Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Efekts, ar kādu šis atklājums iedarbojās uz meistaru, bija tāds, kādam tam vajadzēja būt. Viņš ne mirkli neapšaubīja tā patiesumu, kā arī nozīmīgumu… vesels iecirknis, vairāk nekā iecirknis, vesels kalns, kas savos sānos slēpa miljo­niem tīrradņu… vulkāns, kas pats atdeva savas bagātības, atlika tik vien, kā tās savākt… Šo izdevību nedrīkst izlaist no rokām… Nedrīkstēja atstāt peļņu citiem… Zelta meklētā­ji sāka virzīties uz Klondaikas augšējiem reģioniem… Pēc Žaka Lorjē augšup uz Makenzi un tās pietekām dosies amerikāņi, kanādieši… Viņi nonāks līdz kalnam. Dažās ne­dēļās viņi savāks vairāk zelta nekā visas Jukonas pietekas bija sagādājušas divu gadu laikā!… Nē! Kavēties nedrīkstē­ja. Nepaies ne trīs mēneši, un visi ziemeļu ceļi būs vaļā, un kāds tad būs ieguvums drosmīgajiem jeb, pareizāk sakot, zinātājiem, kas pirmie pa tiem dosies!

Tā nu Bens Redls un meistars stundām ilgi studēja fran­cūža rokas zīmēto skici. Viņi to bija pārnesuši uz Klondai­kas vispārējo karti. Viņi pēc platuma un garuma grādiem bija aprēķinājuši attālumu no Dousonas līdz Zelta vulkā­

nam, un šis attālums nepārsniedza divsimt astoņdesmit jūdžu, tātad apmēram simtu divdesmit piecus ljē…

— Redla kungs, — Loriks atkārtoja, — ar labu ori, ar labu aizjūgu līdz Makenzi ietekai var nonākt desmit dienās, un doties ceļā var, sākot ar maija otro nedēļu…

Un kamēr meistars skubināja inženieri uz šo kampaņu, Samijs Skims, nesacīdams ne vārda, pie sevis domāja:

«Bet kas gan tiem abiem padomā?…»

Un, lai gan Samijs nebija lietas kursā, viņš bažījās, vai tik šo biežo sarunu objekts nebūs kāda jauna eks­pedīcija, un bija nolēmis ar visiem līdzekļiem tai preto­ties. Ja Bens Redls nebūtu bijis ievainots zemestrīcē, viņi abi jau pirms trim mēnešiem būtu atgriezušies Monreālā… Bet prombraukšana bija izlemta, un ja tā nebija varējusi notikt pērn septembrī, tā vismaz notiks šā gada maijā. Pienāca marts un atnesa lielu temperatūras kritumu. Divas dienas termometrs rādīja sešdesmit grādus zem nulles pēc Celsija. Samijs Skims lika savam brālēnam par to pārlie­cināties pēc daikta, ko bija nopircis Vankūverā, piebil­zdams, ka, ja tas tā turpināsies, tad ar esošajām iedaļām noteikti vairs nepietiks.

Bens Redls sākumā nekā neatbildēja, bet beigās norūca:

— Piesalst pamatīgi, bet, tā kā nav vēja, tas panesams vieglāk, nekā domāju…

— Jā, Ben, jā… tāds sals patiešām ir ļoti svētīgs… un gribas ticēt, ka tas mikrobus iznīcina miljoniem…

— Piebildīšu, — sacīja Bens Redls, — ka pēc šejie­niešu novērojumiem tas, rādās, nebūs ilgstošs… Pēc Lo- rika sacītā, ir pat cerība, ka šogad ziemas periods nebūs pārāk ilgs un darbus varēs atsākt ar maija pirmajām dienām…

— Par darbiem mums maza bēda… — noteica Samijs Skims, — mēs izmantosim šo agrīno pavasari, lai dotos ceļā. Izlūks tai laikā būs atgriezies.

— Tomēr, — atzīmēja inženieris, kas, bez šaubām, do­māja, ka nu ir pienācis laiks izpaust noslēpumu, — varbūt pirms aizbraukšanas derētu apmeklēt 129. iecirkni…

— 129. iecirknis tagad, Ben, līdzinās vecam kuģa karka­sam, kas nogrimis jūras dibenā, nav vairs ar to ko noņemties…

— Bet tomēr tur pazaudēti miljoni…

— Vai miljoni, es nezinu, Ben, bet ka tie ir pazaudēti, turklāt pilnīgi pazaudēti… tas nu ir neapstrīdams. Es nere­dzu nepieciešamību vēlreiz redzēt Četrdesmitjūdžu kriku, kas tev uzvandītu nelāgas atmiņas…

— 0! Es esmu atveseļojies, un labi atveseļojies, Samij…

— Varbūt ne tik labi, kā tu apgalvo, Ben, un man šķiet, ka drudzis… slavenais drudzis… tu zini., zelta drudzis, ja tu nepiesargāsies, varētu atkārtoties…

Bens Redls uzlūkoja savu brālēnu, tad aizgriezās, un, beidzot izšķīries, sacīja:

— Uzklausi mani, Samij, un neskaities jau pēc pirma­jiem vārdiem…

— Skaitīšos gan, — iesaucās Samijs Skims, — un nekas nespēs mani no tā atturēt… ja tu kaut ar vārdu iemi­nēsies par kaut kādu projektu… vai par gaidīšanu…

— Klausies, ko tev saku, man tev jāuztic noslēpums…

— Noslēpums?… No kurienes tas tev nācis?…

— No tā francūža, ko tu savāci un pusdzīvu atvedi uz Dousonu…

— Žaks Lorjē tev uzticēja noslēpumu, Ben?…

— Jā, Samij…

— Un tu man par to vēl nekā neesi teicis?…

— Nē… tāpēc ka tas man ieteica ideju projektam, kas jāpārdomā…

— Tā, tā, sākumā noslēpums, un pēc tam mēs runāsim par projektu, — atbildēja Samijs Skims, labi juzdams, ka tas būs par lietu, pret ko viņam jācīnās.

Bens Redls tad nu pavēstīja par kalnu, Zelta kalnu, kura atrašanās vietu pie Makenzi ietekas un Ziemeļu Ledus okeāna krastiem Žaks Lorjē precīzi atklājis. Samijam Skimam nācās uzmest acis skicei, pēc tam kartei, uz kuras inženieris bija pār­nesis šo kalnu. Distance starp to un Dousonu bija iezīmēta ar pārtrauktu līniju ziemeļu—ziemeļaustrumu virzienā gandrīz pa simt trīsdesmit sesto meridiānu. Beidzot viņam tika pavēstīts, ka šis kalns ir vulkāns… vulkāns, kura krāterī bija zelta slāņu masas un dzīlēs slēpās tūkstošiem tīrradņu.

Un tu tici šim tūkstoš un vienas nakts vulkānam?… — diezgan ironiskā tonī jautāja Samijs Skims.

— Tūkstoš un vienas nakts, Samij, lai neteiktu tūkstoš un viena miljona, — atbildēja Bens Redls, kurš šķita ap­ņēmies nepieļaut šai sakarā nekādas diskusijas.

— Nu labi, — atsāka Samijs Skims, — es pieļauju šī vulkāna eksistenci… bet ko mums ar to iesākt?…

— Ko mums ar to iesākt?… — atvaicāja Bens Redls ie­kaisdams. — Kā, mums atklāts tāds noslēpums, un mēs lai to neizmantotu… ļautu, lai labumu gūst citi?…

Samijs Skims, savaldīdamies, lai saglabātu aukstasinību, aprobežojās ar atbildi: — Tātad tu, Ben, esi ar mieru iz­mantot Žaka Lorjē atklājumu?…

— Vai tad drīkstētu vilcināties, Samij?…

— Bet, viņam atgriežoties no ceļojuma, mēs viņu atradām ceļmalā, un tieši šī ceļa grūtības bija viņa nāves cēlonis!…

— Tādēļ, ka viņu pārsteidza ziema…

— Bet, lai sāktu izmantot šo kalnu, nāksies doties kādus simt ljē uz ziemeļiem…

— Kādus simt ljē gan.

— Bet mūsu prombraukšana uz Monreālu ir nolikta maija pirmajās dienās…

— Nu tad tā par dažiem mēnešiem aizkavēsies, un viss.

— Bet tad jau būs par vēlu doties ceļā.

— Ja būs par vēlu, mēs vēlreiz pārziemosim Dousonā…

— Nekad!… — iesaucās Samijs Skims tik noteiktā tonī, ka Benam Redlam likās, ka laiks pārtraukt šo pārāk intere­santo sarunu.

Turklāt viņš domāja to atsākt vēlāk, un atsāka ari, lai ko viņam teica brālēns. Argumentu Benam netrūka, un, protams, viņš atrada ne mazāk apņēmīgu palīgu meistarā. Ceļojums pēc atkušņa norisināšoties bez grūtībām… Divos mēnešos varētu sasniegt Zelta kalnu, iemantot dažus miljo­nus un atgriezties Dousonā… Būtu vēl laiks doties ceļā uz Monreālu, un šī Klondaikas kampaņa vismaz nebūs izvērtu­sies par tīru zaudējumu…

Un beidzot Bens Redls minēja vēl pēdējo iemeslu. Ja Žaks Lorjē bija izdarījis šo atklājumu, tad tas nebija tikai viņa, Bena Redla labā… francūzis Eiropā bija atstājis māti, kuru dievināja… nabaga nelaimīgu sievieti, kuras dēļ bija gribējis iegūt bagātību un kuras vecumdienas būtu nodroši­nātas, ja piepildītos viņas dēla pēdējā vēlēšanās.

Samijs Skims bija ļāvis Benam Redlam runāt, to nepār­traucot, sev jautādams, kurš no viņiem ir traks — Bens, tādēļ ka runāja tik briesmīgas lietas, vai viņš, tādēļ ka bija ar mieru tās uzklausīt! Un beidzot, kad runājamais bija iz­runāts un brālēns jautāja, ko viņš par to domājot: