Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Ak, varbūt bija iemesls domāt, ka doktors Pilkokss pārāk šaubās par savu pūliņu iedarbīgumu. Divas dienas vēlāk šķita, ka sākās Bena Redla tik nepacietīgi gaidītā at­labšana. Zaķa Lorjē pilnīgā bezspēka stāvoklis mazinājās. Viņa acis ilgāk palika atvērtas. Viņš raudzījās noteiktāk. Jā! Tās vaicāja, pauzdamas izbrīnu, redzot šo istabu, cilvē­kus ap gultu, doktoru, Benu Redlu un Samiju Skimu, abas mūķenes… Tās šķita sakām: «Kur es esmu?… Kas jūs esat?…» Taču bija manāms, ka tās drīz atkal aizvērsies… ka tajās bija pavīdējis tikai plaiksnījums, viena no pēdējām dzīvības reakcijām pret tuvojošos iznīcību… ka šis nelaimī­

gais bija uz nāves sliekšņa… Arī doktors papurināja galvu kā cilvēks, kas šai ziņā nevar maldīties. Ja saprāts uzplaik­sni, tad mirējs tūdaļ izdzisīs.

Māsa Marta bija noliekusies pie gultas galvgaļa un ļoti klusā balsī, ko pārtrauca nopūtas un kas tikko bija dzirda­ma, Žaks Lorjē nomurmināja dažus vārdus, uz kuriem sa­ņēma atbildi:

— Jūs šeit esat slimnīcas istabā…

— Kur? — turpināja slimnieks, mēģinādams uzslieties.

Bens K'edls viņu atbalstīja un teica:

— Dousonā… Pirms sešām dienām jūs atrada uz ceļa… gulošu… bez samaņas… un atgādāja šurp…

Dažas minūtes Žaka Lorjē plakstiņi nolaidās. Šķita, šī pie­pūle izsmēlusi viņa spēkus. Doktors lika viņam ieņemt dažas piles kordiāla, kas viņa bālajiem vaigiem atgrieza sārtumu un lūpām vārdus. — Kas jūs esat?… — viņš jautāja.

— Kanādas francūži, — atbildēja Samijs Skims, — Francijas draugi… Ticiet… mūsu pūliņi jūs izglābsi…

Tāds kā smaids iezīmējās slimnieka lūpās, un atskanēja daži vārgi «paldies…» Tad viņš atkrita spilvenā, un, pa­klausot doktoram, viņam vairs citus jautājumus neuzdeva. Labāk ļaut viņam atpūsties. Kāds pastāvīgi sēdēs pie viņa gultas, lai atbildētu, tiklīdz vājinieks būs atguvis spēku runāt. Bet varbūt viņš juta, ka gals ir tuvu, jo acis viņam aizmiglojās ar asarām.

Turpmākajās divās dienās Žaka Lorjē stāvoklis ne pa­sliktinājās, ne uzlabojās. Viņa nespēks joprojām nepārgāja, un bija bažas, ka viņam sākusies paralīze. Tomēr ar gariem intervāliem, taupot spēkus, viņš atguva spēju runāt, atbildēt uz jautājumiem, kurus pats, kā likās, izprovocēja. Bija jū­tams, ka viņam daudz kas sakāms un ka viņš gribēja to pasacīt.

Bens Redls viņu neatstāja. Vienmēr bija viņam blakus, gatavs uzklausīt. Tā viņam izdevās uzzināt šī francūža stās­tu, gan no tā, ko Žaks Lorjē pastāstīja, gan no tā, ko uztvēra murgu brīžos. Tomēr šķita, ka viņš vilcinājās izskaid­roties, ka viņam bija kāds noslēpums, ko viņš neatklās, kamēr vien ticēs, ka ir kāda iespēja izbēgt no nāves.

Lūk, viņa dzīvesstāsts, nekavējoties pie detaļām.

Žaks Lorjē bija četrdesmit divus gadus vecs ar spēcīgu ķermeņa uzbūvi, un laikair^ gan bija pārcietis drausmīgu postu, ja tā bija pārvērties.

Viņš bija bretonis, dzimis Nantē, kur viņa māte dzīvoja joprojām, pārtikdama no niecigās atraitnes pensijas, ko sa­ņēma pēc vīra nāves, kurš bija bijis infantērijas virsnieks un nebija ticis augstāk par kapteini.

Žaks Lorjē sapņoja par jūrnieka profesiju. Smaga sli­mība tai laikā, kad viņš būtu varējis nokārtot eksāmenus, lai iestātos jūrskolā, viņu apstādināja pie šīs karjeras pir­majiem soļiem. Tā kā viņš bija pārsniedzis attiecīgo ve­cumu, nācās iestāties darbā par jungu uz kāda tirdzniecības kuģa, un pēc diviem braucieniem uz Mel­burnu Austrālijā un Sanfrancisko Kalifornijā viņš kļuva par tālbraucēju kapteini. Ar šo pakāpi viņš kā palīgmič- manis iestājās kara flotē, cerēdams iegūt mičmaņa pakāpi. Dienests ilga trīs gadus. Bet viņš bija palicis iepakaļ saviem biedriem no Borda. Viņš saprata: ja negadīsies kāda reta iespēja, kas jūrniekam ļaus izcelties, viņš vien­mēr atpaliks. Viņš iesniedza atlūgumu un meklēja komer- ca vietu uz Nantes ostā pierakstītiem kuģiem.

