Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Vispār šī Jukona ir īsta zelta upe. Tās pietekas šķērso visbagātākās Aļaskas un Kanādas zelta dzīslas, un tīrradņi peldētu upes virspusē, ja vien tie spētu peldēt!

Ūdeņu bagātības un baseina platības ziņā Jukona var sacensties pat ar Ziemeļamerikas ūdeņu māti Misisipi. Ju­konas caurtece grīvā ir divdesmit trīs tūkstoši kubikmetru sekundē, un tās divtūkstoš divsimt deviņdesmit kilometru garā straume stiepjas cauri baseinam, kura virsma sastāda miljonu kvadrātkilometru.

Ja teritorijas, kuras šķērso upe, nav labvēlīgas lauk­saimniecības kultūrām, tad meža platības tur ir ievēroja­mas. Tie galvenokārt ir necaurejami dzeltenā ciedra meži, un, lai tie izsīktu, ar kokmateriāliem vajadzētu apgādāt vai pus pasaules. Faunu pārstāv melnie lāči, aļņi, ziemeļ­brieži, kalnu aitas un kazas ar garu baltu spalvu; bariem vien tur redz meža irbes, purva slokas, pelēkos strazdus, sniega irbes, piles, vārdu sakot, medījumu bija tik daudz, ka iezemieši šīs zemes atklāšanas laikā pilnīgi apgādāja sevi ar pārtiku.

Ne mazāk bagāti par mežiem ir ūdeņi — ar jūras zīdītā­jiem un dažāda veida zivīm. Viena no tām īpatnējās izman­tošanas dēļ pelna īpašu ievērību. Šī zivs ir tik ļoti tauka, ka atliktu vien to aizdedzināt, lai varētu izgaismot ceļu kā ar sveci; tādēļ arī amerikāņi to iesaukuši par candle fish.

Taču šīs zemes zelta bagātības ir vēl pārākas par citām, un, iespējams, to krājumi ir lielāki nekā Austrālijas, Kali- fornijas un Dienvidāfrikas raktuvēs. Pirmās Klondaikas ie­gulas tika atklātas 1864. gadā. Tieši tad garīdznieks Makdonalds kādā mazā upītē pie Fortjukonas atrada zeltu, ko varēja šķipelēt liekšķerēm vien, bet 1882. gadā piere­dzējušu Kalifornijas kalnraču grupa, starp kuriem bija arī brāļi Bosvelli, uzdrīkstējās šķērsot Čilkutas pārejas un pa­matīgi apguva pirmās atradnes.

1885. gadā uz līnijas, kas šķir Aļasku no Kanādas, mazliet lejup no vietas, kur nākotnē atradīsies Dousonā, Lūisas-Jukonas zelta skalotāji atklāja Četrdesmitjūdžu krika iegulas. Divus gadus vēlāk — tai pašā gadā, kad Kanādas valdība noteica robežu, to zelts viņiem ienesa vairāk nekā sešsimt tūkstošus franku peļņas.

1892. gadā Ziemeļamerikas tirdzniecības un transporta kompānija no Čikāgas Jukonas grīvā pie Četrdesmitjūdžu krika izveido Fortkūdjahu, kam drīzumā būs jāaizsargā divus gadus vēlāk uzceltā Fortkonstantina. Tur strādājošie trīspadsmit konstebli, četri apakšvirsnieki un trīs virsnieki Sešdesmitjūdžu upes iecirkņos mazliet pirms Dousonas ie­gūst ne mazāk kā pusotru miljonu franku.

Ierosme ir dota, zelta meklētāji saskrien no visām malām. 1895. gadā ne mazāk kā tūkstotis kanādiešu, galve­nokārt francūži, šķērso Čilkutu un izklīst upēm pieguļošo krastu teritorijās.

1896. gadā izplatās sensacionāla vēsts: atklāta Eldorado, Bonanzas pieteka, kas savukārt ir Klondaikas pieteka. Zelta meklētāji straumēm traucas uz šīm teritorijām. Douso­nā zemes gabali, kas tika pārdoti par divdesmit pieciem frankiem, drīz vien tiek novērtēti par simtu piecdesmit tūk­stošiem, un 1898. gada jūnijā Otavas valdība Dousonu at­zina par Klondaikas galvaspilsētu.

Reģions ar Klondaikas vārdu ir tikai viens no Kanādas apgabaliem un Lielbritānijai piederošās Britu Kolumbijas sastāvdaļa. Simt četrdesmit pirmais garuma grāds, kas veido robežlīniju starp amerikāņu Aļasku un Lielbritānijas valdī­jumiem, veido apgabala rietumu robežu. Ziemeļos to iezīmē simt četrdesmit kilometrus garā Jukonas pieteka Klondaika, kas plūst no austrumiem un savā tecējumā nonāk līdz Dou­sonai, sadalīdama to divās nevienlīdzīgās daļās. Austrumos, teritorijā, ko Jukonas pieteka Makenzi šķērso no dienvi­diem uz ziemeļiem, Klondaika robežojas ar Kanādas daļu, kurā parādās pirmie Klinšu kalnu atzarojumi.

