Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

— Un kā gan tas varētu notikt? — jautāja Samijs Skims.

— Nekas nevar būt vienkāršāk, un ticiet, kungi, ka tas notiks, ja robeža tiks pārvietota vairāk uz rietumiem. 127. iecirknis tad būs Kanādas teritorijā, un Hanteram vajadzēs pakļauties visām Kanādas administrācijas prasībām.

— Protams, — Samijs Skims piebilda, — viņš ir no tiem, kuri pastāv, lai simt četrdesmit pirmais meridiāns tiktu pārnests uz austrumiem?

— Kā tad, — atbildēja meistars, — un viņš ir samusi­nājis visus robežas amerikāņus, gan no Četrdesmitjūdžu krika, gan no Sešdesmitjūdžu upes. Vairākas reizes viņi draudējuši ielauzties mūsu teritorijā un sagrābt mūsu zemes gabalus. Hanters un Malone provocē viņus uz šādiem eks­cesiem. Otavas valdība nosūtījusi savas sūdzības uz Vašin­gtonu, bet neliekas, ka Štatu valdība steigtos tās izskatīt.

— Tā, bez šaubām, gaida, kad būs atrisināts robežas jautājums, — sacīja Bens Redls.

— Iespējams, Redla kungs, un gaidot, kamēr pārdosiet 129. iecirkni, mums jābūt modriem. Kad Hanters uzzinās, ka jaunie īpašnieki ieradušies Četrdesmitjūdžu krikā, kas zina, vai viņam nebūs padomā kas ļauns.

— Mēs jau esam brīdināti, Lorik, — atbildēja Samijs Skims, — un gan jau pratīsim apieties ar šiem neliešiem, kā viņi to pelnījuši!

Pārstaigājuši iecirkni un uzkāpuši līdz tā ziemeļu galam, abi brālēni un meistars nokāpa līdz krika kreisajam kras­tam. Tur viņi apstājās netālu no staba, kas iezīmēja abu zemes gabalu robežu. Ja 129. iecirkni nekas nenotika, 127. kūsāja dzīvība. Hantera ļaudis strādāja ar lejtecē izraktajām šahtām, un izskalotie dubļi, tekņu ūdeņu nesti, pazuda

Četrdesmitjūdžu krika straumē. Redzamas bija ari dažas laivas, kas slīdēja lejup pa upi, maksājot robežas šķērsoša­nas nodevu, jo muita bija ļoti stingra.

Bens Redls un Samijs Skims velti centās 127. iecirkņa strādnieku vidū sazīmēt Hanteru un Maloni. Viņi tos nere­dzēja, un Loriks domāja, ka, dažas dienas pavadījuši iecir­knī, teksasieši devušies tālāk uz rietumiem — to Aļaskas daļu, kur tika vēstīts par jauniem zelta reģionu atklājumiem.

Kad iecirkņa apskate bija pabeigta, abi brālēni un meis­tars atgriezās mājiņā, kur viņus gaidīja pusdienas. Par Ne­luto viņiem nebija jāraizējas. Ar divričiem šim indiānim pilnīgi pietika, un arī zirgs varēja būt drošs, ka tiks labi aprūpēts.

Kad pusdienas bija paēstas, Samijs jautāja Benam, ko viņš nolēmis darīt un vai viņš grib vēl ilgāk uzturēties 129. iecirkni.

— Tagad tu to esi redzējis, — viņš teica, — tu zini, kādā stāvoklī tas ir un kāda tā vērtība. Nevaru iedomāties, ka, paliekot šeit, tu varētu uzzināt ko vairāk.

— Es tā nedomāju, — atbildēja Bens Redls. — Man vēl daudz kas jāapspriež ar meistaru, jāpārbauda mūsu tē­voča Žozijas rēķini, un, manuprāt, tas nav pārāk daudz — palikt mūsu zemes gabalā četrdesmit astoņas stundas.

— Lai iet četrdesmit astoņas stundas, — teica Samijs Skims, — bet, kamēr tu pārbaudīsi rēķinvedību, es labprāt gribētu pamedīt apkārtnē….

— Jā, ar noteikumu, ka tu neapmaldīsies un nepakļausi sevi briesmām.

— Esi mierīgs, Ben, mani pavadīs brašais Neluto, kurš labi pazīst apkārtni.

— Dari to savam priekam, jo, atkārtoju vēlreiz, man liekas absolūti nepieciešams uzkavēties šeit dažas dienas.

— Paskat tik, — smaidīdams sacīja Samijs Skims, — četrdesmit astoņas stundas, par kurām tu runāji, jau kļuvu­šas par dažām dienām.

— Kā tad, — atteica Bens Redls, — un vēl es varētu apskatīties, kā strādā ļaudis, izskalo dažus sietus manā klātbūtnē.

— Ei! Uzmanību, Ben! — Samijs Skims iesaucās. — Ne jau kā zelta meklētāji mēs esam ieradušies 129. iecir­knī, bet tikai, lai gūtu priekšstatu, ko tas vērts.

