Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Tas pats nu notika Bērzu krika iecirknī. Ja arī viņi lika mierā ārzemniekus, tad vismaz tautieši dabūja ciest no viņu nelāgā garastāvokļa un vardarbības.

Nonāca tik tālu, ka vajadzēja iejaukties Aļaskas guber­natoram, turklāt nostāties pret viņiem. Iesaistījās policija, pēc tam notika tiesa. Pēc sadursmes starp policistiem un Hantera ļaudīm visi — kā saimnieki, tā strādnieki — tika arestēti, notiesāti uz desmit mēnešiem ieslodzījumā un ietu­pināti Sērklsitijas cietumā.

Šādos apstākļos teksasiešiem un viņu kompanjoniem vairs nebija jāraizējas par ziemas mitekli un pārtikas jautā­jums vairs nesagādāja nekādas raizes. Varas iestādes pat uzskatīja, ka nav lietderīgi viņus transportēt uz Aļaskas galvaspilsētu Sitku, un viņi izcieta sodu Sērklsitijā. Hante- ram un Malonem nācās atteikties no visiem priekiem, kādus ziemas sezonā sniedz Vankūvera, Skagveja vai Dou­sonā, un abu tik cienījamo teksasiešu klātbūtne šo trīs pil­sētu kazino izpalika.

Atrazdamies ieslodzījumā, Hanters un Malone visu laiku varēja domāt par nākotni. Ko viņi darīs ar savu personālu un ko šie ļaudis paši darīs, kad būs iznākuši no cietuma? Nebija vairs nekādu cerību atsākt Četrdes­mitjūdžu krīka iecirkņa ekspluatāciju. Sērklsitijas iegulas izmantošana ienesa maz. Viņu ietaupījumi drīz vien būs izsmelti, ja negadisies kāds labs darījums, un, tā kā viņi bija cilvēki bez sirdsapziņas un aizspriedumiem, bez jeb­kādiem morāles principiem, tad viņiem tas nevarētu būt sarežģīti. Viņu kompanjoni darītu visu, ko viņi gribētu, pavadītu viņus visur, kur viņi liktu, drīzāk uz pašiem tā­lākajiem Aļaskas vai Kanādas apvidiem, nevis atpakaļ uz savu dzimto zemi, no kuras viņi droši vien bija bēguši, varas iestāžu vajāti.

Jā, Hanters un Malone bija pārliecināti par savas dē­kaiņu bandas padevību, kuru bija savākuši jau pirms vai­rākiem gadiem. Tiesa, šoreiz tai bija gadījusies neveiksme. Viņi bija konstatējuši, ka Aļaskas policija nav iecietīgāka par Kanādas policiju. Savu īsto dabu viņi nu bija atklājuši, un spriedums bija uz kādu laiku zemi no viņiem atslogojis.

Bet, sākoties nākamajai vasaras sezonai, sodam vajadzē­ja beigties, un ko viņi darīs, tikuši brīvībā? Vai radīsies iz­devība iegūt sev kādu labumu?

Šī izdevība radās, un, lūk, kādos apstākļos.

Starp cietumniekiem, ar kuriem teksasieši dalīja kopdzīvi cietumā, Hanters bija ievērojis kādu indiāni, vārdā Kra- saks, kas savukārt, likās, īpaši novēroja Hanteru. Tās ir ļoti dabiskas simpātijas starp blēžiem, kas viens otru prot novērtēt. Šie abi vīri bija kā radīti, lai saprastos, un drīz starp viņiem bija nodibinājusies zināma draudzība.

Šis Krasaks bija ap četrdesmit gadu vecs, drukns, spē­cīgs, ar nežēlīgu skatu, mežonīgu ģīmi, vispār ar tādu dabu, kas nevarēja nepatikt tiklab Hanteram, kā Malo- nem.

Šis indiānis bija notiesāts par zagšanu, un viņam bija jāsēž vēl vairāki gadi. Viņš pēc izcelsmes bija aļaskietis un labi pazina šos apvidus, pa kuriem klejoja kopš jaunības. Viņš droši būtu bijis lielisks ceļvedis, un varētu paļauties uz viņa saprašanu, ja visa viņa personība nebūtu iedvesusi gluži pamatotu neuzticību. Zeltračiem, kuru kalpībā viņš bija iestājies, vienmēr par viņu bija sūdzības, un kādas smagas zādzības dēļ, kas bija notikusi Bērzu krika iegulās, viņš tika ieslodzīts Sērklsitijas cietumā.

Tomēr pirmā mēneša laikā Hanters un indiānis viens pret otru saglabāja zināmu atturību. Viņi viens otru neatlai­dīgi vēroja. Hanters šķita sapratis, ka Krasaks grib viņam kaut ko uzticēt, un gaidīja. Viņš starp citu nebija maldījies, domādams, ka šis indiānis, tik ilgi staigājis pa visām šīm Augšaļaskas un Augšdomīnijas teritorijām, varētu būt viņam noderīgs un sniegs kādas ziņas par šiem reģioniem. Un tiešām, kādu dienu indiānis viņam pastāstīja par saviem klejojumiem pa šo gandrīz nezināmo Ziemeļamerikas daļu. Toreiz viņš bija kalpojis par ceļvedi Hudzona līča aģen­tiem. Tas bija apvidus starp Fortjukonu, Porkjupainu, Fort- makfērsonu un Ziemeļu Ledus okeānu. Hanteru īpaši interesēja, vai viņpus polārā loka sastopamas iegulas. Viņš jau bija dzirdējis indiāņu nostāstus, un varbūt Krasaks viņam sniegs konkrētāku informāciju.

