Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Bens Redls un Samijs Skims, vēlēdamies atvilkt elpu vienalga kādā gultā, daudz nesūkstījās ne par ērtībām, ne par cenām, un nakts pagāja ne šā, ne tā.

Atstājusi Fortkjūdahu, Jukona turpina plūst augšup uz zie­meļrietumiem līdz vietai, kur tā šķērso simt četrdesmit pirmo meridiānu, kāds tas bija iezīmēts kartēs. Bet Četrdesmitjūdžu krīks, kas ir četrdesmit jūdzes garš, kā norāda tā nosaukums, savā lejtecē nogriežas uz dienvidrietumiem, veidodams ļoti lī­kumainu straumi, un plūst cauri apvidum, kur cits citu nomai­na meži un pakalni. Līdz robežai tā garums ir apmēram septiņdesmit kilometri, no kuriem trīsdesmit ir uz britu zemes, bet četrdesmit plūst amerikāņu teritorijā. Tātad krīks šķērso meridiānu, par kuru šobrīd risinājās strīdi, tāpat kā Jukona, Sešdesmitjūdžu upe un citas straumes.

Dodoties ceļā no agra rīta, Neluto cerēja vakarā sa­sniegt vietu, kur atradās Žozijas Lakosta iecirknis. Viņš ie­deva auzas un labu barību zirgam, kuru šīs divas ceļā pavadītās dienas nešķita pārāk nogurdinājušas. Ja vajadzēja sakas, tās varēja dabūt, turklāt spēcīgais dzīvnieks atpūtās visu laiku, ko abi brālēni pavadīja 129. iecirknī.

Bens Redls un Samijs Skims iebraucamo vietu atstāja trijos no rīta, un saule jau bija diezgan augstu. Pēc pār­desmit dienām gaidāms saulgriežu laiks, un tad saule tikai uz mirkli pazudīs aiz ziemeļu horizonta.

Divriči sekoja Četrdesmitjūdžu krika kreisajam, ļoti līku­mainajam krastam, ko dažkārt ieskāva augsti pauguri, kurus šķīra dziļas aizas. Zeme ne tuvu nebija tuksnesīga. Visās malās darbojās kalnu un upju iecirkņi. Katrā krasta pagrie­zienā aizu plaisās slējās stabi, kas norobežoja raktuves, kuru numuri bija uzrakstīti lieliem cipariem. Aprīkojums tur nebija sarežģīts, mašīnu maz. Vairums zelta meklētāju vai nu paši, vai ari viņu strādnieki izvilka dubļus no šahtām, kas bija izraktas iecirknī, un tālāk strādāja ar sietiem vai

bļodām. Tas viss tika darīts gandrīz pilnīgā klusumā, ja tikai nenotika trokšņaini konflikti, vai, zeltračiem, atrodot vērtīgu tīrradni, neizlauzās prieka saucieni.

Pirmā apstāšanās ilga no desmitiem līdz divpadsmitiem, jo šo laiku mazliet nogurdinātajam zirgam vajadzēja atpū­tai, un viņam brīvi ļāva ganīties tuvējā pļavā. Pēc pusdie­nās ieturētajiem konserviem un biskvītiem pie kafijas tases, Samijs un Bens varēja izpīpēt pīpes.

Mazliet pēc divpadsmitiem Neluto atsāka ceļu, un viņš tik ļoti dzina savu aizjūgu, ka jau septiņos vakarā divriči sasniedza 129. iecirkni.

Tā jaunie īpašnieki Monreālu bija atstājuši 2. aprīlī, ga­lamērķī viņi ieradās 11. jūnijā. Nepilnos divarpus mēnešos viņu ceļojums bija galā.

Šajā vietā Četrdesmitjūdžu krīks viegli izliecās uz austru­miem. Gar šo apmēram četrsimt metru garo līkumu cits aiz cita sekoja iecirkņi, ko norobežoja stabi saskaņā ar apga­bala zeltraču likuma noteikumiem, kas paredz:

«Visām personām, kuras vecākas par astoņpadsmit ga­diem un kurām ir speciālas medību, zvejas un zemes dzīļu izmantošanas atļaujas, kas derīgas uz gadu un maksā des­mit dolāru, ir tiesības ieņemt zemes gabalu divsimt piecdes­mit pēdu garumā gar straumi, tā platums nedrīkst pārsniegt tūkstoš pēdu no viena krasta līdz otram, novelkot horizon­tālu līniju trīs pēdas virs ūdens līmeņa.»

129. iecirknis, Žozijas Lakosta īpašums pašā Četrdesmit­jūdžu krika augštecē, Klondaikas teritorijā, bija ierīkots at­bilstoši šim likumam. Tas atradās blakus Aļaskas-Kanādas robežai starp diviem stabiem; uz viena no tiem bija redzams iecirkņa numurs, bet uz otra — koncesijas iegūšanas datums.

Šis zemes gabals pletās tikai krika labajā krastā un tika klasificēts kā upju iecirknis.

