansiere ir gluži vienkārši trīs pēdas gara un divas pēdas plata kaste, kas piekārta pie svaru kārts. Tā iekšpu­sē novietots saru siets, nostiprināts uz vilnas gabala, kurā paliek zelta graudi, bet ūdens un smiltis iziet cauri. Šīs ie­rīces apakšā ir novietots nedaudz dzīvsudraba, ar kuru sa­jaucas zelts, ja tas ir tik smalks, ka to nav iespējams paņemt ar rokām.

Vairāk par balansierēm, Bens Redls būtu gribējis ierīkot slūžas, un, nespēdams tās sagādāt, viņš domāja slūžas uz­būvēt pats. Tā ir koka caurule, ko izvago sešas collas garas šķērsrievas. Līdzko tajā ielaiž šķidrus dubļus, zeme un grants tiek aizskaloti, kamēr rievās sava smaguma dēļ sakrājas zelts.

Šie abi visai efektīvie paņēmieni ļauj sasniegt labus re­zultātus; bet nepieciešams uzstādīt sūkni, lai paceltu ūdens līmeni līdz slūžu vai balansieru pašai augšai, un tā ir vis­dārgākā šo ierīču daļa. Ja runa ir par kalnu iecirkņiem, tur dažkārt var izmantot dabigos ūdenskritumus, bet uz upju iecirkņiem jāķeras pie mehāniskiem līdzekļiem, kas prasa visai lielus izdevumus.

129. iecirkņa ekspluatācija tika uzsākta vislabākajos ap­stākļos. Filozofēdams pa savai modei, Samijs Skims ne­beidza vērot, ar kādu alkatību, kādu degsmi Bens Redls nodevās šim darbam.

«Patiesi,» viņš sev teica, «Bens nav izbēdzis valdošajai epidēmijai, un, lai Dievs dod, ka tā neķertu arī mani! Kas par briesmīgu drudzi, šis zelta drudzis, un tas nebūt nav pārejošs, un to nevar uzveikt ar himna pulveri. Es redzu, ka izveseļoties no tā nav iespējams pat tad, kad uzsmaidī­jusi laime, jo zelta jau nekad nevar būt gana!… Nē! Vajag, lai tā būtu par daudz, un arī par daudz vēl nav gana!»