Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Tas bija vīrs ap gadiem piecdesmit, lielisks administra­tors, šajā rajonā iekārtojies pirms diviem gadiem. Kanādas gubernators viņu turp bija nosūtījis laikā, kad zelta iegulas aplenca jau tūkstošiem emigrantu.

Darbs bija smags. Katru dienu uzbruka visādas grūtības — lai piešķirtu koncesijas vai nu privātpersonām, vai sin­dikātiem, lai sadalītu zemes gabalus, lai segtu nomas mak­sas, lai šajā apvidū, ko indiāņi neļāva ieņemt bez protesta un pretestības, uzturētu kārtību.

Nepatikšanām, ko izraisīja jaunu raktuvju atklāšana, pie­vienojās ari ķilda par šo simt četrdesmit pirmo meridiānu, kas prasīja jaunu uzmērīšanas darbu. Tieši šī iemesla dēļ majors Džeims Volšs bija ieradies tālajā Klondaikas rietumu daļā.

Godīgi sakot, šis robežas precizējums sagādāja grūtības, kaut gan tā atrisinājums bija matemātiskas dabas. Simt četr­desmit pirmais meridiāns nevarēja būt citur, kā tur, kur viņš bija.

— Bet kurš izvirzīja šo jautājumu, Volša kungs?… — Bens Redls jautāja.

— Amerikāņi, — atbildēja komisārs. — Viņi pastāv uz to, ka robežas noteikšana, kas tika izdarīta laikā, kad Aļaska vēl piederēja Krievijai, nav veikta ar vēlamo precizitāti. Robežai, ko noteica simt četrdesmit pirmais meridiāns, pēc viņu domām, vajadzēja pārcelties vairāk uz austrumiem, tādējādi piešķirot Savienotajām Valstīm lielāko tiesu zemes gabalu, kas ierīkoti uz Jukonas kreisā krasta pietekām…

— Un starp tiem, — piemetināja Samijs Skims, — arī 129. iecirknis, ko esam mantojuši no mūsu tēvoča Žozijas Lakosta…

— Tieši tā, kungi.

— Un sindikāts, kas mums piedāvājās to nopirkt, atsa­kās turpināt sarunas, jo jautājums vēl neesot nokārtots, — sacīja Bens Redls.

— Es zinu, kungi, — atbildēja komisārs, — un varu saprast, ka tas jūs nedaudz kaitina…

— Bet vai jums ir iemesls domāt, Volša kungs, ka pre­cizēšanas darbs driz tiks pabeigts? — Samijs turpināja.

— Viss, ko varu jums atbildēt, — paziņoja Volša kungs, — ka komisija ķērusies pie darba jau pirms pāris nedējām, un mēs ceram, ka robeža starp abām valstīm būs galīgi noteikta vēl pirms ziemas iestāšanās.

— Kā jums šķiet, Volša kungs, — jautāja Bens, — vai tiešām ticat, ka pieļauta kļūda un nepieciešams veikt šo labojumu?

— Nē, kungi, pēc informācijas, kas ir manā rīcībā, tas liekas tikai tāds ļauns strīds, ko daži amerikāņu sindikāti uzsākuši ar Kanādu…

— Un kas, iespējams, liks mums Klondaikā uzkavēties ilgāk, nekā mēs to vēlētos… — piemetināja Samijs Skims.

— Ak, kungi, — iesaucās Volšs, — es darīšu visu, kas atkarīgs no manis, lai aktivizētu komisijas darbu. Bet, jāat­zīst, ka to dažkārt kavē dažu pierobežas zemes gabalu īpašnieku nelabvēlīgā attieksme. Un šajā ziņā izceļas 127. iecirkņa īpašnieki…

— Mūsu kaimiņi! — Samijs Skims iesaucās.

— Jā.

— Teksasietis, vārdā Hanters…

— Tieši tā. Vai esat dzirdējuši runājam par viņu?…

— Vēl vairāk, komisāra kungs, mēs paši dabūjām viņu dzirdēt, šo rupjo tēviņu, kopš viņš atstāja Vankūveru…

— Noprotu, ka jūs viņu pazīstat. Tas ir spēcīgs un bru­tāls tips, kura dubultnieks ir kāds Malone — tādas pašas izcelsmes, un, kā runā, viņš neesot neko vairāk vērts.

— Un šis Hanters ir viens no tiem, kuri visdedzīgāk pieprasa robežas grozīšanu, Volša kungs?… — jautāja Bens Redls.

