Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Bils Stells nelikās diezko pārsteigts, uzzinot par Bena Redla nodomiem. Viņš labi zināja, ka tas, kurš sper kāju uz Klondaikas zemes, riskē tur iesakņoties, un, ja inženie­ris vēl nebija gluži tik tālu, tad noteikti nelikās, ka viņš taisītos sprādzēt ciet savu ceļasomu, lai dotos uz Monreālu.

— Tā nu… — Izlūks teica Samijam Skimam.

— Jā, tā tas ir, mīļo Bil!

Un tā bija visa atbilde, ko saņēma Izlūks.

Bet Samijam Skimam bija iemesls būt neapmierinātam, uzzinot, ka Bils Stells piekritis uzsākt šo jauno kampaņu.

Faktiski Bens Redls nedomāja, ka būtu jāslēpj Izlūkam, kuram viņš pilnībā uzticējās, kāds bija šīs ekspedīcijas mērķis. To, ko viņš nebija izpaudis citiem, pat doktoram Pilkoksam ne, — Žaka Lorjē noslēpumu — viņš nevilcinā­jās uzticēt Bilam Stellām.

Sākumā tas atsacījās ticēt Zelta kalna esamībai. Viņš zi­nāja šo leģendu un tai ne mazākajā mērā neticēja. Bet, kad Bens Redls viņam bija pavēstījis visas no Zaķa Lorjē iegūtās ziņas, kad viņš bija parādījis karti, kur precīzi no­rādīta Zelta vulkāna atrašanās vieta, Izlūks sāka ieklausī­ties, un tik cieša bija inženiera pārliecība, ka Izlūks beidzot tai piekrita.

— Nu, lūk, — Bens Redls viņam teica, — tā kā tur ir neaprēķināmas bagātības, kādēļ jums nepiedalīties?…

— Jūs man piedāvājat pavadīt jūs uz Zelta kalnu?… — atvaicāja Bils Stells.

— Ne tikai pavadīt, Izlūk, bet vadīt, jo jūs jau esat iz­staigājis šīs ziemeļu teritorijas. Jums ir viss šim pasākumam nepieciešamais inventārs, pajūgi, rati… Ja tas neizdosies, es par jūsu pakalpojumiem bagātīgi samaksāšu. Ja izdosies, kādēļ arī jums pilnām rokām nepagrābt no šī vulkāniskā naudasskapja?

Un, goda vārds, lai cik filozofiski noskaņots bija kriet­nais Izlūks, viņš jutās iešūpots. Patiesi šāda izdevība viņam nekad nebija pavērusies, ja vien francūža atklājumu varēja uzskatīt par nopietnu.

Tomēr Bilu biedēja ceļojuma ilgums. Atzinis, ka vislabā­kais ceļš būtu caur Fortmakfērsonu, kurā pats pabijis pirms vairākiem gadiem, Stells paziņoja, ka šis attālums nebūšot mazāks par divsimt divdesmit jūdzēm.

— Labi, — atteica inženieris, — tas ir gandrīz tāds pats kā no Dousonas līdz Skagvejai, un jūs to vienmēr esat veicis bez pūlēm…

— Bez šaubām, Redla kungs, un piebildīšu, ka nokļūt no Dousonas līdz Fortmakfērsonai ir vieglāk. Bet tālāk, lai sasniegtu Makenzi ieteku…

— Tur augstākais ir ap simt jūdžu, — atteica Bens Redls.

— Kopā vismaz trīssimt piecdesmit… — Bils Stells sacīja.

— Ko varam veikt piecās vai sešās nedēļās, — apgalvoja inženieris, — un līdz ziemai mēs būsim atpakaļ Dousonā.

Jā, tas viss bija iespējams, ja neatgadīsies neviena no tām klizmām, kas itin bieži mēdz notikt tik augstos platuma grādos.

Jāsaka, tikpat dedzīgi kā Bens Redls, lūdzās arī meistars Loriks un Neluto, kurš priecājās, atkal ieraugot savu saim­nieku Bilu Stellu. Un kādēļ gan neatzīt, ka arī Samijs Skims viņiem piebalsoja un zināmā mērā prata pārliecināt. Kopš brīža, kad ceļojums bija izlemts, Izlūka atbalsts kļuva ļoti vērtīgs un iespējas palielinājās.

Kas attiecas uz Neluto, ši ekspedīcija viņam bija kā Dieva dāvana. Kādas brinišķigas medības pavērās Samijam Skimam šajās līdz šim tik maz apmeklētajās teritorijās!

— Tikai, kas to zina, kam… — piezīmēja Samijs Skims.

— Nu mums tak… — atbildēja Neluto, drusciņ izbrīnī­jies par šo atbildi.

— Ja tikai mēs nebūsim tie, ko medī, jo ļoti iespējams, ka tā zeme nebūs visai viesmīlīga un ka to apmeklē visādi ļaundari!

Patiešām, ziemeļu apvidus vasaras laikā pārstaigā indi­āņu bandas, no kurām nekas labs nav gaidāms, un Hudzo- na līča kompānijai bieži nācies aizstāvēties pret viņu uzbrukumiem.