Un patiesi, indiānis bija izdomājis projektu, kura īstenoša­nai teksasiešu iesaistīšanās kļuva nepieciešama. Hanters un viņa kompanjoni tiks atbrīvoti pēc dažiem mēnešiem, bet viņš brīvībā nokļūs tikai pēc dažiem gadiem. Tad nu viņš gribēja, lai teksasietis būtu ieinteresēts viņam palīdzēt izkļūt no cietu­ma, sagatavojot bēgšanu. Vienam izbēgt būtu grūti. Ar palīg­spēkiem no ārpuses mēģinājums varētu izdoties.

Tādējādi Krasaks pasacīja tikai to, ko vajadzēja sacīt, lai uzkurinātu Hantera tieksmes. Viņš starp citu runāja tīri ciešamā angļu valodā, ko bija apguvis, pateicoties sakariem Hudzona līča kompānijas dienestā.

— Jā, — indiānis kādu dienu teica, — ziemeļos Ledus okeāna apkaimē zelts atrodams bagātīgi, un drīz vien okeā­na piekrastē būs tūkstošiem zeltraču.

— Tad vienīgais, kas jādara, — atbildēja Hanters, — ir viņus apsteigt…

— Bez šaubām, — Krasaks atteica, — bet jāzina vēl arī, kur atrodas āderes…

— Un tu zini?

— Es zinu vairākas, bet šī zeme ir viltīga… tur var mal­dīties mēnešiem un paiet garām atradnēm, tās neieraugot… Ak! Ja es būtu brīvs…

Hanters viņam raudzījās tieši acīs.

— Un ko tu darītu, ja būtu brīvs? — viņš jautāja.

— Es ietu tur, kur gāju, pirms mani saņēma ciet, — at­bildēja Krasaks.

— Kaut kāda nožēlojama zelta gabala dēļ, kas tevi ie­kārdinājis, būdams kādā atradnē, un ko tu piesavinājies…

— Tīrradņi pieder visiem, — noteica indiānis.

— Protams, — atteica Hanters, gribēdams viņu uzkuri­nāt, — bet tikai tad, ja tie vēl nav atklāti…

— Jā, — apstiprināja Krasaks, kam acīmredzot bija ļoti savdabīgs viedoklis par īpašuma tiesībām.

— Bet man tas maksāja šo ieslodzījumu! Ak! Ja es būtu brīvībā!… viņš atkārtoja, izstiepdams dūri ziemeļu virzienā.

— Kurp tu gāji, pirms policija tev uzlika roku dzelžus?…

— Tur… zeltu var vākt ķerrām! — atbildēja indiānis.

Taču, lai kā Hanters urdīja viņu ar jautājumiem, Kra­saks vairāk neizteicās.

Hanteram Zelta kalna leģenda nebija sveša. Bet tam, par ko kalnrači bija gandrīz vienisprātis, viņš neticēja. Varbūt viņš sprieda, ka indiānis domāja to, kas, viņaprāt, bija ilūzi­ja. Tomēr Krasaks nebilda ne vārda par šo Klondaikas no­stāstos tik slaveno kalnu, kura esamība šķita neticama. Vai viņš to darīja aiz nezināšanas vai aiz piesardzības, un, vis­beidzot, vai viņš bija iesaistīts šajā noslēpumā, par kura vie­nīgo zinātāju sevi uzskatīja Žaks Lorjē?… Neviens to nebūtu varējis pasacīt. Tomēr ne Hanteram, ne Malonem, kas arī tika turēts lietas kursā, nebija ne mazāko šaubu, ka Krasaks zināja zelta iegulu izvietojumu Ziemeļu Ledus okeāna apkai­mē, un abiem bija viena un tā pati doma — no indiāņa va­jadzēja izdabūt visu, ko tas zināja, lai, tiklīdz viņi un viņu kompanjoni būs iznākuši no cietuma, varētu sākt rikoties.

Tādēļ šis nebeidzamās sarunas ilgajos vaļasbrīžos. Tomēr, ja indiānis joprojām tikpat noteikti apgalvoja, ka šie zelta rajoni eksistē, viņš joprojām nebilda ne pušplēsta vārda par to atrašanās vietu pie Ziemeļu Ledus okeāna.

Bija pienākušas aprīļa pēdējās nedēļas, un līdz ar to beidzās ziema, tikpat barga Sērklsitijā kā Klondaikā ar savām drausmīgajām sniega vētrām un ārkārtīgo salu. Arī cietumnieki bija dabūjuši to izbaudīt. Hanters un viņa kom­panjoni trauktin traucās tikt brīvībā, cieši nolēmuši uzsākt ekspedīciju uz Amerikas kontinenta ziemeļu reģioniem.