— Droši, Redla kungs, un, lai izvairītos no Kanādas li­kumu varas, viņš paliek pie tā, ka zemes gabals esot uz amerikāņu zemes. Tāpat viņš satraucis visus īpašniekus, kam pieder iegulas starp Jukonas kreiso krastu un paš­reizējo robežu. Pārceļot to pie upes krasta, visa banda no­nāktu Štatu jurisdikcijā, un Teksasas iedzīvotājs atrastos pats savā zemē. Bet, atkārtoju vēlreiz, es šaubos, ka ameri­kāņi gūs virsroku un, ceru, Hanters veltīgi būs pūlējies. Jebkurā gadījumā es jums iesaku, ja iespējams, izvairīties no jelkādām attiecībām ar šiem avantūristiem, ar kuriem policijai jau nācies saķerties…

— Šai ziņā esiet bez bažām, komisāra kungs, — Samijs Skims atbildēja. — Mēs esam ieradušies Klondaikā nevis lai skalotu 129. iecirkņa dubļus, bet gan lai to pārdotu, un, līdzko tas būs izdarīts, dosimies uz Čilkutas pāreju, tad pa dzelzceļu no Vankūveras līdz Monreālai…

— Nu ko, kungi, man atliek vien novēlēt jums laimīgi aizkļūt līdz Četrdesmitjūdžu krīkam, un, ja vien varu būt jums noderīgs, jūs varat ar mani rēķināties.

— Pateicamies jums, Volša kungs, — Bens Redls atbildēja.

— Un ja varat pasteidzināt jautājuma atrisināšanu par simt četrdesmit pirmo, izmantojot arī telegrāfu… — Samijs Skims piemetināja.

— Diemžēl, tas nav atkarīgs no manis!… — atbildēja Volša kungs.

Tā kā viņam bija jāatgriežas Dousonā, bet abiem brālēniem jāvirzās tālāk uz rietumiem, viņi no komisāra atsveicinājās.

Nākamajā dienā divriči devās ceļā. Gandrīz visu laiku pēc tam, kad viņi bija šķērsojuši upi ar plostu, Neluto tu­rējās gar Jukonas kreiso krastu.

Debesis vairs nebija tik skaidras kā iepriekšējā dienā. Ziemeļrietumu vējš uzpūta dažas spēcīgas brāzmas. Bet pa­ceļamā jumta aizsegā abi brālēni izkļuva cauri sveikā.

Neluto nelika zirgam auļot pilnos rikšos, jo viņš centās, un ne bez iemesla, apieties ar to saudzīgi. Zeme kļuva ļoti grubuļaina. No bedrēm, kurās ledus, kas pirms vairākiem mēnešiem tās piepildīja līdz malām, bija izkusis, bija grūti izvairīties, un, iespējams viņam vajadzēja vairāk raizēties par ratiem, nekā par aizjūgu.

Apkārtne bija mežaina, joprojām priedes, bērzi, papeles un apses. Koku zeltračiem netrūka — gan personiskām va­jadzībām, gan zemes gabalu izmantošanai. Starp citu, šajā rajona daļā zeme satur ne tikai zeltu, bet arī ogles. Sešus kilometrus no Fortkjūdahas pie Koalkrīka, pēc tam trīs­padsmit kilometru tālāk pie Klifkrīka, tad vēl deviņpadsmit kilometru tālāk pie Fleitkrīka atklātas lieliskas akmeņogļu raktuves, kurās iegūtais melnais zelts nedod vairāk kā pie­cus procentus pelnu. Faivfingeras baseinā tās atrastas vēl senāk, un akmeņogles lieliski aizstāj malku, ko pat vidējas jaudas tvaikoņi patērē tonnu stundā. Iespējams, tur paveras jauna šī apvidus izdzīvošanas iespēja, ja pēc tam, kad būs atdevis visas zelta dzīslas, tas vilinās kalnračus ar savām ogļu raktuvēm.

Šās dienas vakarā, beidzoties otrajam ceļa posmam, kas bija ļoti nogurdinošs, Neluto un viņa ceļabiedri sasniedza Fortkjūdahu Jukonas kreisajā krastā, kur nolēma pārlaist nakti kādā no iebraucamajām vietām, ja atradis tādu, kurai salīdzinājumā ar telti varētu dot priekšroku.

Fortkjūdahu 1892. gadā nodibināja Ziemeļamerikas tirdzniecības un transporta kompānija no Čikāgas, kas gri­bēja atņemt Aļaskas tirdzniecības kompānijai priekšrocības uz Jukonas zelta teritoriju apgādi. Šī pilsētiņa, kuras aiz­stāvību, kā jau tika minēts, vajadzēja nodrošināt Fortkon- stantinai, atradās tieši pie Četrdesmitjūdžu krika grīvas.

Tajā pašā laikā tika atzīts, ka raktuves, ko amerikāņu teritorijā ierobežo gan Četrdesmitjūdžu krika mazās piete­kas Morsa un Deivisa, gan Sešdesmitjūdžu upes pieteka Millerkrīks, ir ļoti produktīvas. Dažas no tām snieguma ziņā varēja salīdzināt pat ar atradnēm Bonanzas lejtecē.

Pulkstenis bija seši vakarā, kad divriči beidza pēdējo posmu līdz Fortkjūdahai, un abi brālēni sāka meklēt naktsmītni.

Viņiem tika norādīta kāda iebraucamā vieta, ko ieteica jātnieku policijas nodaļas priekšnieks. Viņš parasti uzturē­jās šajā pilsētā, un savu darbu veica tajā teritorijas daļā, kas atrodas starp robežu un Jukonas kreiso krastu.