Ieņemt vadošu amatu bija grūti, un viņam vajadzēja sa­mierināties ar otrā kapteiņa palīga pakāpi uz burinieka, kas devās uz dienvidu jūrām.

Pagāja četri gadi. Viņam bija divdesmit deviņi. Tēvs tikko bija miris, atstādams Lorjē kundzi, kā ļaudis runāja, diezgan spiedīgos apstākļos. Veltīgi Žaks Lorjē mēģināja mainīt savu otrā kapteiņa palīga vietu pret tirdzniecības flotes kapteiņa vietu. Viņam nebija nepieciešamo līdzekļu, lai uzņemtos savu daļu kuģī, ko viņš piedāvājās komandēt. Paliekot otrajam stūrmanim, kāda necila nākotne viņam pa­vērās! Kā gan lai viņš tiek pie tās rocības, lai cik pieticī­gas,' ko sapņoja sagādāt savai mātei!… Jā… it īpaši viņai!

Tālie reisi viņu bija noveduši tajos Austrālijas un Kali- fornijas apvidos, kur zelta āderes pievilka tik daudz izceļo­tāju. Kā vienmēr, vismazāk bija to, kas tur kļuva bagāti, vairums sastapās ar sabrukumu un postu. Un tomēr Žaks Lorjē, daudzu citu piemēra apžilbināts, nolēma gūt panāku­mus šajā tik bīstamajā zelta meklētāju ceļā.

Tieši šajā laikā pasaules uzmanību piesaistīja Kanādas raktuves, pirms vēl Klondaikas atradumi tik apbrīnojami bija savairojuši ši dārgmetāla bagātības. Citās mazāk attālās daļās ar vieglāku piekļūšanu Kanādai atradās zelta atradņu teritorijas, kur ekspluatācija noritēja labākos apstākļos, kur to nepārtrauca Jukonas reģiona šausmīgās ziemas, — tādas bija Ontārio un Britu Kolumbijas apvidos. Viena no šim raktuvēm, varbūt pati nozīmīgākā, Le Roi, iegūta 1890. gadā par smiekla cenu — trīs sū par akciju, divos gados saražoja četrus miljonus piecsimt tūkstošus franku dividen­dēs, un bez tam tā vēl sadalīja piecsimt tūkstošus franku ikmēneša peļņas.

Tieši šīs sabiedrības dienestā iestājās Žaks Lorjē. Bet tas, kurš pārdod tikai savu intelektuālo vai materiālo darbu, šajos apstākļos parasti nekļūst bagāts. Ir nepieciešama dalī­ba darījumā, nepieciešams figurēt peļņas sadalē. Bet ne­viens nekļūst par akcionāru, ja nepērk akcijas, un tieši naudas pietrūka šim drosmīgajam un varbūt pārāk nesaprā­tīgajam francūzim. Viņš sapņoja, ka laimīgs likteņa pavēr­siens strauji atnesīs bagātību, bet kā pie tās tikt, paliekot vienam no Le Roi kalpotājiem vai pat strādniekiem.

Tad nu sākās runas par atklājumiem Jukonas apskalota­jās teritorijās. Klondaikas vārds žilbināja, kā žilbinājuši bija Kalifornijas, Austrālijas vai Transvālas vārdi. Kalnraču pūlis nesās uz turieni, un Žaks Lorjē sekoja pūlim.

Strādādams Ontārio iegulās, viņš bija iepazinies ar kādu angļu izcelsmes kanādieti Hariju Braunu. Abus bija saviļ­ņojusi tā pati godkāre, sagrābušas tās pašas panākumu alkas. Šis Harijs Brauns spēcīgi ietekmēja Žaku Lorjē. Tas viņu pārliecināja atstāt savu vietu, lai mestos nezināmajā — tai nezināmajā, kas sevī slēpj vairāk vilšanās nekā la­buma. Ar nedaudz ietaupījumiem, kas bija viņu rīcībā, abi devās uz Dousonu.

Šoreiz viņi bija nolēmuši strādāt tikai sev. Bet, sapro­tams, Bonanzas, Eldorado, Sešdesmitjūdžu upes vai Četr­desmitjūdžu krīka zeltsmilšu rajonos, kaut arī to cenas nebija pārmērīgi sacēlušās, viņi nebūtu atraduši brīvu vietu. Par zemes gabaliem solīja jau tūkstošiem dolāru. Vajadzēja doties tālāk, uz Aļasku vai domīnijas ziemeļiem, krietni viņpus lielajai upei, kur daži drosmīgi zemes slāņu pētnieki signalizēja par zelta atradņu apgabaliem. Vajadzēja iet tur, kur vēl neviens nebija gājis. Vajadzēja atklāt kādu jaunu āderi, kuras krājumi piederētu pirmajam, kas to pārņēmis, un kas zina, vai viņi netiktu atalgoti ar tikpat auglīgu cik ātru ieguvi?…