Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

— Tādēļ, ka ar Angļu-amerikāņu transporta un tirdzniecī­bas kompāniju un visiem pārējiem varēsim saistīties tikai pēc robežas korekcijas pabeigšanas, — atbildēja Bens Redls.

— Lai tā būtu, Ben, bet to var darīt ari neklātienē, ar starpnieku palīdzību, tikpat labi Monreālā, Snibēna kunga birojā, kā Dousonā, Frontstrītas kantoros.

— Ne tik labvēlīgos apstākļos, — atbildēja Bens Redls.

— Kādēļ tad ne, mēs taču tagad zinām mūsu iecirkņa vērtību?

— Pēc mēneša vai sešām nedēļām mēs to zināsim vēl labāk, — paziņoja inženieris, — un tie vairs nebūs divsimt tūkstoši franku, ko mums piedāvās par 129. iecirkni, bet četri vai pieci simti tūkstošu…

— Un ko mēs ar to visu iesāksim! — iesaucās Samijs Skims.

— Labi izlietosim, vari būt drošs, — apgalvoja Bens Redls. — Vai tad tu neredzi, ka, virzoties uz rietumiem, dzīsla kļūst arvien bagātāka?

— Ek! Tā tik ilgi virzīsies, kamēr aizvirzīsies līdz 127. iecirknim, — piezīmēja Samijs Skims, — un kad mūsu vīri nonāks kontaktā ar briesmīgā Hantera ļaudīm, nevaru ie­domāties, kas tad īsti notiks.

Patiesi, bija pamats bažīties, ka abu personālu vidū izcel­sies ķilda, jo ar katru dienu viņi arvien vairāk tuvojās abu ie­cirkņu robežai. Jau tagad viņi apmainījās lamām, bija dzirdami draudi. Loriks jau bija sastrīdējies ar amerikāņu meistaru, rupju un brutālu muskuļu kalnu, un kas zina, vai šī tēviņa draudi nepieņems reālus apveidus, kad Hanters un Malone paši atgriezīsies uzraudzīt darbus iecirknī. Robežsta­bu izvietojums, kas šķira abas atradnes, tika apstrīdēts, un ne reizi vien akmeņi bija lidojuši no iecirkņa iecirknī, turklāt nevarēja zināt, vai arī tie nesatur zelta daļiņas.

Protams, tādās reizēs Loriks darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai savaldītu strādniekus, un Bens Redls gāja viņam palīgā. Turpretī amerikāņu meistars nebeidza uzkuri­nāt savējos, un acīm redzami nelaida garām nevienu iespē­ju uzsākt strīdu ar Loriku. Turklāt viņa darba rezultāti nebija tik labi. Tagad 127. iecirknis nebija 129. vērts. Likās pat, ka dzīsla, ko apguva Loriks, sliecās nogriezties uz ziemeļiem, novirzoties no Četrdesmitjūdžu krika kreisā krasta, un neturpinājās kaimiņu iecirkņa zemē.

īsi sakot, abas komandas tagad atradās tikai divdesmit piecu soļu attālumā viena no otras, un nepaies ne divas nedēļas, kad tās satiksies uz robežlīnijas.

Samijs Skims nekļūdījās, paredzot šādu sadursmi un bai­doties no tās. Šāds incidents notika 27. jūlijā, un tas varē­ja beigties bēdīgi.

Hanters un Malone atkal parādījās 127. iecirknī.

Kā jau tika minēts, Kanādas teritorija nebija vienīgā, kam piederēja zelta reģioni. Tādi ir arī Ziemeļamerikas plašumos, kas atrodas starp Atlantijas un Kluso okeānu, un ļoti iespējams, ka tur driz vien tiks atklātas neskaitāmas ie­gulas. Varētu teikt, ka sākot no Kotvejas Britu Kolumbijas dienvidos līdz pat Ziemeļu Ledus okeānam nav nekā cita kā tikai zelta vai citu metālu iegulas. Daba šajā apvidū bi­jusi izšķērdīga ar saviem dārgumiem, bet liegusi tam lauk­saimniecības bagātības.

Atradnes, kas atrodas Aļaskas teritorijā, izvietotas lielā­koties gar līkumu, ko Jukona met pie savas grīvas starp Klondaiku un Sentmišelu. Viens no šiem rajoniem robežo­jas ar Sērklsitiju, pilsētiņu, kas uzcelta Jukonas kreisajā krastā trīssimt septiņdesmit kilometru no Dousonas. Tur savu tecējumu uzsāk Bērzu krīks, Jukonas kreisā krasta pieteka, kas tajā ietek pie Fortjukonas.

Pēdējās kampaņas laikā bija paklīdušas baumas, ka Sērklsitijas atradnes ir tikpat bagātīgas kā Bonanzas, un daudz nevajadzēja, lai zeltrači drāztos turp bariem vien.

