Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Tā sprieda Žaks Lorjē un Harijs Brauns. Bez ierīcēm, bez ļaudīm, nodrošinājuši savu eksistenci uz astoņpadsmit mēnešiem ar to naudu, kas viņiem bija palikusi, viņi atstāja Dousonu un, pārtikdami no medībām, riskēja doties uz Ju­konas ziemeļdaļu cauri apvidum, kas stiepjas viņpus polārā loka. Vasara iesākās līdz ar pirmajām jūnija nedēļām, tieši sešus mēnešus pirms tās dienas, kad 1897. —1898. gada ziemā Zaks Lorjē mirstošs tika atrasts Dousonas apkārtnē. Cik tālu kampaņa bija novedusi abus dēkaiņus?… Vai viņi bija aizkūlušies līdz kontinenta robežām, līdz Ledus okeāna krastiem?… Kāds āderes atklājums būtu atalgojis viņu pūli­ņus, ko divkāršoja tik daudz grūtību?…

Nelikās, ka tā būtu bijis, vērojot šo spēku izsīkuma, šo galējās nabadzības stāvokli, kādā tika atrasts viens no abiem!… Un viens pats… Vai no viņa kompanjona ne­bija nekādu ziņu?… Vai Harijs Brauns bija aizgājis bojā šajos tālajos apvidos, tā ka nebija atgriezies kopā ar

Žaku Lorjē? Jā, bet, ja viņš bija miris, dodamies atpakaļ uz Dousonu, tad viņam un viņa kompanjonam ceļā būs uzbrukuši indiāņi… nozaguši viņiem kādu vērtīgu tīrradni, ko viņi atraduši… kur?… To Žaks Lorjē neteica. Tā bija pēdējā informācija, ko Bens Redls spēja no viņa iegūt. Un bez tam visu šo skumjo stāstu tas spēja sadabūt kopā tikai pa gabaliņam, kad slimniekam, kura spēki, kā to bija paredzējis doktors Pilkokss, diendienā zuda, uzplaik­snīja neliela gaismiņa.

Kādi bija šī pasākuma rezultāti, vai tie bija lieli vai nie­cīgi, kurā apvidū bija nonākuši Žaks Lorjē un Harijs Brauns un no kurienes viņi atgriezās, kad indiāņi bija no­zaguši tīrradni, tam vēl inženieris nebija ticis klāt, un var­būt viņš nekad par to neko vairāk neuzzinās, jo šis noslēpums riskēja nonākt kādā Dousonas kapsētas atdusas vietā, kur nabaga francūzis drīz vien tiks guldīts!…

Un tomēr eksistēja dokuments — tiesa gan, nepilnīgs, bet ko šī stāsta beigas bez šaubām būtu papildinājušas. Tas bija šis uzmetums, ko atrada Žaka Lorjē kabatas portfeli, tā droši vien bija tā apvidus karte, kur viņa kompanjons un viņš bija pavadījuši pēdējo sezonu. Kāds tas bija?… Kurp tecēja krīks, kura līkumotā līnija zīmējās no austru­miem uz rietumiem?… Vai tā bija Jukonas vai Porkjupainas pieteka?… Vai tas aizņēma daļu no Hudzona līča kompāni­jas teritorijām, kas ieskāva Fortmakfērsonu pie Makenzi, šīs lielās upes, ietekas Ziemeļu Ledus okeānā?… Kad Bens Redls pie viņa acīm pielika šo, kā liekas, viņa paša zīmēto karti, Žaka Lorjē skatiens uz brīdi atdzīvojās; viņš to pazi­na… tas šķita sakām: «Jā! tas ir tur…» Un ne Bens Redls, ne meistars nešaubījās, ka viņš šai vietā izdarījis kādu sva­rīgu atklājumu. Tiem pat šķita, ka, ja viņam būtu spēks runāt, slimais negribētu pateikt visu, ko par to zināja…

Jā, varbūt viņa dvēselē, kas bija gatava atstāt novārgušo miesu, bija palikusi vēl kāda cerība atgriezties dzīvē? Var­būt šis nelaimīgais domāja nezaudēt atalgojumu par tādām mocībām un atkal ieraudzīt savu māti, kurai viņš sniegs at­balstu vecumdienās?… Varbūt viņš sapņoja, ziemai paejot, atsākt kampaņu, kad būs izveseļojies?…

Aizritēja vairākas dienas. Bija pats spelgonis. Vairākiem lāgiem temperatūra pazeminājās līdz piecdesmit grādiem zem nulles pēc Celsija, valdīja tāds sals un sausums, ko laukā nevarēja izturēt. Tās stundas, ko nepavadīja slimnīcā, abi brālēni nosēdēja savā viesnīcas istabā. Dažreiz, ietuntu- ļojušies kažokādās līdz degungalam, viņi devās uz kādu ka­zino vai spēļu namu, bet nespēlēja. Apciemoti viņi netika bieži, jo vairums zeltraču bija jau pirms lielajiem saliem, kad ceļi vēl bija izbraucami, sasnieguši Daiju, Skagveju vai Vankūveru. Spēļu namos mutuļoja neiedomājamas kaislības. Varbūt arī Hanters un Malone bija iekārtojušies uz ziemu kādā no šim pilsētām. Skaidrs bija tas, ka kopš Četrdes­mitjūdžu krīka katastrofas Dousonā neviens viņus nebija redzējis. No otras puses, nelikās, ka viņi būtu bijuši ze­mestrīces upuri, kuru identitāte tika noskaidrota ar Kanādas un Amerikas policijas pūliņiem.

