Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Apkārt Dousonai bija daudzi sakņu dārzi, kuros auga bietes, kāposti, rāceņi, salāti, pasternaki, bet iedzīvotāju vajadzības tie nespēja apmierināt, un bija jārēķinās ar dār­zeņu piegādēm no Kanādas, Kolumbijas vai Savienotajām Valstīm. Toties saldētu gaļu, konservus un medījumus pēc ledus iešanas no Sentmišelas, dodamies augšup pa Jukonu līdz Dousonai, atveda kuģi ar saldētavām. Kopš jūnija pir­mās nedēļas jukonieši parādījās lejtecē, un krastmalā atbal­sojās to sirēnu svilpieni.

Pats par sevi saprotams, līdz ar ierašanos Dousonā abas mūķenes tika aizvestas uz slimnīcu, kas piederēja katoļu baznīcai. Tur tās ļoti laipni uzņēma virsmāsa, ne­beigdama vien pateikties Samijam Skimam, Benam Red­lam un Izlūkam par palīdzību un rūpēm, ko viņi snieguši māsai Martai un māsai Madlēnai.

Ne mazāk sirsnīgi viņas uzņēma doktors Pilkokss un, patiesību sakot, abu klātbūtne bija gaužām nepieciešama, jo ar slimnīcas personālu vairs nepietika.

Pēc bargās ziemas pilsētā bija sakrājušies netīrumi, un grūti iztēloties, kādam nogurumam, aukstumam un postam bija pakļauti šie no tādas tālienes nākušie nabaga ļaudis! Dousonā plosījās skorbuta, diarejas, meningīta un tīfa epi­dēmijas. Mirušo skaits ar katru dienu pieauga, un ielās ne­mitīgi bija jāizbrīvē vieta ar suņiem aizjūgtiem līķratiem, kas uz kapsētu aizveda tik daudzus nelaimīgos. Viņus gai­dīja vienkāršs, šīs zelta zemes dzīlēs izrakts kaps.

Un tomēr, par spīti šādai nožēlojamai izrādei, douso- nieši vai vismaz zeltrači caurbraucēji nemitējās nodoties pārmērīgiem priekiem. Kazino un spēļu zālēs satikās gan tādi, kuri pirmoreiz devās uz raktuvēm, gan tādi, kuri tur atgriezās, lai atgūtu pāris mēnešos notriekto peļņu. Re­dzot pūli spiežamies restorānos un bāros, grūti bija no­ticēt, ka pilsētas iedzīvotājus iznicina epidēmijas, ka līdzās dažiem simtiem uzdzīvotāju, spēlmaņu un piedzīvo­jumu meklētāju ir tik daudz nabagu bez pavarda un pa­jumtes, veselas ģimenes — vīrieši, sievietes un bērni, kurus slimība bija apturējusi jau uz pilsētas sliekšņa, ne­ļaudama tiem doties tālāk!

Tāpat visus šos ļaudis, tik kārus uz spēcīgām baudām un ilgstošām emocijām, redzēja apmeklējam Folies-Bergere, Monte-Carlo, Dominion, Eldorado, nezinot, no rīta vai va­karā, jo šajā gada laikā un platuma grādos nezināja īsti vairs ne rītu, ne vakaru. Tur gāja vaļā pokers, montē, rulete. Tur uz zaļā samta pa vidu kliedzienu, provokāciju, lamu un daž­kārt arī revolveru šāvienu troksnim tika liktas nevis ginejas vai piastri, bet tīrradņi un zelta putekļi; nožēlojamas ainas,

pret kurām policija bija bezspēcīga, un kurās Hanteram un Malonem līdzīgi tipi spēlēja pirmo vijoli.

Turklāt restorāni bija atvērti visu nakti, tur vienmēr tika vakariņots, tur par divdesmit dolāriem gabalā tika pasniegti cāļi, par desmit dolāriem ananasi, olas maksāja divpadsmit dolāru ducī, tur tika dzerts vīns par divdesmit dolāriem pu­delē, un viskijs maksāja [..]; cigārus tur pīpēja par trīs frankiem piecdesmit gabalā. Trīs vai četras reizes nedēļā zelta meklētāji atgriezās no apkaimes iecirkņiem un šajos spēļu namos lika uz spēles visu, ko bija izskalojuši Bonan- zas un tās pieteku dubļos.

Cik skumja un drūma aina, kurā parādās cilvēka dabas visnožēlojamākie netikumi, un tas mazumiņš, ko no tā visa vēroja Samijs Skims, ieradies Dousonā, tikai vai­roja viņa nepatiku pret šo avantūristu pasauli. Taču, ie­spējams, viņam tā arī neradīsies izdevība izstudēt to līdz galam. Viņš joprojām bija pārliecināts, ka viņu uzturēša­nās Klondaikā būs īsa, turklāt Bens Redls nebija vīrs, kurš velti tērē laiku.

