Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

No visām pusēm atskanēja izmisuma un sāpju kliedzieni. Zeltrači abos krīka krastos, pārsteigti savās būdās, centās izbēgt no šiem plūdiem, kas sekoja viņiem pa pēdām, un tie bija tik spēcīgi, ka zemes konvulsijām vajadzēja būt bi­jušām briesmīgām. Tuvējie koki izrauti ar visām saknēm, tika aiznesti Četrdesmitjūdžu krīkā pa tā jauno gultni ar āt­rumu, kāds vērojams ledum ejot.

— Bēgam… bēgam! — iekliedzās Loriks, kam pievieno­jās Neluto, — vai arī mūs aizraus straume!

Patiesi,- ūdens gandrīz jau sniedzās līdz vietai, kur gulē­ja zemestrīces sagrautā māja. Vēl varēja just, kā zem kājām viļņojas zeme, it kā tā būtu jūra.

Tajā brīdī kāds bērza stumbrs, ko nesa straume, tika sviests pret gruvešiem. Nelaimīgā kārtā tas trāpīja Benam Redlam, apgāza viņu, un, ja Samijam Skimam un Lorikam neizdotos viņu satvert, viņš ietu bojā virpulī.

Bens Redls vairs nevarēja paiet, trieciens izrādījās tik spēcīgs, ka viņa labā kāja virs ceļa bija lauzta.

Un zemes gabali, vai nu apgriezti kājām gaisā, vai pazu­duši zem plūdiem pusjūdzes garumā un abās robežas pusēs lielākoties bija iznīcināti.

Zemestrīce, gan visai neliela, tikko kā bija izvandījusi šo Klondaikas daļu, kas atradās starp robežu un Jukonu un kam cauri stiepās Četrdesmitjūdžu krīka vidustece. Tā bija jūtama vēl pusjūdzi viņpus robežai.

Galu galā, ja arī Klondaika nav pakļauta biežiem seis­miskiem satricinājumiem, tās dzīles slēpj kvarca slāņus un eruptīvas klintis, norādot, ka tās pirmsākumu veidojuši plu- toniski spēki; šie spēki, vienīgi iemiguši, reizēm pamostas ar neparastu sparu. Turklāt šai Klinšu kalnu apvidū, kuru pirmie atzari sākas Ziemeļpola tuvumā, slejas vairāki vulkā­ni, par kuriem nav droši zināms, vai tie ir pilnīgi izdzisuši. Ja apgabalam nedraudētu zemestrīču vai izvirdumu iespēja, nebūtu jābaidās arī no plūdiem, kas piepeši var izcelties krīkos, sniegam kūstot.

Patiešām, Dousonā no tiem nav bijusi pasargāta, un, ja ne Jukona, tad vismaz tās pieteka Klondaika, kas atdala pilsētu no priekšpilsētas, bieži ir pārplūdusi un aiznesusi tiltu, kas savieno vienu ar otru.

Un Četrdesmitjūdžu krīkam bija jācieš no divkāršas ne­laimes. Sekas tā straumes pilnīgai virziena maiņai bija zemes gabalu sagrāvums vairākus kilometrus abpus robežai. Plūdos izveidojās upe, kas bija izrāvusi jaunu gultni šķēr­sām gravai pāri ziemeļu 127. un 129. iecirknim. Šķita pat, ka turpmāk tur nebūs vairs iespējama nekāda izmantošana.

Nelaimes apjoms pirmajā brīdī bija grūti nosakāms. Naktī, kaut arī saule tikai divarpus stundas bija pazudusi aiz apvāršņa, zemi klāja dziļa tumsa. Ja zeltraču mājiņas, būdas un teltis būtu nopostītas, ja vairums no tiem tagad būtu bez pajumtes, ja būtu ievērojams skaits ievainoto un mirušo, gan zem drupām sadragāto, gan upes jaunajā gul­tnē noslīkušo, to uzzinātu tikai rīt. Vai visa šī zelta smiltīs izkaisītā emigrantu masa būs spiesta atstāt šo reģionu, kura ekspluatāciju vairs nevarēs turpināt, uzzinās tikai pēc tam, kad būs konstatēti katastrofas apmēri.

Faktiski pilnīgi nelabojamās nelaimes cēlonis šķita Četr­desmitjūdžu krīka ūdeņu daļas gāšanās pār šo abu upju tuvē­jām iegulām. Iespējams, ka apakšzemes spēku grūdienu rezultātā tā gultnes pamats būs pacēlies, un šī gultne iztukšo­jusies pilnīgi, ja pamats būtu pacēlies līdz abu malu līmenim.

Bija iemesls domāt, ka šie plūdi nav pārejoši. Kā gan šādos apstākļos atsākt rakšanu zemē, ko piecu, sešu pēdu augstumā applūdinājis tekošs, nekādi nevadāms ūdens? Jaunā upe turpinātu plūst uz dienvidiem līdz vietai, kur tā ietecētu citā upē.