Bija skaidri redzams, ka 129. iecirkni austrumos no­slēdza abu valstu robeža, un, ja komisija nolems to pārvie­tot uz austrumiem, iecirknis vairs neatradīsies Kanādas teritorijā. Tātad bija svarīgi, lai precizēšanas darbi tiktu pabeigti pēc iespējas ātrāk, fiksējot simt četrdesmit pirmā meridiāna stāvokli. Šajā lietā nebija ieinteresēti tikai Žozi­jas Lakosta, bet arī visu to zemes gabalu īpašnieki, kuru iecirkņi atradās līdzās robežai Klondaikas pusē.

Otrpus 129. iecirknim uz ziemeļiem starp visai augstiem pakalniem stiepās zaļojoša pļava, ko no abām pusēm ieskā­va bērzu un apšu meži. Citādi Četrdesmitjūdžu krika ne visai augstie, diezgan straujie ūdeņi plūda cauri ielejai, ko ieskāva kalni. Dažviet bija redzamas zelta meklētāju māje- les un būdas, un divu līdz trīs kilometru platībā darbojās vairāki simti strādnieku.

Otrā pusē robežai, amerikāņu teritorijā, ainava bija līdzīga. Tikai ieleja augštecē bija platāka. Tāpat bez upju iecirkņiem redzēja arī daudzus kalnu iecirkņus, kuru ga­rums pēc koncesijas var būt lielāks par divsimt piecdesmit pēdām, tomēr nepārsniedzot tūkstoti.

Bens Redls un Samijs Skims zināja, ka 129. iecirknis robežojās ar 127., un abus šķīra meridiāns, kura korekciju pieprasīja minētās valstis. Šis 127. iecirknis bija teksasieša Hantera īpašums, viņš to ekspluatēja jau gadu un tagad uz­sāka savu otro kampaņu. Par to, ka viņš ķildojies ar savu kaimiņu Žoziju Lakostu, abi brālēni tagad, kad viņu pazi­na, nešaubījās.

Kas attiecas uz 129. īpašumu, tas bija ierīkots kārtīgi, atbilstoši lietošanas noteikumiem. Bija izsniegta īpašuma deklarācija, ko akceptējusi valsts, un noteiktajos termiņos reģistrēta domīnijas raktuvju komisāra birojā, gadā par to maksājot septiņdesmit piecus frankus lielu nodokli. Bez tam tika piedzits nodoklis desmit procentu apmērā no iegūtā zelta ar soda sankcijām nelikumību gadījumā to konfiscēt. Turklāt Žoziju Lakostu nekad nebija skāris likums, saskaņā ar kuru viss iecirknis, kas vasaras sezonas laikā septiņdes­mit divas stundas palicis neskarts, pāriet sabiedriskajā īpa­šumā. Darbi tajā tika pārtraukti tikai pēc viņa nāves, gaidot, kad mantinieki pārņems mantojumu savā īpašumā.

Žozijas Lakosta uzsāktie darbi bija ilguši astoņpadsmit mē­nešu un faktiski bija norisinājušies bez lieliem panākumiem. Sākotnējā aprīkojuma, personāla, transporta nolīgšanas un citi izdevumi bija diezgan lieli. Bija notikuši arī pēkšņi Četr­desmitjūdžu krika plūdi, nodarot diezgan lielus zaudējumus un pārtraucot darbus. īsi runājot, 129. iecirkņa īpašnieks tik tikko bija spējis segt izdevumus, kad viņu pārsteidza nāve.

Bet vai tad nav zināms, kāds ir zelta meklētājs, kurš nekad nezaudē cerību, kurš allaž tic, ka rīt uzdursies bagā­tai dzīslai, atklās dažus tīrradņus lielā vērtībā, sietā izska­los no tūkstoš līdz četrtūkstoš franku?

Iespējams, Žozijam Lakostam tas būtu izdevies, kaut gan viņa rīcībā bija tikai ļoti ierobežoti līdzekļi. Viņš neizman­toja balansieru sistēmu un samierinājās ar piecpadsmit līdz divdesmit pēdu dziļu šahtu izrakšanu zelta slāni, kura vidē­jais biezums bija piecas sešas pēdas.

Visas ziņas, kas attiecās uz zemes gabala ekspluatāciju, sniedza Žozijas Lakosta palīgs. Kopš darbu pārtraukšanas un personāla atlaišanas viņš uzraudzīja iecirkni, gaidīdams, kad tajā tiks atsākta ekspluatācija, vai nu to darītu manti­nieki vai kāds jauns īpašnieks.

Šo meistaru sauca par Loriku. Tas bija franču izcel­smes kanādietis, četrdesmit gadu vecs, ļoti pieredzējis zelta meklētājs, vairākus gadus strādājis Kalifornijas un Britu Kolumbijas zelta iegulās, pirms pārcēlās uz Jukonas teritorijām. Neviens labāk par viņu nevarētu sniegt Benam Redlam ziņas par 129. iecirkņa pašreizējo stāvok­li, par izdarītajiem un izdarāmajiem ieguvumiem, par tā patieso vērtību.