Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Jāpiebilst, ka zelta meklētāji un sindikāti deva priekšro­ku Bonanzas, tās pieteku un vidēji kalnainā kreisā krasta iegulu izmantošanai. Ak, šī izredzētā zeme, kur kāds Džordžs Makormaks pārdeva vairākus divdesmit četras pēdas garus un četrpadsmit pēdas platus iecirkņus, no ku­riem nepilnu trīs mēnešu laikā tika iegūti tirradņi astoņu tūkstošu dolāru jeb četrdesmit tūkstošu franku vērtībā! Vai Eldorado zelta iegulu bagātība nav apbrīnojama, ja pēc ka- dastrētāja Ožilvī sacītā, katra zelta skalojamā sieta ienāku­ma vidējais aritmētiskais ir no divdesmit pieciem līdz trīdesmit pieciem frankiem? No tā var secināt — ja katra dzīsla ir trīsdesmit pēdas plata, piecsimt pēdas gara un pie­cas pēdas bieza, tā ienesīs līdz divdesmit miljoniem franku.

Kopš tā laika iecirkņus centās iegādāties sabiedrības un sindikāti un kaulējās par tiem, solot visaugstākās cenas.

Grūti pat paredzēt cik augstas būs to likmes izsolēs, jo galu galā runa ir par atradnēm, kur ik reizi sietā tiek sa­skaloti tūkstoš piecsimt līdz četrtūkstoš franku ļoti augstas kvalitātes zelta, kura unce Dousonas tirgū maksā piecpad­smit līdz sešpadsmit dolāru.

Patiešām žēl — vismaz Bens Redls tā pie sevis sprieda, kamēr Samijs par to tikpat kā nedomāja —, ka tēvoča Žo­zijas atstātais mantojums atradās Četrdesmitjūdžu krika ap­vidu otrpus Jukonas, nevis bija viens no šiem Bonanzas iecirkņiem. Vienalga, vai viņi būtu nolēmuši to apgūt vai pārdot, peļņa būtu krietni vien lielāka. Iespējams arī, abiem mantiniekiem tiktu piedāvātas tādas cenas, ka Bens nebūtu uzņēmies ceļojumu uz Klondaiku un Samijs būtu pavadījis vasaru savā Grīnvelejas fermā, nevis tagad bradā­tu pa šīs galvaspilsētas ielām, kuru dubļos arī droši vien slēpās cēlā metāla daļiņas.

Tiesa, attiecībā uz Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkni vēl palicis spēkā sindikāta piedāvājums, ja vien, atbildi ne­sagaidījis, tas nebūs savus nodomus mainījis.

Galu galā Bens Redls bija ieradies, lai redzētu visu pats savām acīm. Kaut arī 129. iecirkni nekad nebija atrasti tīr­radņi trīstūkstoš franku vērtībā — tāda bija Klondaikā at­rastā lielākā zelta gabala vērtība — tam nevajadzēja būt izsmeltam, ja reiz tika izteikti pirkšanas piedāvājumi. Ame­rikāņu un angļu sindikāti šāda veida darījumos parasti ne­kļūdījās. Rēķinoties pat ar vissliktākajām izredzēm, abi brālēni vismaz atgūs ceļojuma izdevumus.

Bez tam runāja jau par jauniem atklājumiem Hankerā, Klondaikas pietekā, kuras griva atrodas divdesmit trīs kilo­metrus no Dousonas. Tika pieminēts septiņas jūdzes garš posms, kas vijās starp tūkstoš piecsimt pēdu augstiem kal­niem; tas bagāts ar iegulām, kuru zelts ir vēl tīrāks nekā El- dorado. Runāja arī par kādu Goldbotomas pieteku, kur, kā izrietēja no Ožilvī ziņojuma, eksistēja zeltu saturoša kvarca dzīsla, no kuras varēja iegūt līdz tūkstoš dolāriem par tonnu.

Laikraksti aicināja pievērst uzmanību arī Bērai, Klondai­kas upes pietekai tikai četru jūdžu attālumā no Dousonas. Vienpadsmit kilometru garā posmā tā bija sadalīta kādos sešdesmit zemes gabalos, kurus izmantojot, pēdējās kampa­ņas laikā tika gūta brīnišķīga peļņa. Izplatījās baumas, ka šie iecirkņi ir vēl labāki nekā pie Bonanzas, jo, ņemot vērā izvietojumu, tos varēja vieglāk apstrādāt.

Un Bens Redls bez šaubām sev teica, ka, ja ar 129. ie­cirkni neko nevarēs pasākt, varbūt būtu vērts iegriezties ari šajā pusē…

Taču Samijs Skims dažkārt pie sevis atkārtoja: «Tas viss ir lieliski! Bonanza, Eldorado, Bēra, Hankera, Goldboto- ma, lieliski! Bet mums ir darīšana tikai ar Četrdesmitjūdžu kriku, taču es vairs nedzirdu par to runājam, it kā tas vairs neeksistētu!» Tomēr tas eksistēja, kā skaidri bija redzams Bila Stella kartē. Patiesībā tā būtu bijusi nožēlojama ne­veiksme, ja Četrdesmitjūdžu krīks nepievienotu savu daļu kopējam Klondaikas zelta sniegumam, kas, pēc Makdonal- da ziņojuma, kampaņā starp 1898. gada maiju un septem­bri nebija mazāks par simt miljoniem franku.

