Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Un, kad Samijs Skims reizēm, galvu purinādams, sacīja:

— Visnelāgākais ir tas, ka mēs pirms ziemas nevarējām atstāt Dousonu! — Bens Redls vienīgi atbildēja:

— Visnelāgākais ir tas, ka mēs nepārdevām savu iecir­kni pirms katastrofas, un varbūt vēl nelāgāk ir tas, ka nav iespējams turpināt tā izmantošanu!

Un pēc tam, lai neuzsāktu gluži veltīgu diskusiju, Samijs Skims paņēma savu šauteni, pasauca Neluto un devās me­dībās pilsētas apkārtnē. Jāatzīmē arī, ka Loriks bija atgrie­zies Dousonā dažas dienas pēc Bena Redla ierašanās, un abi nodevās ilgām sarunām, un viegli uzminams, par ko ru­nāja inženieris un meistars pilnīgā ideju kopībā attiecībā uz vienīgo darba kārtības jautājumu.

Pagāja vēl mēnesis. Termometra stabiņa svārstības patie­šām bija ārkārtīgas. Tas nokrita līdz trīsdesmit vai četrdesmit grādiem un uzkāpa līdz piecpadsmit vai desmit zem nulles at­karībā no vēja virziena. Sals mijās ar sniegputeņiem.

Katru reizi, kad vien laiks atļāva, Samijs Skims medīja kopā ar Neluto, un viņam palaimējās nogāzt vairākus lāčus, ko aukstums dzina no kalniem uz pilsētas pusi.

Kādu dienu, 17. novembrī, viņš ar Neluto atradās apmē­ram jūdzi uz ziemeļiem no Dousonas. Medības bija bijušas veiksmīgas, un viņi grasījās atgriezties, kad indiānis apstā­jās un, rādīdams uz koku apmēram piecdesmit soļu attālumā no kādas upes, sacīja:

— Cilvēks… tur…

— Cilvēks?… — atjautāja Samijs Skims.

Un tiešām, pie bērza sniegā gulēja cilvēks. Viņš nekus­tējās. Varēja būt, ka viņš miris, nosalis, jo temperatūra bija ļoti zema.

Samijs Skims un Neluto pieskrēja viņam klāt. Tas bija vīrs ap četrdesmit ar garu bārdu, aizvērtām acīm un milzīgu ciešanu grimasi sejā. Tomēr viņš vēl elpoja, bet tik vāji, ka tie varēja būt viņa pēdējie elpas vilcieni.

Samijs Skims bija pavēris vaļā kažokādas apmetni, kas vīram bija mugurā, un vienā no kabatām atrada ādas port­feli ar vairākām vēstulēm. Tās bija adresētas Zakam Lorjē kungam, ar pastmarkas zīmogu no Parīzes.

— Francūzis! — iesaucās Samijs Skims.

Pēc brīža vīrs tika ievietots divričos, kas pilnā gaitā devās uz Klondaikas galvaspilsētu.

Tās dienas pēcpusdienā Samija Skima divriči apstājās slimnīcas vārtu priekšā. Vīrs, ko tie atgādāja, tika ievests vienā no palātām ar trīsdesmit gultām un ievietots bla- ku?>istabiņā, kurā Bens Redls bija mitis līdz pat izvese­ļošanās brīdim.

Šai istabā slimniekam nebūtu jāpanes citu gulētāju tu­vums. Samijs Skims bija iejaucies, sacīdams priekšniecei:

— Tas ir francūzis, tas ir tikpat kā tautietis! To, ko jūs darījāt Bena labā, es jūs lūdzu darīt arī viņa labā, un es ceru, ka doktors Pilkokss viņu izārstēs, kā izārstēja manu brālēnu! Māsa Marta un māsa Madlēna bija runājušas tādā pašā garā, un tagad Žaks Lorjē atdusējās gultā, pie kuras doktors nevilcinājās ierasties.

Neluto brīdināts, pasteidzās atnākt Bens Redls un bija klāt doktora pirmajā vizītē. Francūzis nebija atguvis sama­ņu, un viņa acis palika aizvērtas. Doktors Pilkokss konsta­tēja, ka pulss ļoti vājš, elpa tikko jūtama. Uz ķermeņa, kas bija drausmīgi novājējis no bada, ciešanām un posta, viņš nemanīja nekādus ievainojumus. Nebija šaubu, ka nelaimī­gais nespēkā nokritis pie koka, kur viņu atrada Samijs Skims, nebija arī šaubu, ka viņš aukstumā sabēris plaušu karsoni, pavadot nakti bez pajumtes un palīdzības.

— Šis vīrs ir pa pusei nosalis, — teica doktors Pil­kokss.

Viņu satina segās, viņam lika dzert karstus dzērienus, viņu berzēja, lai atjaunotu asinsriti. Viss, kas bija darāms, tika darīts. Velti: viņu nevarēja ne izdabūt no pilnīgā bez­spēka stāvokļa, ne piedabūt pie samaņas.

Tomēr ne jau līķi Samijs Skims bija atvedis; bet vai nelai­mīgais atgūsies?… Par to doktors Pilkokss atteicās izteikties.