Apgabala centrā paceļas augsti pauguri, no kuriem vare­nākais — Doms — tika atklāts 1897. gada jūnijā. Tie ari veido šīs samērā līdzenās zemes vienīgo nelīdzeno daļu, un tur veidojas upju tīkls, kas pēcāk ieplūst Jukonas baseinā. Par tā apmēriem var spriest kaut vai tikai pēc Jukonas tiešo pieteku skaita — Klondaika, ko apgādā Tūmačgolda, Hankera, kas aizsākas Doma dzīlēs, Bēra, Avigleja, Bo- nanza, Braianta, Svediša, Montāna, Beikerkrīks, Vestfīlda, Dženina, Montekristo, Inoleja, Sešdesmitjūdžu upe un In­diāņu upe, kuru straumes nes zeltu, un kuru krastos apgūti jau simtiem zemes gabalu.

Bonanza, iztekot no Kormaka velvēm, un tās daudzās pie­tekas — Eldorado, Kvīna, Bouldera, Amerikāņa, Pūrgolda, Kriplakriks, Teila u.c. apskalo lielisku zelta ieguves apvidu. Tādējādi kļūst skaidrs, kādēļ uz šim teritorijām, kur ir ne mazums strautu un upju, kas brīvi no ledus trīs vai četrus va­saras sezonas mēnešus, šīm daudzajām un salīdzinoši viegli apgūstamajām iegulām zelta meklētāji metās bariem vien. Turklāt to skaits, par spīti nogurumam, postam un sarūgtinā­jumam, kas jāpiedzīvo, ceļojot no Skagvejas uz Klondaikas galvaspilsētu, ar katru gadu pieaug.

Vietā, kur Klondaika ietek Jukonā, pirms vairākiem ga­diem pletās vienīgi plūdu laikā bieži pārplūstošs purvs. Tur slējās tikai dažas indiāņu būdas un pa krievu modei celtas izbas, kurās visai nožēlojamos apstākļos dzīvoja iezemiešu ģimenes. Šajā vietā tika nodibināta Dousonā, kurā nu jau mīt kādi astoņpadsmit tūkstoši iedzīvotāju. Pilsētas dibinātājs Le- duks, pēc izcelsmes kanādietis, to vispirms sadalīja zemes ga­balos, un neprasīja vairāk par divdesmit pieciem frankiem par katru, taču šobrīd atrodas pircēji, kas gatavi par tiem maksāt no piecdesmit līdz diviem tūkstošiem franku.

Un, ja Klondaikas zelta iegulas nav lemtas drīzai iztukšo­šanai, ja lielās upes baseinā iespējams atklāt jaunas raktuves, ja zemes gabali tur skaitāmi tūkstošos, vai nav pamats domāt, ka Dousonā kļūs par metropoli līdzīgi Vankūverai Britu Ko- lumbijā vai Sakramento amerikāņu Kalifornijā?…

Jau no sākta gala Dousonā plūdu laikā draudēja pazust zem ūdens, kā tas bija noticis ar muklāju, kura vietā tā tagad atradās. Jukonas labajā krastā Klondaikas upe to sa­dala divās daļās, un, ledum ejot, ūdens pieplūdums ir tik liels, ka jārēķinās ar vislielākajiem postījumiem.

Lai aizsargātos pret plūdiem, kas gan turpinās tikai neil­gu laika sprīdi, bija nepieciešams uzcelt pamatīgus aiz­sprostus. Taču vasarā ūdens līmenis Klondaikā nokritās tiktāl, ka gājēji no vienas pilsētas daļas uz otru varēja no­kļūt sausām kājām.

Redzams, sākumā jaunajai pilsētai klājās grūti, tomēr ie­dzīvotāju skaits nepārtraukti pieauga.

Bens Redls šī rajona vēsturi zināja no pašiem tā apgu­ves pirmsākumiem. Viņš bija ievācis ziņas par visiem pēdē­jo gadu atklājumiem; zināja, kā pastāvīgi aug atradņu ienesīgums un kādas veiksmes tur gadījušās. Nebija šaubu — viņš atbraucis uz Klondaiku, lai savā īpašumā pārņemtu Četrdesmitjūdžu krika iecirkni, noskaidrotu tā vērtību, un pārdotu par izdevīgāko cenu. Bet Samijs Skims labi redzē­ja, ka, tuvojoties Dousonai, Bens, vairāk nekā Samijam labpatiktos, interesējās par zeltraču darbiem, un Samijs baidījās, ka Bens jutīs aicinājumu tajos piedalīties. Pro­tams, viņš tam pretosies, neļaus brālēnam iesaistīties šādos pasākumos, neļaus viņam apmesties šajā zelta un posta zemē!

Šajā laikā rajonā bija ne mazāk kā astoņi tūkstoši iecir­kņu, to numerācija sākās no Jukonas pieteku un pietecinu ietekām un turpinājās līdz pat iztekām. Katra zemes gabala platība bija pieci simti kvadrātpēdu, vai pēc 1896. gada grozījumiem likumā — divi simti piecdesmit.