Kā gan Bens un Samijs būtu varējuši apšaubīt šī apvidus bagātību, kura labā slava nu nekādi nevarēja būt izdoma, un kurš ne bez iemesla un, par spīti ceļojuma grūtībām, pievilināja arvien vairāk zeltraču no visām pasaules malām? Jau 1896. gadā tas bija sniedzis tīrradņus septiņu miljonu piecsimt tūkstošu franku vērtībā un 1897. gadā divpadsmit miljonu piecsimt tūkstošu franku vērtībā! Un vai 1898. gada devums nebija rēķināms trīsdesmit miljonu apmērā? Tātad kopā šie emigranti savā starpā sadalīs divsimt piec­desmit miljonus franku — tā OžilvI novērtēja Klondaikas bagātības.

Klondaikas teritorija gan nebija vienīgā, ko šajā apvi­dū izvagoja zelta dzīslas. Tās tika atklātas ne tikai Ka­nādā, bet ari otrā Jukonas pusē, milzīgajos Aļaskas plašumos, kur daļa apvidus vēl nav pietiekami izpētīta.

Pat Kanādas teritorijā pie Klondaikas dienvidu robežas Jukonas labajā krastā, Indiāņu upes ūdeņos, atrastas ie­gulas. Vai gan zeltrači nav ķērušies ari pie tur esošo trīssimt iecirkņu apgūšanas?

Visbeidzot, ne jau tikai Jukonas labā krasta pietekas nes zelta graudus un veļ tīrradņus. Zelta meklētāji traucās arī uz kreisā krasta iecirkņiem. Uz Sešdesmitjūdžu upi, Dženī- nu, Vestfīldu, Svedišu, pie kuras nav mazāk par sešsimt astoņdesmit zemes gabaliem, un visbeidzot Četrdesmitjūdžu kriku, jo, lai arī ko par to domāja Samijs Skims, tas pastā­vēja, un tēvoča Žozijas iecirknim bija 129. numurs, kā no­rādīts Monreālas advokātam Snibēna kungam sūtītajā telegrammā.

Pat tajā Klondaikas daļā, kas atrodas starp Indiāņu upi un Inoleju, vēl vienu Jukonas pieteku, atrodas neizpētītas vietas, kur zeltrači nekavēsies atklāt jaunas bagātības.

Atliek uzmest acis Kanādas kartei, lai pamanītu, ka zelta ieguves teritorijas iezīmētas ari ārpus Klondaikas — rajo­nā, kas robežojas ar Čilkutas masīvu un ko pirms ieplūša­nas Jukonā apskalo Peli ūdeņi, kā ari pie Kasjāra kalna Telegrāfkrīka ziemeļos un Sentrevilas raktuvju apmetnes dienvidos.

Tātad jāsecina, ka šādu zelta apvidu Aļaskā netrūkst, un varat būt droši — Aļaskas jaunie īpašnieki amerikāņi tos novārtā neatstās — gan lielās upes dienvidos, gan Sērklsi- tijā, Rampartsitijā, Tananas kalnos, Fortjukonas ziemeļos un, visbeidzot, otrpus polārajam lokam — visā plašajā ap­kārtnē, ko apskalo Nūtoka, Kolvila un kas Ziemeļu Ledus okeānā veido Houpa zemesragu. Un, kad Bens Redls Sa­mijam Skimam pie auss apdziedāja to iespējamos dārgumus, tas tikai samidīdams attrauca:

— Patiesi, šis Jukonas šķērsotais apvidus bauda dievu labvēlību! Un, ja padomā, ka mums no tā pieder mazmazī- tiņš gabaliņš!… Un, ka manas vienīgās rūpes ir — beidzot atbrīvoties no tēvoča Žozijas mantojuma!…

«Būdu, izbu, telšu aglomerācija, apmetne, kas uzcelta purvā un ko allaž apdraud kā Jukonas, tā Klondaikas pār­plūšana, tikpat nekārtīgas, cik dubļainas ielas, bedres uz katra soļa, nevis pilsēta, bet kaut kas līdzīgs plašai suņu kūtij, ko turklāt patiešām apdzīvo tūkstošiem suņu, kurus dzird rejam dienu un nakti, lūk, kas, jūsuprāt, ir Dousonā, Skima kungs! Bet pilsēta pateicoties ugunsgrēkiem, kas attī­ra zemi, ir mainījusies. Tai ir savas katoļu un protestantu baznīcas, savas bankas un viesnīcas, tai būs savs Maskota teātris, drīzumā arī sava opera, kurā divi tūkstoši divi simti dousoniešu varēs atrast vietu et caetera, un jūs nevarat ie­domāties, kas slēpjas aiz šī et caetera.»