— Norunāts, Samij, norunāts. Katrā ziņā neaizmirsti, ka šobrīd mēs nevaram pārdot zemes iecirkni. Nepieciešams, lai precizēšanas komisija pabeidz darbus, lai kadastrētājs uzraksta ziņojumu… un es neredzu iemeslu, kādēļ Loriks pa to laiku nevarētu atsākt ekspluatāciju…

— Tad nu mēs esam nolādēti šeit iesakņoties, jo šis velna meridiāns nav fiksēts savā īstajā vietā, — sacīja Sa­mijs Skims.

— Starp citu, kur mēs pavadīsim šo laiku, Samij?

— Dousonā, Ben.

— Vai tur mums būs labāk?

Samijs Skims neatbildēja. Viņš labi juta, ka inženiera aicinājums brālēnā gūst virsroku, ka Bens deg nepacietībā ķerties vērsim pie ragiem… vai drīzāk pie dubļiem. Un kad reiz viņš tos būs nobaudījis, vai viņš negribēs turpināt tē­voča Žozijas darbu?

«Ak nē! Piedodiet, bet tas nu reiz ir par daudz!» pie sevis domāja Samijs Skims, «gan jau es zināšu, kā viņu aizkavēt!»

Tad viņš paņēma savu bisi, pasauca Neluto, un, atstājuši mājiņu, abi devās augšup pa gravu uz ziemeļiem.

Samijs Skims nekļūdījās, jo tā kā bija radusies iespēja, Bens Redls nolēma izstudēt zemes gabala ekspluatāciju, it sevišķi, ja tas tagad ir viņa īpašums. Protams, atstājot Monreālu, inženieris domāja tikai par to, kā pārdot 129. iecirkni pēc tam, kad būs noskaidrota tā vērtība. Bet, lūk, negaidīts apstāklis piespieda viņu pagarināt savu uzturēša­nos Četrdesmitjūdžu krīkā varbūt par vairākām nedēļām… Kā lai viņš turētos pretī kārdinājumam izmantot sagatavotās šahtas, pārbaudīt to sniegumu?… Un vai tēvocis Žozija bija darījis visu kā nākas, lai iegūtu labu rezultātu? Vai viņš nebija samierinājies ar vecu zeltraču metodi, acīmredzot pārāk rudimentāru? Vai viņš, būdams inženieris, neatradīs jaunu, ātrāku, produktīvāku paņēmienu? Un, visbeidzot, ja no šīs zemes dzīlēm, kas viņam piederēja, bija iegūstami simtiem tūkstošu franku, vai bija prātīgi atdot tos šim sin­dikātam par smiekla cenu?

Jā, tādas domas rosījās Bena Redla galvā. Un tas, ka robežas jautājums, Angļu-amerikāņu tirdzniecības un transporta kompānijas priekšlikuma atlikšana lika viņam gaidīt, viņu neapbēdināja. Gan jau viņš liks Samijam pa­ciesties, un viņš pats sev teica, ka brālēnam vēl beigās iepatiksies.

Un, kad Bens iegrima tēvoča Žozijas rēķinos, pēc tam kad meistars viņam bija sagādājis visus izziņas dokumentus, viņš teica:

— Ja jums tagad būtu jānolīgst strādnieki, vai tas vēl būtu iespējams, Lorik?

— Par to es nešaubos, Redla kungs, — atbildēja meistars. — Tūkstošiem emigrantu klīst pa rajonu, mek­lēdami darbu un nevarēdami to atrast… Katru dienu tādi ierodas Četrdesmitjūdžu krika iegulās. Es pat domāju, ka, ņemot vērā pieplūdumu, viņi nevarēs pretendēt uz ļoti lielām algām.

— Jums nevajadzētu vairāk kā piecdesmit zeltraču?

— Piecdesmit, Žozija Lakosta kungs neizmantoja vai­rāk…

— Un cik ilgā laikā jūs sadabūjāt šos ļaudis? — jautāja Bens Redls.

— Divdesmit četrās stundās, — atbildēja meistars.

Tad pēc brīža viņš uzdrīkstējās pavaicāt:

— Vai jūsu nolūks ir to ekspluatēt, Redla kungs?

— Iespējams, ja mēs nebūsim pārdevuši 129. iecirkni par tā īsto cenu.

— Vispār tas jums ļaus labāk noteikt zemes gabala vēr­tību un sarunās ar sindikātiem, kuri jums piedāvās to no­pirkt, būt prasīgākam.

— Turklāt, ko lai šeit pasāk, kamēr robežas jautājums nebūs nokārtots? — Bens Redls sacīja.

— Patiesi, — atbildēja meistars, — un vispār, vai nu tas būtu amerikāņu vai kanādiešu pusē, 129. iecirknis tam­dēļ nekļūs mazāk vērts, un man vienmēr šķitis, ka visi pie­teku iecirkņi Jukonas kreisajā krastā nebūt nav sliktāki kā labajā. Redzat, Redla kungs, pie Sešdesmitjūdžu upes vai Četrdesmitjūdžu krika iespējams tikt pie kapitāla tikpat ātri kā Bonanzā vai Eldorado.