Sagatavošanās notika ātri. Izlūks un viņa viri bija gatavi braukt tiklab uz ziemeļiem, kā uz dienvidiem ar savām mantām, orēm, pārnesamo laivu, teltīm, mūļu aizjūgiem, kas labāki par suņu aizjūgiem, jo šajos zaļojošajos līdzenumos tiem barība nodrošināta. Kas attiecas uz pārtiku, nemaz ne­runājot par to, ko dos medības vai zveja, nebija grūti sa­gādāt vairākiem mēnešiem gaļu un konservētus dārzeņus, tēju, kafiju, miltus, cukuru, degvīnu. Dousonu ar produk­tiem atkal bija apgādājušas sabiedrības, kas apkalpoja Klondaikas iegulas, kopš bija atjaunota satiksme starp šo pilsētu un Skagveju vai Vankūveru. Ari munīcijas netrūka, un, ja nāktos ķerties pie karabīnēm, patronu pietiktu.

Karavānā, ko vadīja Izlūks, ietilpa abi brālēni, meistars Loriks, Neluto ar saviem divričiem un zirgu, seši kanādieši, kas bija strādājuši 129. iecirknī, deviņi kanādieši, kas kal­poja Bilam Stellām: kopā sešpadsmit cilvēku — pietiekams daudzums, lai apgūtu Zelta kalnu. Pēc Zaķa Lorjē sniegta­jām ziņām, viss darbs aprobežotos ar vulkāna krāterī esošo tīrradņu vākšanu.

Šī kampaņa, kuras mērķi zināja vienīgi Bens Redls, Sa­mijs Skims, Izlūks un Loriks, tika gatavota tik centīgi, ka izbraukšanas termiņu varēja noteikt 6. maijā.

Nav brīnums, ka Bens Redls pirms aizbraukšanas no Dousonas, lai dotos šajā jaunajā ekspedīcijā, vēl pēdējo reizi gribēja ievākt ziņas par Četrdesmitjūdžu krīka iecir­kņu stāvokli. Pēc viņa rīkojuma meistars un Neluto devās uz vietu, kur sākās straume, kas tecēja uz ziemeļiem.

Nekas nebija mainījies. 129. tāpat kā 127. un citi piero­bežas iecirkņi bija pilnīgi applūduši. Jaunā upe vienmērīgā straumē tecēja pa zemestrīces izveidoto gultni. Lai to no­virzītu citur, būtu vajadzīgs tik milzīgs, ar tādiem izdevu­miem saistīts darbs, ka neatmaksājās to darīt, un neviens ari nedomāja to darīt.

Loriks atgriezās ar pārliecību, ka jāatmet visas cerības jebkad izmantot šīs dzīslas.

Sagatavošanās darbi tika pabeigti 5. maija pēcpusdienā. Šai pēdējā vakarā, atvadu vakarā, Samijs Skims un Bens Redls devās uz slimnīcu pateikt ardievas virsmāsai un abām mūķenēm. Māsa Marta un māsa Madlēna ar nopietnām bažām raudzījās uz savu tautiešu uzdrīkstēšanos šķērsot šos ziemeļu plašumus, kur francūzis Žaks Lorjē un Harijs Brauns bija pieredzējuši postu, kas beigu beigās novedis tos kapā.

Bens Redls nomierināja māsas, cik labi vien prazdams, un Samijs Skims gribēja izrādities tikpat paļāvīgs kā viņa brā­lēns. Turklāt pirms vasaras sezonas beigām nelielā karavāna sveika un vesela būšot atpakaļ Dousonā, un, ja tā pārnākšot «nospiesta», tad, domājams, tikai zem zelta nastas!

Kas attiecas uz doktoru Pilkoksu, viņš gluži vienkārši noteica:

— Es… esmu sajūsmā, redzot jūs ceļā uz ziemeļiem. Ja būtu devušies uz dienvidiem, jūs atgrieztos Monreālā, un mēs jūs nekad vairs neredzētu Klondaikā. Vismaz, kad no turienes pārnāksiet, mums atkal būs iespēja jūs redzēt…

— Lai Dievs dod! — nomurmināja māsa Madlēna.

— Lai Dievs jūs vada un atved atpakaļ! — piebilda māsa Marta.

— Lai tā būtu! — sacīja virsmāsa.

Otrā dienā piecos no rita karavāna izgāja no Douso­nas un gar Klondaikas labo krastu virzījās uz ziemeļaus­trumiem.

Labāku laiku nevarēja vēlēties — dzidra debess, maigs vējš, temperatūra kādi divpadsmit grādi virs nulles. Sniegs pa lielākai daļai bija nokusis, atstādams uz zemes, no kuras jau spraucās pirmie zāles asni, tikai dažus žilbinoši baltus plankumus.

Lieki būtu piebilst, ka maršruts bija rūpīgi nosprausts. Bens Redls, Loriks un Izlūks bija pārlikuši uz kartes Žaka Lorjē uzmetumā dotās norādes. Starp citu, Izlūks jau reiz bija veicis ceļojumu no Dousonas uz Fortmakfērsonu un varēja paļauties uz savu atmiņu drošumu par tiem divsimt divdesmit pieciem ljē, kas šķīra abas vietas.