Pats par sevi saprotams, ka šajās dienās, kad bieži plosījās sniega vētras, par lielu nožēlu Samijs Skims un Neluto nevarēja iet medībās, bet lāči atklejoja līdz pat Dousonas nomalēm. Šī ārkārtīgā temperatūras krituma ie­tekmē pilsētā nemitīgi plosījās slimības. Slimnīca vairs nespēja uzņemt slimniekus, kuru vietā tūdaļ nāca citi, tik­līdz nāve tos bija aizgādājusi uz kapsētu, un Žaka Lorjē aizņemtajā istabā vieta nepaliktu brīva. Protams, gādības viņam netrūka. Viņš bija īpašas aprūpes objekts. Māsas bija savu uzdevumu augstumos, doktors Pilkokss centās visiem līdzekļiem atgriezt spēkus nabaga novārdzinātajam ķermenim. Bens Redls un Samijs Skims par viņu gādāja kā par draugu. Bet viņš vairs nevarēja uzņemt barību, un viņa dzīvība acīm redzami dzisa no dienas dienā, va­rētu pat sacīt, no stundas stundā. 27. novembri no rīta Žaku Lorjē sagrāba spēja krīze. Bija domājams, ka viņš to nepārcietīs. Viņš cīnījās, un, lai cik viņš bija vārgs, nācās spert piesardzības soļus, lai noturētu viņu gultā. Pār viņa lūpām gandrīz nemitīgi lauzās vārdi:

— Tur… tur… vulkāns… izvirdums… zelts… zelta lava!…

Bez tam vēl arī kā izmisuma saucieni skanēja viņa

kliedzieni

— Māt… māt!… tas tev… tev vienīgai!

Pēc ilgas baiļu lēkmes nemiers mitējās un nelaimīgais iekrita pilnīga bezspēka stāvoklī. Dzīvība viņā bija jau­šama tikai kā viegla dvesma. Bet nelikās, ka būtu iestā­jusies agonija. Katrā ziņā, kā apgalvoja doktors, viņš nespētu pārciest otru šādu krīzi un tā izbeigtos ar viņa pēdējo elpas vilcienu. Pēcpusdienā Bens Redls bija at­nācis pasēdēt pie slimnieka gultas. Viņam likās, ka tas ne tikai kļuvis mierīgāks, bet ka tam atgriezusies pilna apziņa. Bija iestājusies tāda kā uzlabošanās, kā tas reizēm notiek, tuvojoties nāvei.

Žaks Lorjē atkal bija atvēris acis, un viņa skatiens, dī­vaini ciešs, pievērsās Benam Redlam, Benam Redlam, kam viņš vissīkāk bija izstāstījis savu dēkaino dzīvi, Benam Re­dlam, kas viņam bieži bija teicis:

— Uzskatiet mūs par draugiem… par draugiem, kas jūs nepametīs… Visu, ko spēsim darīt jūsu labā… jūsu mātes labā… mēs darīsim.

Un tad, saņēmis Bena Redla roku, viņš tam teica:

— Uzklausiet mani… es miršu, dzīvība manī dziest… es to jūtu…

— Nē… mans draugs… nē! — atbildēja inženieris, — jūs atgūsiet spēkus…

— Es miršu, — atbildēja Žaks Lorjē. — Panāciet tuvāk, Redla kungs, klausieties un labi iegaumējiet, ko jums teikšu!

Un balsī, kas kļuva arvien vārgāka, tomēr palikdama skaidra, tāda cilvēka balsī, kuram gars nav aptumšojies, lūk, ko, būdams pie pilna saprāta, viņš uzticēja Benam Redlam:

— To karti, ko jūs man bijāt uzlicis virsū… ko jūs man rādijāt… parādiet man to vēlreiz. Bens Redls paklausīja šim lūgumam.

— Šī karte, — atsāka Žaks Lorjē, — ir tā apgabala karte, no kurienes es atgriezos… Tur atrodas visas pa­saules visbagātākās āderes… Nemaz nevajadzēs rakt zemi, lai no tās dabūtu ārā zeltu… Pati zeme to izsviedīs no savām dzīlēm!… Jā!… tur… Es esmu atklājis kalnu, vulkā­nu, kurā slēpjas milzīgs daudzums zelta… Jā! Zelta vulkā­nu… Zelta kalnu…

— Zelta vulkānu?… — atjautāja Bens Redls mazliet ne­ticīgā tonī.

— Ticiet man, — iesaucās Zaks Lorjē savādā kaismē, mēģinādams gultā uzslieties, — ticiet man, un ja ne jūsu dēļ, tad manas mātes dēļ… mantojums, kurā jūs dalīsieties ar viņu! Esmu uzkāpis šai kalnā. Esmu nokāpis tā izdzisu­šajā krāterī… Tas ir pilns ar zelta kvarcu, ar tīrradņiem… Vajag tik paņemt… Pēc šīs piepūles slimnieks atkrita bez­spēkā, no kura viņš atģidās pēc dažām minūtēm. Viņa pir­mais skatiens pievērsās inženierim.