Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

— Labi, — viņš nomurmināja, — jūs vēl esat šeit… joprojām tepat… pie manis… jūs man ticat… un jūs aiziesit turp., turp… uz Zelta kalnu!…

Viņa balss kļuva arvien klusāka, un Bens Redls, ko viņš ar roku pievilka sev klāt, bija noliecies pār viņa seju.

— Tas ir tur… — viņš teica, — tai punktā, kas kartē at­zīmēts ar X… apvidū… pie krīka, Raberkrīka, kas sākas no Makenzi kreisā atzara… tieši uz ziemeļiem no Klondaikas… vulkāns, kura nākamais izvirdums izsviedīs tīrradņus… kuru sārņi ir zelta putekļi… tur… tur… Un Žaks Lorjē, puspaslē- jies starp Bena Redla rokām, pastiepa roku ziemeļu virzie­nā… Tad no viņa zilganbālajām lūpām izlauzās pēdējie vārdi:

— Manas mātes dēļ!… Manas mātes dēļ!

Viņš sakustējās pēdējā konvulsijā un atkrita gultā.

Viņš bija miris.

Šī nabaga francūža apbedīšana notika nākamajā dienā. Bens Redls un Samijs Skims viņu pavadīja līdz kapsētai, kurā bija jau apglabāti tik daudzi upuri no šiem izceļotā­jiem uz Klondaikas āderēm. Pēc pēdējām lūgsnām, ko no­skaitīja viens no Dousonas baznīcas priesteriem, uz kapa tika uzlikts koka krusts ar Žaka Lorjē vārdu.

Pēc atgriešanās, saskaņā ar mirējam doto solījumu, Bens Redls aizrakstīja uz Eiropu, uz Franciju, uz Bretaņu, uz Nanti nelaimīgajai mātei, kas nekad vairs neredzēs savu dēlu. Nav brīnums, ka Zelta kalna noslēpums sevišķi no­darbināja Benu Redlu. Ne mirkli viņam nenāca prātā doma, ka Žaka Lorjē atklājumam nebūtu zināms pamats. Viņš neapšaubīja, ka Makenzi pietekas Raberkrīka malā paceļas kalns, ko Kanādas teritorijas ziemeļos atklājis fran­cūzis ar savu kompanjonu. Viņi bija izdibinājuši tā dabu. Tā bija it kā milzīga zelta kabata, kas kādu dienu iztukšo­sies pati. Miljoniem tīrradņu tiks izsviesti izvirdumā, ja tas notiks, un, ja tas nenotiks, ja vulkāns būs galīgi izdzisis, tad vajadzēs tikai tos savākt Zelta kalna krāterī.

Patiešām likās, ka Makenzi un tās pieteku apskalotajos apvidos atradās bagātīgi zelta smilšu rajoni. Ja indiāņi, kas apmeklēja šīs teritorijas pie Ziemeļu Ledus okeāna, nebija runājuši par šo kalnu, kas figurēja Žaka Lorjē kartē, viņi ziņoja, ka ūdens straumes tur nes zeltu. Arī sindikāti do­māja paplašināt savus pētījumus tai Kanādas daļā, kas at­rodas starp Ziemeļu Ledus okeānu un polāro loku. Zemesslāņu pētnieki jau sprieda turp pārvākties nākamajā kampaņā, un pirmajiem atnācējiem būs vislielākās priekšro­cības. Un kas zina, vai tie nenonāks pie vulkāna, par kura esamību, pateicoties Žaka Lorjē noslēpumam, bez šaubām zināja vienīgi Bens Redls.

Saprotams, ka inženieris gribēja būt lietas kursā par visām ziņām, kas klīda apkārt, un meistars Loriks par tām interesējās ne mazāk kā viņš, nespēdams samierināties ar Četrdesmitjūdžu krīka iecirkņa zaudējumu, visbiežāk abi kopā pārsprieda šo tēmu. Bet Bens Redls vēl vilcinājās at­klāt meistaram Zelta vulkāna noslēpumu, pat ar Samiju Skimu viņš par to taisījās runāt tikai tad, kad doma būs nobriedusi. Galu galā nekur nebija jāsteidzas. Bija pagājuši tikai trīs mēneši no tiem astoņiem, kuros rēķināms ziemas periods Klondaikā.

Tostarp komisija paziņoja robežas grozījumu darbu re­zultātu. Balstoties uz rūpīgu izpēti, tā atzina, ka nav pie­ļaujami nekādi iebildumi ne no angļu, ne amerikāņu puses. Nebija pieļauta neviena kļūda uz līnijas, kam vajadzēja stiepties pa simt četrdesmit pirmo meridiānu uz rietumiem no Griničas. Taisni novilktā robeža starp Aļasku un Kanā­du nedrīkstēja atkāpties ne uz rietumiem par labu Kanādai, ne uz austrumiem par sliktu tai, un pierobežas zemes gabali nedrīkstēja būt pamats nekādiem grozījumiem no nacionālās piederības viedokļa.

