Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

— Jā un nē, — atbildēja Viljams Brolla kungs.

— Jā un nē?!… — pārsteigts iesaucās Samijs.

— Es lūgtu jūs paskaidrot, kungs, — Bens turpināja, — kādēļ jā un nē…

— Ļoti vienkārši, kungi, — atbildēja direktora viet­nieks. — Tas atkarīgs no iecirkņa izvietojuma…

Bez šaubām, vajadzēja sekot paskaidrojumiem, bet, tos negaidīdams, Samijs iesaucās:

— Lai kāds tas arī būtu, Žozija Lakosta kungs bija ši iecirkņa īpašnieks, un vai gan mēs nestājamies viņa vietā, ja esam to mantojuši?…

Un kā apstiprinājumu šim paziņojumam Bens no sava portfeļa izņēma dokumentus, kas apliecināja viņu tiesības savā īpašumā pārņemt Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkni.

— Kungi, — direktora vietnieks turpināja, — ar šiem do­kumentiem viss ir kārtībā, par to es nešaubos, bet, atkārtoju vēlreiz, ka ne jau par to ir runa. Mūsu sindikāts jums izteica priekšlikumus, kas attiecas uz Žozijas Lakosta kunga zemes gabala iegādi, un uz jūsu jautājumu, vai šie priekšlikumi vēl ir spēkā, es nevaru jums atbildēt savādāk kā…

— Kā vispār neatbildēt, — piezīmēja Samijs Skims, kurš, manīdams Brolla kunga nedaudz izsmējīgo attieksmi, sāka iekarst.

— Direktora vietnieka kungs, — sacīja Bens Redls, — jūsu telegramma, kurā runāts par Žozijas Lakosta kunga ie­cirkņa iegādi, Monreālā pienāca 22. martā… Šodien ir 7. jū­nijs. Pagājuši vairāk nekā divi mēneši un jājautā, kas šajā starplaikā noticis, ja jau nevarat dot mums noteiktu atbildi.

— Jūs runājat par šo iecirkni, it kā tā vieta vēl nebūtu precīzi noteikta, — piemetināja Samijs Skims. — Gribētu ticēt, ka tas joprojām atrodas turpat, kur atradies vienmēr?…

— Protams, kungi, — atbildēja Brolla kungs, — taču tas atrodas uz pašas robežas starp Kanādu, kas pieder an­gļiem, un Aļasku, kas pieder amerikāņiem…

— Iecirknis atrodas Kanādas pusē, — dzīvi piebilda Redls.

— Jā, ja abu valstu robeža ir stingri noteikta, — pazi­ņoja direktora vietnieks, — nē, ja tā tāda vēl nav. Un tā kā kanādiešu sindikātam ir tiesības izmantot tikai Kanādas iegulas, es nevarēju dot jums apstiprinošu atbildi…

— Vai šobrīd notiek strīdi attiecībā uz robežu starp Savienotajām Valstīm un Lielbritāniju?…

— Tieši tā, kungi, — atbildēja Brolla kungs.

— Es domāju, ka par robežlīniju izraudzīts simt četrdes­mit pirmais meridiāns…

— Tā patiešām tika darīts, kungi, un ne velti. Kopš 1867. gada, kad Krievija pārdeva Aļasku Amerikas Savienotajām valstīm, allaž ticis uzskatīts, ka šis meridiāns veido robežu.

— Nu ko, — Samijs Skims turpināja, — man šķiet, me­ridiāni nemaina savu atrašanās vietu pat Jaunajā Pasaulē, un šis simt četrdesmit pirmais nav novirzījies ne uz austru­miem, ne rietumiem…

— Nē, bet liekas, ka tas neatrodas vietā, kur tam va­jadzētu atrasties, — piezīmēja Viljams Brolls, — jo jau divus mēnešus par šo jautājumu turpinās nopietni strīdi, un, iespējams, šis meridiāns būs jāpārceļ mazliet uz rie­tumiem.

— Dažas jūdzes? — vaicāja Samijs Skims.

— Nē, tikai dažus simtus metru, — direktora vietnieks atbildēja.

— Un tādēļ tā jāstrīdas! — iesaucās Samijs.

— Bet tam ir iemesls, kungs, — turpināja direktora vietnieks, — tam, kas ir amerikāņu, jābūt amerikāņu, un tam, kas kanādiešu, jāpaliek kanādiešu.

— Kura no abām valstīm pirmā cēla iebildumus?… — vaicāja Bens Redls.

— Amerika, — atbildēja Brolla kungs, — tā atprasa zemes strēli uz austrumiem, savukārt Kanāda uz rietumiem…

— Un kāds mums sakars ar šīm diskusijām?… — bilda Samijs Skims.

— Ja tā pienāksies Amerikai, daļa Četrdesmitjūdžu krīka iecirkņu arī pāries amerikāņu īpašumā…

— Un 129. iecirknis būs viens no tiem?…

— Tieši tā, — atbildēja Brolla kungs, — un tādā gadī­jumā sindikāts savu pirkšanas piedāvājumu atsauks.