Arī Hanters un Malone pēc tam, kad bija ieradušies Dousonā un atsākuši 127. iecirkņa ekspluatāciju, devās prom uz kādu tvaikoni, kas piestāj Jukonas ostās, un kāpa krastā Sērklsitijā, apskatīja Bērzu krika apskaloto apvidu un acīmredzot nolēma tur nepavadīt visu sezonu, jo nupat kā bija atgriezušies 127. iecirknī.

Pierādījums tam, ka viņu ceļojums palicis bez rezultātiem, bija šāds — viņi nu apmetās Četrdesmitjūdžu krika iecirknī un nolēma tur uzturēties līdz sezonas beigām. Jo, ja viņi Bērzu krika iegulās būtu ievākuši labu tīrradņu un zelta pu­tekļu ražu, tad būtu steigušies uz Dousonu, kur spēļu nami un kazino piedāvāja tik daudz iespējas izšķiest visu nopelnīto. Tāds bija paradums, un viņiem nebija iemesla nerīkoties sa­skaņā ar to. Tā viņi būtu darījuši ari tad, ja kopš darbu at­sākšanas 127. iecirknis būtu devis kādu peļņu.

Lūk, ko Loriks sacīja Samijam Skimam un Benam Red­lam, kad pavēstīja viņiem par abu teksasiešu atgriešanos:

— Hantera klātbūtne nenesīs mieru robežas apvidiem, jo sevišķi Četrdesmitjūdžu krika iecirkņiem…

— Skaidrs, — attrauca Samijs, — mēs būsim modri.

— Tas būtu prātīgi, kungi, — meistars turpināja, — un es ieteikšu mūsu vīriem izvairities no satikšanās ar šiem neliešiem.

— Vai policija jau zina par abu teksasiešu atgriešanos? — jautāja Bens Redls.

— Noteikti, — atbildēja Loriks, — bez tam mēs aizsūtī­sim ziņnesi uz Fortkjūdahu, lai brīdinātu varas iestādes par iespējamo uzbrukumu.

— Lai notiek, — Samijs piekrita, — tomēr atļaujiet uz­skatīt, ka tik ļoti no šī tipa nemaz nav jābaidās, un, ja savus ierastos varas darbus viņš nodomājis vērst pret mums, es nepalikšu atbildi parādā.

— Lai tā būtu, — teica Bens, — bet es nespēju iedo­māties, Samij, ka tu varētu smērēt rokas gar tādu cilvēku.

— Mums jānokārto veci rēķini, Ben, un es gribu atmaksāt.

— Tev nekas nav jāatmaksā, — atbildēja Bens Redls, kurš ne par kādu naudu negribēja pieļaut, ka brālēns iepi­nas kādā netīrā lietā. — Par to, ka tu Vankūverā iestājies par abām mūķenēm un norādīji Hanteram viņa īsto vietu, nekas nevar būt dabiskāk, es būtu rīkojies tāpat. Bet šeit, kad viena iecirkņa ļaudis apdraud otra iecirkņa ļaudis, jā­rīkojas policijai.

— Bet ja tā laikā neiejaucas? — iebilda Samijs, negri­bēdams piekāpties.

— Ja tā notiks, Skima kungs, mēs aizstāvēsimies, — sacīja meistars, — un mūsu vīri neatkāpsies šo teksasiešu priekšā.

— Galu galā, — sprieda Bens Redls, — mēs neesam šeit ieradušies, lai atbrīvotu Četrdesmitjūdžu kriku no no­žēlojamiem tipiem, kas to apsēduši, bet lai…

— Lai pārdotu mūsu iecirkni, — viņu pārtrauca Samijs, kuram pamazām asinis sāka kāpt galvā. — Sakiet man, Lorik, vai nevarētu noskaidrot, ko īsti dara tā robežas ko­misija, vai korekcijas darbi virzās uz priekšu un kad tie tiks pabeigti?

— Es mēģināšu to noskaidrot, Skima kungs, — meistars atbildēja.

— Un kur šie komisāri, lai velns viņus rauj, atrodas pašlaik?

— Pēc pēdējām ziņām no Dousonas — pašos dienvidos.

— Nu tad es iešu tiem pateikt, ko domāju, — iesaucās Samijs Skims.

— Tici man, Samij, nedari neko, — sacīja Bens Redls, gribēdams nomierināt brālēnu, — un pacieties.

— Turklāt ceļojums sanāk tāds pagarš, — piezīmēja Lo­riks, — jo komisāri un Ožilvī kungs ir devušies līdz pat Santeliasa kalnu pakājei, tātad jāiet ne tikai cauri Daijai, bet jāšķērso arī viss tuksnesīgais reģions.

— Sasodītā zeme! — iesaucās Samijs Skims.

— Klau, Samij, — Bens uzsita viņam uz pleca, — tev jānomierinās. Ej medībās, paņem līdzi Neluto, kurš to vien gaida, un atnesiet mums šim vakaram pāris lie­lisku irbju. Mēs pa to laiku izkratīsim balansieres, un būsim paveikuši labu darbiņu.