— Mums laimējies! — sacīja Samijs Skims dienā, kad sa­ņēma šo ziņu. — Nav svarīgi, vai 129. iecirknis būs ameri­kāņu vai angļu teritorijā, kopš brīža, kad tas vairs neeksistē…

— Tas eksistē zem upes, kas radusies no Četrdesmitjū­džu krīka, — atbildēja meistars, negribēdams atteikties no jebkādas cerības.

— Labi! Lorik, tad ejiet un izmantojiet to piecas vai sešas pēdas zem ūdens! Ja nu vienīgi jauna zemestrīce visu atkal nenoliks vietā!…

Šādi spriezdams, Samijs Skims paraustīja plecus un piebilda:

— Bez tam, ja Plūtonam un Neptunam vēl nāktos sa­darboties ar Klondaiku, tad lai tie reiz dara galu šai bries- rnīgajai zemei un savanda un applūdina to tā, lai nevar vairs iegūt nevienu pašu tīrradni!

— Ai, Skima kungs! — novaidējās meistars.

— Tev nav pamata šādi runāt, Samij, — sacīja Bens Redls.

— Nē… man ir pamats, un zemeslode tādēļ nebeigs griezties, ka tai pietrūks Klondaikas miljonu!…

— Nu zini! — atteica Bens Redls, kā tāds, kas atturas sacīt kaut ko vairāk, nekā vēlas, — Klondaika nav vienīgā ādere Kanādā…

— Turklāt, — atteica Samijs Skims, mazliet iekarsis, — katastrofas notiek arī citur, kā Aļaskā, tā domīnijā… un, atklāti sakot, visā pasaulē…

— Bet Skima kungs, — atsāka meistars, — zelts ir zelts…

— Nē, Lorik, zelts nav nekas un kalpo tikai tam, lai krāptu nabagos, jaukdams tiem smadzenes, un radītu tūk­stošiem upuru!

Saruna šai jomā būtu varējusi turpināties ilgi bez jebkā­da labuma tās dalībniekiem. Sā vai tā, Samijs Skims to iz­beidza, secinādams:

— Galu galā es nodarbojos tikai ar to, kaš attiecas uz mums… un pietiek, ka simtu divdesmit devitais iecirknis ir pazudis, lai mums neatliktu nekas cits kā doties atceļā uz Monreālu… Samijam Skimam nenāca ne prātā, ka šis nodoms varētu tikt apstrīdēts, kad būs pienācis brīdis to īstenot.

Un šis brīdis vēl bija tālu, jeb, pareizāk sakot, laiks, kad abi brālēni varētu doties atceļā, braucot vai nu pār ezeriem līdz Vankūverai vai lejup pa Jukonu līdz tās izte­kai. Gads tikko kā bija beidzies. Samijs Skims nekad ne­aizmirsīs šo Ziemsvētku nedēļu. Lai gan sals nepārsniedza divdesmit grādu zem nulles, tas tādēļ nebija mazāk draus­mīgs. Varbūt labāk būtu bijis, ja temperatūra būtu zemāka ar asiem un sausiem ziemas vējiem.

Šai gada pēdējā nedēļā Dousonas ielas bija gandrīz tuk­šas. Nekāds apgaismojums nebūtu spējis izlauzties caur šiem trakojošajiem virpuļiem, kas ielas padarīja neizbriena- mas, un sniegs tās pieblīvēja vairāk nekā sešu pēdu aug­stumā. Neiespējami pa tām izbraukt nekādiem transporta līdzekļiem, nekādiem pajūgiem, un, ja atsāksies sals savā parastajā stiprumā, nekāda cērte nespēs izcirst eju šajās sa­nestajās sniega masās: vajadzēs spridzināt. Dažos kvartālos, blakus Jukonai un Klondaikas upei, vairākās mājās, kas bija aizputinātas līdz otrajam stāvam, varēja iekļūt tikai pa logiem. Laime, ka Frontstrītas nami nebija tik ļoti ieputinā- ti, un abi brālēni būtu varējuši iziet no viesnīcas, ja virzī­šanās pa ielām nebūtu pilnīgi neiespējama. Sperot kaut dažus soļus laukā, būtu jāiegrimst sniegā līdz kaklam. Šīs sniega vētras ziemā ļoti bieži piemeklē Ziemeļameriku, bet ne ar tādu spēku, kāds tām ir Aļaskas apgabalā un Augš- domīnijā.

Bez tam šai gada posmā dienas ilgums bija tikai dažas stundas. Saule ap dienas vidu tik tikko parādījās virs pakal­niem, kas ieskauj pilsētu rietumos un austrumos. Pat kad šīs brāzmas bija mitējušās, tās stari neiesniedzās Dousonas iek­šienē. Viesulis dzenāja tik biezas pārslas, ka elektriskā gais­ma tām nebūtu varējusi izlauzties cauri. Divdesmit stundas no divdesmit četrām pilsēta tātad bija iegrimusi dziļā tumsā.