— Ņemot vērā, ka sindikāts gribēja no mums atpirkt Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkni, sāksim ar to, ka dosi­mies to apskatīt… — viņš teica.

— Kad vien tu vēlies, — atbildēja Samijs Skims.

— Vai Četrdesmitjūdžu krīks atrodas tālu no Douso­nas?… — Redls jautāja Bilam Stellām.

— Es turp nekad neesmu gājis, — atbildēja Izlūks. — Bet, vadoties pēc kartes, šis krīks Jukonā ietek pie Fortho- pas — uz ziemeļrietumiem no Dousonas.

— Un, spriežot pēc tā numura, — iestarpināja Samijs Skims, — nedomāju, ka tēvoča Žozijas iecirknis varētu at­rasties pārāk tālu.

— Ne tālāk kā trīsdesmit jūdzes, — atbildēja Izlūks, — jo tik tālu atrodas Aļaskas un Kanādas robeža, un 129. ie­cirknis ir Kanādas teritorijā.

— Ceļā dosimies rīt, — paziņoja Bens Redls.

— Norunāts, — attrauca brālēns, — bet, pirms pievēr­sties 129. iecirkņa vērtības noteikšanai, vai nevajadzētu noskaidrot, kā ir ar sindikāta piedāvājumu to nopirkt?

— Lai notiek, — Bens Redls piekrita, — pēc stundas par to varēsim ievākt ziņas…

— Patiesi, — piebilda Bils Stells, — un es jūs aizvedī­šu pie kapteiņa Heilija uz Angļu-amerikāņu transporta un tirdzniecības kompānijas kantoriem, kas ierīkoti Frontstrītā.

Pieņēmuši šādu lēmumu, abi brālēni pēcpusdienā atstāja Northern Hotel un Izlūka pavadībā virzījās uz namu, ko ieņēma Čikāgas sindikāts.

Uz ielas valdīja liela burzma. Jukonas tvaikonis tikko krastā bija izsēdinājis lērumu pasažieru. Gaidīdami, kad varēs doties tālāk uz upes dažādajām pietekām, — vieni, lai ekspluatētu viņiem piederošās iegulas, otri, lai par brangu naudu kalpotu citiem, — viņi pieblīvēja pilsētu. Frontstrītā valdīja lielāks sastrēgums nekā jebkur citur, jo tur atradās pilsētas galvenās iestādes. Tai pašā laikā cilvē­ku baram piebiedrojās arī suņu bars. Uz katra soļa nācās sadurties ar šiem tikpat kā nepieradinātajiem dzīvniekiem, kuru gaudošana griezās ausīs.

— Bet šī Dousonā taču ir īsta suņu pilsēta! — sašuta Samijs. — Un pati pirmā tās amatpersona droši vien bijis moloss [7] !

Bez grūdieniem, spiešanās, pārmetumiem un lamām neizti­ka, kamēr Bens Redls un Samijs Skims, virzīdamies pa Front- strītu, nokļuva līdz sindikāta kantorim, pie kura durvīm viņi ar Izlūku šķirās, norunājuši atkal satikties Northern Hotel.

Brālēnus sagaidīja direktora vietnieks Viljams Brolla kungs, kuram viņi darīja zināmu sava apmeklējuma mērķi.

— Ā! Ļoti labi, — sacīja Brolla kungs, — jūs esat Redla un Skima kungi? Priecājos jūs redzēt.

— Mēs tāpat, — Samijs Skims atbildēja.

— Žozijas Lakosta Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkņa mantinieki?…

— Tieši tā, — paziņoja Bens Redls.

— Jācer, ka iecirknis, kopš devāmies šajā nebeidzamajā ceļojumā, nav pazudis? — Samijs turpināja.

— Nē, kungi, — atbildēja Viljams Brolls, — un, varat būt droši — tas atrodas vietā, kur to iezimējis kadastrētājs — uz abu valstu robežas, kas gan nav vēl precīzi noteikta…

Ko nozīmēja šī visai negaidītā frāze? Kā robežlīnija, kas atdalīja Aļasku no Kanādas, varēja skart 129. iecirkni?… Vai Žozija Lakosts savas dzīves laikā nebija tā likumīgais īpašnieks, un šis īpašums tikpat likumīgi nepienācās viņa mantiniekiem, un vai sakarā ar augšminēto robežu varēja rasties kādas domstarpības?…

— Kungi, — Redls turpināja, — Monreālā mums tika zi­ņots, ka sindikāts, kura direktors ir kapteinis Heilijs, izteicis Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkņa pirkšanas piedāvājumu…

— Tieši tā, Redla kungs.

— Mēs, abi mantinieki, esam ieradušies, lai noskaidrotu šī iecirkņa vērtību un mēs vēlētos zināt, vai sindikāta iz­teiktais piedāvājums joprojām ir spēkā?…