Šoreiz atbilde bija noteikta.

— Bet vismaz kaut kādi darbi pie robežas labošanas ir uzsākti?… — vaicāja Bens Redls.

— Jā, kungi, uzmērīšana tiek veikta ar vērā ņemamu precizitāti…

Ja runa ir tikai par visai šauru zemes strēli gar simt četrdesmit pirmo garuma grādu, un ja abu valstu pretenzi­jas ir tik dedzīgas, tas nozīmēja tikai to, ka šī strīdus zeme satur zeltu, un kas zina, vai cauri šai garajai strēlei, sākot no Senteliasa kalniem dienvidos un Ledus okeāna ziemeļos negāja kāda bagāta dzīsla, no kuras Štati prastu gūt tikpat labu peļņu kā Kanāda!…

— Tātad izdarīsim secinājumus, Brolla kungs, — teica Bens Redls, — ja 129. iecirknis paliek robežas austrumos, sindikāta piedāvājums joprojām būs spēkā?…

— Lieliski…

— Turpretī, ja tas paliks rietumos, mūsu sadarbība kļūs neiespējama?…

— Lieliski…

— Nu ko, — Samijs Skims piecēlās, — būs jāvēršas pie citiem, un, ja mūsu zemes gabals tiks pārcelts uz amerikāņu zemi, mēs to iemainīsim nevis pret frankiem, bet dolāriem!

Ar šo Samija atbildi saruna beidzās, un abi brālēni at­griezās Northern Hotel.

Tur viņi satika Izlūku, kuram nekavējoties tika pavēstīti jaunumi.

— Katrā gadījumā, kungi, — viņš tiem ieteica, — jūs prātīgi darīsiet, ja pēc iespējas ātrāk dosieties uz Četrdes­mitjūdžu kriku…

— Tā mēs domājam, — teica Bens Redls, — ceļā dosi­mies jau rīt…

— Bez tam, — smiedamies piemetināja Samijs, — lie­kas, ka robežas labošanas darbi jau sākušies, un mani urda ziņkāre redzēt, vai tie tiks novesti līdz galam. Nav joka lieta pārvietot meridiānu…

— Jā, to jūs redzēsiet, — piebilda Bils Stells, — bet jūs redzēsiet ari, ka kaimiņu iecirkņa īpašnieks ir tips, no kura jāpiesargās. ■

— Jā… šis teksasietis Hanters… — teica Samijs Skims.

— Viņš un viņa kompanjons Malone darbojas 127. ie­cirknī, — Izlūks turpināja, — bet, tā kā viņi necenšas to pārdot, tiem gluži vienalga, vai tas atrodas Aļaskas vai Ka­nādas teritorijā…

— Es ceru, ka mums ar šiem rupjajiem tipiem nebūs ne­kādas darīšanas…

— Lai nu tā būtu, — novēlēja Izlūks.

— Un jūs, Bil, ko darīsit jūs? — vaicāja Samijs.

— Es došos atpakaļ uz Skagveju, lai uz Dousonu vestu citu karavānu…

— Un cik ilgi būsit projām?…

— Apmēram divus mēnešus…

— Mēs ceram uz jums atpakaļceļā…

— Tas ir norunāts, kungi, taču nezaudējiet laiku, ja gri­bat atstāt Klondaiku pirms ziemas iestāšanās.

Patiesībā, lai nokārtotu savu lietu, Samijs Skims un Bens Redls nedrīkstēja zaudēt ne dienu. Šajos platuma grādos arktiskie sali uznāca ātri. Sākās jūnija otrā nedēļa. Vēl pirms augusta beigām ezerus un strautus atkal aizsprosto ledus, kam pāri klājas sniegi un vēja brāzmas. Vasaras se­zona šajā Klondaikas apkārtnē ilgst divarpus mēnešus. Abiem brālēniem bija jāsaīsina laiks, kas nepieciešams, lai no Dousonas pa ezeru ceļu atgrieztos Skagvejā, vai gadīju­mā, ja viņi izlemtu mainīt maršrutu — lai no Dousonas dotos uz Sentmišelu lejup pa Jukonu līdz tās grīvai.

Nākamajā dienā pēc ierašanās Bens Redls un Samijs Skims, paredzot, ka uzturēšanās 129. iecirknī ieilgs un ka Forthopā viņi nevarēs sadabūt visu nepieciešamo, sagatavo­šanās darbus bija pabeiguši.

Turklāt viņiem nebija ne jāiegādājas, ne turp jānogādā zeltraču inventārs, jo Zozijam Lakostam piederošais jau bija uz vietas, nedz ari jānolīgst strādnieki, jo viņu mērķis nebija pašiem izmantot Četrdesmitjūdžu krika iecirkni.