Žaks Lorjē — kā redzējām, tāds bija šī francūža vārds, spriežot pēc vēstulēm viņa kabatas portfelī. Visjaunākā bija jau piecus mēnešus veca, tā bija nākusi no Nantes. Māte rakstīja savam dēlam uz Dousonu Klondaikā, viņa gaidīja atbildi, ko varbūt arī nesaņēma…

Samijs Skims un Bens Redls izlasīja šīs vēstules. Tās sniedza dažas ziņas par adresātu, un, ja viņš atstās šo pa­sauli, vai tad nenāksies rakstīt viņa nabaga mātei, ka tā dēlu vairs neredzēs?… No šīm četrām vēstulēm varēja izdi­bināt, ka Žaks Lorjē bija atstājis Eiropu jau pirms diviem gadiem. Taču viņš nebija devies taisnā ceļā uz Klondaiku, lai tur kļūtu par zemes slāņu pētnieku. Dažas adreses no­rādīja, ka viņš sākumā būs meklējis laimi Ontārio un Ko­lumbijas zelta iegulās. Pēc tam, bez šaubām Dousonas avižu brīnumaino ziņu vilināts, bija pievienojies zeltraču baram. Turklāt nelikās, ka viņam būtu piederējis kāds zemes gabals, jo viņa kabatas portfelī nebija neviena īpa­šuma vērtspapīru. Tomēr starp šīm dažām vēstulēm atradās papīrs, kas īpaši piesaistīja Bena Redla uzmanību.

Tas bija ar zīmuli skicēts kartes uzmetums, kur diezgan neveikli vilktās līnijas iezīmēja ūdensceļu, kurā ieplūda dažas ietekas un kurš virzījās uz austrumiem. Bija pamats tā domāt, sekojot kartes dabiskajai orientācijai. Tomēr ne­likās, ka šis ūdensceļš varētu būt Jukona vai tās pieteka Klondaika. Cipars uz uzmetuma malas liecināja par augstā­kiem platuma grādiem, viņpus polārā loka. Ja nu šī karte attiecās uz kādu no domīnijas reģioniem, tad šo reģionu šķērsoja sešdesmit astotais meridiāns. Bet garuma grādu ci­para nebija. Tādēļ nevarēja zināt, kurā Ziemeļamerikas daļā tas atradās. Vai Žaks Lorjē devās uz šo apgabalu vai atgriezās no tā, kad Samijs Skims viņu uzgāja Dousonas apkaimē?… Tas paliks noslēpums, ja nāve paņems šo na­baga francūzi, pirms viņš būs atguvis samaņu.

Turklāt nav šaubu, ka viņš piederēja ģimenei, kas ieņē­ma noteiktu sabiedrisku stāvokli. Par to droši liecināja viņa mātes vēstules, rakstītas labā stilā. Viņš nebija strādnieks, bet kādas pārmaiņas, kādas nelaimes pārdzīvojis, kamēr nonāca līdz šādam postam, kas, liekas, izbeigsies šajā slim­nīcas gultā?…

Pagāja dažas dienas, un, par spīti doktora Pilkoksa ār­stēšanai un mūķeņu gādībai, Žaks Lorjē tik tikko spēja at­bildēt uz Bena Redla jautājumiem. Un, kaut arī viņš vēl būtu pie pilnas apziņas, diez vai viņa prāts būs spējis iztu­rēt šī dēkainā dzīvesveida pārbaudījumus, kas prasa tik daudz upuru zelta meklētāju pasaulē!

Un, kad doktoram Pilkoksam šai sakarā tika uzdots jautājums:

— Jābaidās, — viņš atbildēja, — ka mūsu slimnieka gars ir stipri sašķobījies… Tiklīdz viņa acis paveras, es ie­raugu nenoteiktu skatienu, kas mani biedē!…

— Bet vai viņa fiziskais stāvoklis… neuzlabojas?… — jautāja Samijs Skims.

— Līdz šim brīdim ne, — noteica doktors, — un tas man šķiet tikpat smags kā viņa garīgais stāvoklis.

— Jūs tomēr viņu izglābsiet, šo nabaga francūzi! — at­kārtoja māsa Marta un māsa Madlēna…

— Mēs pieliksim visus pūliņus, — atbildēja doktors, — tomēr cerības mazas. — Un, ja doktors Pilkokss, parasti tik paļāvīgs, runāja šādi, tad tas nozīmēja tikai to, ka viņš neticēja Zaķa Lorjē izveseļošanās iespējai.

Tomēr Bens Redls nezaudēja cerības. Pēc viņa vārdiem, atlabšana notiekot pamazām. Ja arī Žakam Lorjē neatgriez­tos veselība, viņš vismaz atgūs saprātu, viņš runās, viņš at­bildēs… No viņa mēs uzzināsim, kurp viņš devies, no kurienes nācis. Tiks aizrakstīts viņa mātei… Ja viņam nāk­tos aiziet, viņš būs pavēstījis savu pēdējo gribu… un mir­stot viņam būtu mierinājums, ka tā uzticīgi tiks izpildīta. Viņš zinās, ka draugi, gandrīz tautieši, būs stāvējuši pie viņa nāves gultas!…