Kāda šausmu un izbaiļu nakts gan bija jāpārlaiž nabaga ļaudīm, kurus skāra šī pēkšņā katastrofa! Viņiem bija nā­cies rāpties kalnos, lai izvairītos no plūdiem. Viņiem nebija nekādas pajumtes, un vētra ilga līdz pieciem rītā. Zibens vairākkārt iespēra bērzu un apšu birzīs, kurās bija iebēgu- šas ģimenes. Tai pašā laikā nemitīgi gāzās lietus straumes kopā ar krusas graudiem. Ja Loriks nebūtu parādījis aizas labajā nogāzē izdobtu alu, kurp Samijs Skims un viņš no­gādāja Benu Redlu, viņi nekur nebūtu atraduši patvērumu.

Viegli iedomāties, ar kādām domām viņiem nācās nokau- ties! Vai tad lai kļūtu par šīs nelaimes upuriem, abi brālēni bija uzņēmušies ceļojumu uz Klondaiku! Visi viņu pūliņi bijuši veltīgi! Viņiem netiks vairs nekas no viņu tēvoča mantojuma, pat ne tas, kas gūts sešas nedēļas strādājot. No tirradņiem, no zelta putekļiem, kas savākti kopš darbu uzsākšanas inženiera vadībā, ņepalika vairs nekā. Kad sa­bruka Lorika namiņš, to jau bija sasnieguši plūdi. No tiem nevarēja izglābt nevienu priekšmetu, un pašlaik tā drupas aizpeldēja upes straumē.

Beigu beigās, kad vētra bija mitējusies, Samijs Skims un meistars, tikai uz brīdi pamezdami alu, jo nevēlējās atstāt Benu Redlu vienu, varēja konstatēt nelaimes apmēru. 127., tāpat kā 129. iecirknis, bija pazuduši zem ūdens. Kas noti­cis ar Hanteru un Maloni, tas Samiju Skimu it nemaz ne­uztrauca. Katrā ziņā, un lai nerunātu par to, kas attiecās uz viņiem, robežas jautājums šķita izlemts. Vai simt četr­desmit pirmais meridiāns tiktu pārcelts vairāk uz austru­miem vai rietumiem, tas abus iecirkņus vairs neskāra. Vai tā bija Aļaskas vai Kanādas teritorija, nebija vairs svarīgi. Pa to tecēja jauns krīks, un viss.

Vai zemestrīces upuru skaits bija liels, to uzzinās tikai pēc apsekošanas. Droši vien zemes grūdieni vai plūdi ģi­menes pārsteiguši vai nu viņu būdiņās vai teltīs, un jābīs­tas, ka vairums būs aizgājušas bojā, nepaguvušas izbēgt. Bens Redls, Samijs Skims un Loriks bija izmukuši, tikai pateicoties brīnumam, turklāt vēl inženieris netika cauri ar veselu ādu.

Samijam Skimam tikai vajadzēja doties uz Dousonu un gādāt līdzekļus, lai visīsākajā laikā turp aiztransportētu Benu Redlu.

Skaidrs, ka par Hantera un Skima lietu vairs nevarēja būt ne runas. Rītdienas divkauja atkrita pati par sevi. Citas rūpes nu bija pārņēmušas abus pretiniekus, kas varbūt nekad vairs neredzēsies aci pret aci.

Starp citu, kad saule apgaismoja nelaimes vietu, neviens no abiem teksasiešiem netika manīts. Māja, kur viņi mita gravas iesākumā, kurai tagad šķērsām pāri tecēja Četrdes­mitjūdžu krīka veidojums, vairs nebija redzama. 127. iecir­kni tagad klāja ūdens, tāpat kā 129. un visus sekojošos krīka labajā krastā. No ierīcēm, kas slējās to virspusē, ba- lansierēm, slūžām vai sūkņiem pāri nebija palicis nekas. Straume izplatījās ar vēl lielāku ātrumu nekā vakardienas vētra bija sacēlusi ūdeņus, un labajā krastā izveidotā note­ce ūdens līmeni nepazemināja. Iespējams, ka bez tās ūdens būtu pārplūdinājis arī kreiso krastu un postijumi būtu kriet­ni prāvāki.

Vai abi teksasieši bija spējuši izglābties no zemestrīces neskarti, vai bija kļuvuši par tās upuriem? Tas nebija zi­nāms, tāpat kā par viņu ļaudīm. Kā jau teikts, Samijam Skimam ne prātā nenāca par to raizēties. Viņa vienīgā rūpe bija aizvest Benu Redlu uz Dousonu, kur par to tiktu gādāts, tur sagaidīt viņa izveseļošanos un, ja vēl iznāktu laiks, doties pa Skagvejas, Vankūveras, Monreālas ceļu uz mājām. Benam Redlam un viņam nebija nekāda iemesla ilgāk uzturēties Klondaikā. 129. iecirknis vairs nesagaidīs ieguvējus, kopš tas atradās septiņas vai astoņas pēdas zem ūdens. Vislabākais jau būtu, cik ātri vien iespējams, pamest šo drausmīgo zemi, kur, kā izteicās Samijs Skims, «ļaudīm ar veselu saprātu un miesu bez īpaša iemesla nekad nebūtu vajadzējis spert soli». Un vismokošākos prātojumus viņam sagādāja tik saprotamās bažas, ka Bena Redla veseļošanās varētu ieilgt vairākas nedēļas.